Anda Līce: Kas ir lielāks drauds demokrātijai – Anša akmens vai “Rīdzenes sarunas”? 72
Laiks un attieksme dziedina, tomēr ir ne mazums cilvēku, kuriem tikt pāri nodarītai netaisnībai, nodevībām vai tuvu cilvēku zaudējumam neļauj paradoksālā cilvēka daba – mēs no sāpēm vairāmies un reizē arī tām pieķeramies. Pagājušā gadsimta noziegumu atcerei veltītie piemiņas sarīkojumi neizdodas tad, ja tiem gatavojas formāli, pēc ierasta šablona – svētbrīdis, ziedu nolikšana piemiņas vietās, kāds priekšnesums un šaurā lokā kavēšanās atmiņās. Gadu gaitā šis loks saprotamu iemeslu dēļ aizvien vairāk sašaurinās. Ir vajadzīgs gan piemiņas brīdis, gan kavēšanās atmiņās, tomēr ir jābūt vēl kaut kam, kas vieno paaudzes, sasaista pagātni ar tagadni, ticību pārvērš pārliecībā, pārliecību – spēka apziņā. Latvijas novadu vēstures pētniecībā kopā ar vēstures zinātājiem ir gudri jāiesaista visu vecumu skolēni, jāļauj viņiem ar savu pētījumu rezultātiem sabiedrību iepazīstināt tā, kā to šodien spēj izdarīt tieši jauni cilvēki – neierasti un atraktīvi.
Laiks un attieksme var dziedināt arī daudz svaigākus ievainojumus, kādu mums šajā gadsimtā jau ir sakrājies gana daudz. Tos nav nodarījušas kādas svešas varas, bet gan mūsu pašu neapdomīgi izraudzītie priekšstāvji, kas pret tautu attiecas un ar valsti izrīkojas kā naidīgi svešinieki. To parādīja pagājušais gads, ko pavadījām nodevību, sauktu par “Rīdzenes sarunām”, zīmē. Par to, ka nodevības ir kļuvušas par vienu no politikas stūrakmeņiem, liecināja 2009. gada 13. janvāra par Bruģa revolūciju nodēvētā protesta akcija Doma laukumā, kuras dalībnieki pieprasīja Saeimas atlaišanu. Tas beidzās ar Saeimas nama logu dauzīšanu un tiesas procesiem. Šodien redzam – politiskais klimats diemžēl nav uzlabojies. To nupat nodemonstrēja Valsts prezidents Raimonds Vējonis, ignorēdams sabiedrisko domu un atteikdams 2009. gada protesta akcijas dalībnieka un pa šiem gadiem mūsu tiesu varas “jaukumus” piedzīvojušā Anša Ataola Bērziņa apžēlošanu. Kāda savdabīga valsts pirmās personas dāvana Latvijas simtgadē un piedošanas nedēļā! Mūsu politiskie mīkstmieši negrib vai nav spējīgi saprast, ka Latvijas, tātad arī viņu pastāvēšanas pamats ir tiesiska valsts, un taisnīgums nav panākams, balstoties uz padomju laika sodu likumiem un tradīcijām.
Nav jēgas klauvēt pie kurlu politiķu sirdsapziņas, bet ir jēga iesaistīties politikā tiem, kuriem šodien iekšējais vadzis ir pilns, kuros ir jaunības degsme, jutīga sirdsapziņa un nenomirdināta vēsturiskā atmiņa, kuriem sāp gan pagājušā gadsimta, gan šodienas netaisnības un kuri nav neviena nopirkti. Padomāsim katrs par rakstnieces Ingas Ābeles uzdoto jautājumu: “Kas ir lielāks drauds demokrātijai – Anša akmens vai “Rīdzenes sarunas”?” Lai mums izdodas!
