Egils Līcītis: Lai Mincis nepazūd bez vēsts: būt vai nebūt svētku uguņošanai 0
Mīļiem, klusiem latviešiem piemīt apbrīnojama spēja sastrīdēties uz līdzenas vietas vai šajā gadījumā – sēžot pie bagātīgi klātiem Vecgada vakara svētku galdiem un paukšķinot šampīzeri. Kāds gan bija nesaskaņu iemesls 31. decembrī, lai kārtējo reizi sašķeltu sabiedrību uz dažādi domājošām pusēm?
Šoreiz melodrāmā tika pārvērsts jautājums – būt vai nebūt uguņošanai, kad pulkstenis sit divpadsmito stundu un pienāk jaunais gads. Cilvēki sadalījās savstarpēji naidīgos, kareivīgos grupējumos. Vieni apgalvoja, ka svētku salūts esot pilnīga bezkultūra un naudas izkūpināšana gaisā galīgā bezjēgā.
Otri tūliņ iebilda, ka atteikties no uguņošanas būtu provinciālisms, jo raķetes šauj visā pasaulē. Tas ir pasākums skaistumam, darbaļaužu estētiskās gaumes izkopšanai, turklāt ļoti patīk mūsu bērniem, mazuļiem. Daži rakstīja sociālajos tīklos, ka uguņošana, gaismu lāktīšana naksnīgās debesīs kā nekas cits rada fantastisku svētku sajūtu.
Tikmēr cilvēki, kam nekas un nekad nebūs labi, nelikās mierā un turpināja – raķešu laišana bieži vien esot traumatiska padarīšana. Tās radītā jautrība ir mākslīga un uzspēlēta jūsma, bet pārmēru iešņabojuši spridzinātāji pastāvīgi zaudē pirkstus, gūst mērenus ķermeņa apdegumus un apsvilina krēpes. Skatītājiem tiek bojāta redze, mēdz būt gadījumi, kad tas notiek neatgriezeniski.
Dzīvnieku mīļiem galvenais, ka tiek ietekmēta un grauta mājas mīluļu nervu sistēma. Šaudīšanas radītā trokšņa dēļ no ķēdes noraujas pat stiprāk piesietie suņi, kuri, ausis pieglauduši, aizmūk projām mežā.
Vecmeitu uzticamie vienīgie draugi pārbarotie mopši nāves bailēs no briesmīgas rībināšanās izlaiž pēdējo dvašu un nobeidzas uz dīvāna. Vēl ilgi janvāra pirmajās dienās pa ielām klīst noraudājušās būtnes, izmisīgi saukdamas bez vēsts pazudušos – minc, minc, minci!
Globāli domājošie, politiski noskaņotie uguņošanas pretinieki paziņoja, ka raķešu šaušana veicinot klimatisko piesārņojumu, kā arī tas esot atbalsts vienam no pēdējiem atlikušajiem komunistiskajiem režīmiem uz zemeslodes, jo pirotehniskās vielas simtprocentīgi tiek izgatavotas Ķīnas Tautas Republikā, izmantojot pusaudžu darbaspēku.
Ar šādu nepārvaramu argumentu pretspēku nedroši sajutās arī publiskos salūtus pilsētu centros 18. novembrī vai Jaungada sagaidīšanas reizē organizējošās un finansējošās pašvaldības.
Mūsdienās aizvien vairāk ir cietas dabas cilvēki, kuri izvēlas nenest uz mājām un nededzināt eglīti, lai tās paliek augam mežā, kuri pat Ziemsvētkos neēd cūkas šņukuru un zirņus ar speķi, jo ir pret vardarbīgu apiešanos ar lopiņiem, un kuriem, raugi, nepatīk raķešu laišana.
Ņemot vērā iedzīvotāju masu ofensīvu un interesi pārtraukt dzīvi uz pulvera mucas, daudzās novadu domēs izvērtēs turpmākās iespējas uguņošanas rīkošanai. Tas – sākot no devīgākajām vietvarām, piemēram, Ventspils, kur uguņošanai, sagaidot 2020., iztērēti 23 tūkstoši eiro, beidzot ar sīkiem kapitālieguldījumiem iztikušajām, paskopajām kā Rēzekni, kur uguņots par 3000, un Valku, kur nodedzināti 1500 eiro. Liepājā aptaujāto viedoklis nav bijis viennozīmīgs.
Cilvēki, kas balsojuši pret salūtu, lielākodaļ domāja, ka par nodokļu maksātāju naudu būtu sarīkojams pieckārt dārgāks lāzeršovs. Tiesa gan, uguņošanas piekritēji attrauc, ka šādi ietaupīti nodokļu maksātāju līdzekļi uz grēcīgās zemes tāpat tikšot notriekti bezmērķīgi, tad labāk, lai skanošo izšauj gaisā.
Protams, ka, iztirzājot sarežģītus jautājumus, sabiedrība vēršas ar acu skatu pret autoritātēm, kas augstākas par Pētera torni. Ko tās domā, pirmkārt, Valsts prezidents? Levita kunga uzskats zināms – uguņošana spoži parāda mūsu valstsgribu, vieno kā latviešus, tā līdztautiešus, dažādāko politisko un reliģisko uzskatu cilvēkus.
Arī akadēmiķe Kūles kundze teic, ka derētu nomušīt sīkumainus ļautiņus, kam salūti nepatīk. Skatīsimies un redzēsim tālāk par savu nabu. Pacelsim galvas un ielūkosimies debesīs kauču svētku reizēs! – tā ar cilvēkus nomierinošiem vārdiem izteikusies cienījamā akadēmiķe. Bet suņus, kaķus pieskatiet.
