Latvija ir vienīgā Eiropas Savienības valsts, kur liels daudzums medicīnas aprūpes kvotu ir iedalīts privātajām poliklīnikām. Tā nedrīkst būt, jo valsts pati sevi apdala. Privātajām ārstniecības iestādēm ambulatorās kvotas var piešķirt tikai tad, ja “mugurkaula” slimnīcas netiek ar tām galā. Liela daļa Rīgas Austrumu slimnīcas un Stradiņa slimnīcas ārstu dodas strādāt uz privātajām poliklīnikām, lai tur izstrādātu valsts piešķirtās kvotas, jo valsts slimnīcās kvotas ir beigušās. Ja mēs gribam, lai reģionālajās un universitātes slimnīcās strādātu augsti kvalificēti ārsti, tad vienīgais veids, kā to nodrošināt, ir kvotas pārdalīt uz universitāšu un reģionālajām slimnīcām un, protams, palielināt arī kopējo veselības aprūpes finansējumu, skaidri zinot, ka ir nepieciešamas fundamentālas reformas. Vispirms algu caurspīdīguma reforma. Stradiņa un Rīgas Austrumu slimnīcās vienādu specialitāšu ārstiem algas atšķiras vairākkārt. 28
Es nepiekrītu mediķu arodbiedrībai, ka alga ir jāpaaugstina visiem ārstiem. Ir skaidri jāpasaka, ka ir grupa ārstu, kuri savā specialitātē nopelna daudz, pat vairāk nekā Rietumeiropā, un ir ārstu grupas, kas nopelna ļoti maz un tieši šo ārstu alga ir jāpaaugstina. Pirmām kārtām lielāka alga ir vajadzīga tiem ārstiem, kuriem nav nekādu iespēju strādāt privātajā medicīnā – reanimatologiem, uzņemšanas nodaļu ārstiem – tiem, kas strādā slimnīcu nodaļās, kur atalgojums ir kritiskā līmenī.
– Tomēr liela daļa pacientu uzskata, ka privātajās klīnikās ir daudz labāka apkalpošana – tur tevi apčubinās no visām pusēm, un ārsts, ja vajadzēs, runās pat stundu. Pretēji ir valsts un pašvaldību ārstniecības iestādēs, kur nereti sagaida izdedzis, neapmierināts mediķis.
– Privātajās ārstniecības iestādēs tomēr liela daļa strādā tie paši universitāšu slimnīcu ārsti. Esmu ne reizi vien ministriem sacījis – kad palielina finansējumu universitāšu un reģionālajām slimnīcām, tad slimnīcās un poliklīnikās ir jāievieš pacientu un kolēģu aptaujas. Darba kvalitātes mērīšanā un atrasto problēmu risināšanā ir jāiesaista viss slimnīcas kolektīvs: no sanitāra līdz klīnikas vadītājam.
– Vai augstāko valsts amatpersonu veselības aprūpe būtu kā īpaši organizējama?
– Es pieļauju, ka varētu diskutēt par Valsts prezidenta un premjerministra veselības aprūpi. Īpaši, ja viņu veselība nav laba, ja ir hroniskas slimības un, iespējams, regulāri vajadzīgs ārsts, kas būtu ar mieru koordinēt valsts augstāko amatpersonu ārstēšanu. Pārējās amatpersonas, kurām ir pietiekami daudz naudas, var doties uz privātajām poliklīnikām un saņemt nepieciešamo medicīnisko palīdzību.
Cilvēkos nevajadzētu iedvest neticību, stāstot, ka esi vienāds ar mums, bet reālajā dzīvē izrādās, ka tas tā nav. Atgādināšu, ka savulaik Zviedrijas premjerministrs Jorans Pēršons godīgi gaidīja rindā gūžas operāciju kopā ar pārējiem mirstīgajiem, kaut viņam piedāvāja operāciju ārpus rindas.
Ja runā vienu, bet dara citu, tad jaunie ārsti un citi saka: nu, redz, ministrs jau arī tā dara, ko tad man var pārmest! Ja veselības ministrs gaidīs rindā gadu un vairāk, tad viņš personīgi saskarsies ar veselības aprūpes problēmām un tās labāk sapratīs, un centīsies atrisināt.
