Anda Līce: Lai mēs beigtu izlikties, ka viss kārtībā 3
Jautājums, kā tagad saka, ir sensitīvs. No vienas puses, jābūt uzmanīgam, lai kādu neaizvainotu un neaizbaidītu, no otras – lietas jāsauc to īstajā vārdā, lai mēs beigtu izlikties, ka viss ir kārtībā.
Mani uz šīm pārdomām rosināja laikraksta “Latvijas Avīze” pielikumā “Kultūrzīmes” paustais Diānas Jances viedoklis “Dārgā rasola bļodiņa”.
Viņa runā par nepieciešamību radošu cilvēku darbu novērtēt ne tikai ar aplausiem un ziediem, bet arī ar naudu.
Reizēm atlīdzināt var arī kādā citā veidā, tas gan nenozīmē, ka māksliniekam jādāvina sivēns, kā tas reiz pēc kāda koncerta notika padomju laikā.
Runa nav par visai sabiedrībai svētīgajiem labdarības sarīkojumiem, bet gan par atlīdzību, kas pienākas par kārtējo paveikto darbu. Beidzot būtu jāapzinās – mākslas darbu radīšana valstij un sabiedrībai ir tikpat nozīmīga kā jebkurā profesijā paveiktais.
Diemžēl radošā darba augļi daudziem iestāžu vadītājiem šķiet nenozīmīgi, vien kā piedeva vai garšviela pie pamatēdiena, tāpēc to radītājus nereti pieaicina tikai kā sarīkojuma kuplinātājus. Ir jārunā arī par to, kas notiek renovētajos kultūras namos tagad, kad iedzīvotāju skaits ir dramatiski sarucis.
Latviešiem ir raksturīgi sarunas bieži sākt ar gaušanos par nabadzību un reizēm ar to arī spekulēt.
Mēs jau varētu rīkot tikšanos ar vienu vai otru personību, bet, redziet, nav līdzekļu, ja nu vienīgi jūs būtu ar mieru uzstāties par velti, saka vieni, kamēr citi ar dažādu projektu palīdzību gan līdzekļus atrod, gan tikšanās sarīko.
Pirms pāris gadiem kādā vidusskolā es biju uzaicināta tikties ar jauniešiem, liels bija mans apmulsums, kad nedz pirms, nedz pēc sarīkojuma man nepiedāvāja pat tēju. Bija jāpiedzīvo kauns rīkotāju vietā. Ejot uz tikšanos, ir jāgatavojas, tas prasa gan laiku, gan enerģiju, publika nevēlas redzēt savā priekšā ārēji un iekšēji saburzītus un nesagatavojušos cilvēkus. Parasti jau tikšanās reizē visu neizdodas izrunāt, kad sarīkojums beidzas, gribas vēl pakavēties pie tējas vai kafijas, tas taču joprojām pieder pie viesmīlības tikuma.
Es šoreiz nemaz nepieminu ārkārtīgi netaisnīgo honorāru politiku attieksmē pret lielajām un mazajām skatuvēm, pret korporatīvajos, jubileju un pārējos sarīkojumos iesaistītajiem, par to, ka ir neproporcionāli liels pieprasījums pēc izklaidējošām programmām, kas pamazām velk mūs visus seklumā.
Starp citu, pieprasījumu pēc kaut kā viegla uztur tieši honorāru politika un reklāma.
Kultūras vērtības mēs izvēlamies atbilstoši savai gaumei. Jēdziens “kultūras politika” sevī ietver arī to, ka kultūra veido gaumi.
