– Kā pats savā ģimenē izjūtat valsts rūpes par nācijas nākotni? 34
– Sākšu ar to, ka personiski es nekādu pabalstu nesaņemu. Taču savulaik, arī man aktīvi piedaloties, radās jēdziens “demogrāfiskais ultimāts”. Vienu brīdi par to pat izpelnījāmies pārmetumus, jo šādi mēs it kā šūpojot valdību. Bet pirms dažām dienām demogrāfs Ilmārs Mežs atzina, ka šis “ultimāts” ir nesis labus augļus – dzimstības pieaugums Latvijā ir stabils.
Svarīgs ir arī informatīvais lauks, kādā mēs dzīvojam, jo bērns jau pārtiek ne tikai no maizes, bet arī tā, ko redz televīzijā, ko lasa grāmatās, vēlāk arī avīzēs, ko dzird ģimenē un skolā. Un te nu ir tādi džungļi, ka darba pietiks vēl ļoti daudziem. Iespējams, būtu vajadzīgas īpašas skoliņas vecākiem, jo audzināt bērnu ir tikpat sarežģīts un atbildīgs process kā vadīt lielu uzņēmumu. Ļoti priecājos par kampaņu “Būt tēvam – tā ir māksla”. Tādas mums vajadzētu vairāk.
– Kas jūs pašu audzināja?
– Man ir laimējies satikt ļoti daudzus Skolotājus ar lielo burtu. Protams, pirmie un galvenie ir mana mamma un oma, arī mans brālis un citi tuvinieki. Mans tēvs un arī brālis agri aizgāja, tāpēc liela nozīme manā audzināšanā bija patēvam. Ilgus gadus esmu nodarbojies ar brīvo cīņu, un mans treneris Jānis Indārs ir viens no tiem cilvēkiem, kas nopietni ir ietekmējis ne vien manu fizisko sagatavotību, bet arī raksturu un attieksmi pret dzīvi. Studiju gados esmu saticies ar daudziem lieliskiem pedagogiem, taču īpaši es gribētu izcelt profesoru Miķeli Ašmani. Mums ir atšķirīgi politiskie uzskati, taču kā personība, kas spēj līdz pilnībai skaidri sistematizēt lietas, viņš uz mani ir atstājis lielu iespaidu. Vēl noteikti ir jāpiemin cilvēks, ko abi pazīstam, proti, Voldemārs Krustiņš, mans pirmais lielais darba devējs un politiskā autoritāte. Arī no viņa esmu centies daudz mācīties.