Visīstākais draugs šajā pasaulē 3
Neesmu sentimentāls, drīzāk iejūtīgs. Kā Uldis Bērziņš paskumji paironizēja, kad otrajā bohēmā mani vēl spēja iemānīt, bet trešajā jau vairs ne – jā, tu atkal dodies pie savas Marijas, esi viņai zem tupeles. Es saku – jā, bet viņa nav vis tupele, bet gan augstpapēžu kurpe, un tā ir pavisam cita lieta. Man vienmēr bija kur atgriezties, es vienmēr uz mājām nācu ar prieku, nevis bēgu projām. Sieva reizēm ironizē – tik ilgi esam kopā nodzīvojuši tāpēc, jo reti tikāmies. Viņa saskaitījusi, ka no četrdesmit mūsu kopdzīves gadiem desmit gadus neesmu bijis mājās.
Marija ir visīstākais mans draugs šajā pasaulē, sabiedrotais, kurš mani nekad nenodod, nekad nepametīs, un es cenšos būt tāds pats. Tas man pēdējos gados sanāk arvien labāk, bet vajadzēja jau ar to sākt pirms četrdesmit gadiem. Kur tas vīrieša prāts gan ganās?!
Ja mēs kā vīrietis un sieviete viens otru nesaistītu, nekā nebūtu. Un tad nāk visas pārējās garīgās lietas. Kopīgas domas, izjūtas, darbi. Mums ir interesanti vienam ar otru. Daudzi cilvēki nesaprot, kā tā – kāpēc nekur tā īpaši neejam un nerādāmies? Mums pilnīgi pietiek ar mājām, ar mums pašiem. Protams, ka mēs pēc cilvēkiem tiecamies, bet tas ir tā – vairāk vai mazāk.
Divu cilvēku attiecības, laulības dzīve – tas jau arī ir process, kuram jāpieliek pūliņi. Katru rītu ir jāpiedzimst brīvam cilvēkam, nevar piedzimt vienreiz brīvs un uz mūžīgiem laikiem un neko nedarīt. Katru rītu ir kaut kas jāizdara, lai kļūtu brīvs. Un tāpat mīlestībā. Jūtas arī jūtas vientuļas, ja šīs jūtas kā kaķēnu ik rītu atkal nepaglauda. Kaķēns piespiežas klāt, bet tu viņu pasper ar kāju projām. Viss jau ir – zīmogs pasē, bērni, bērnu bērni. Viss ir, bet nav nekā, jo nav šo jūtu.
Man visa kā ir pietiekami nevis tāpēc, ka esmu pieticīgs, tieši otrādi, bet pats galvenais man ir, un tas dod spēku tikt galā ar visu pārējo.
Es mazāk protu, nekā neprotu. Tāpēc man ir interesanti dzīvot, interesanti strādāt, interesanti mīlēt, interesanti būt.
Galvenais atrast garīgo līdzsvaru, saskaņu pašam ar sevi. Pieņemsim, daudzās jomās man nav īpaši veicies, taču es par to neskumstu, jo galvenais, ko esmu panācis –– esmu ieguvis dvēseles mieru. Saskaņu pats ar sevi, to, ka mana vārsma atbilst man pašam. Tā es vismaz domāju. Jebkurš cilvēks var domāt pilnīgi pretēji, un arī viņam būs taisnība. Un arī viņā es ieklausīšos, bet ticēšu un noticēšu vienīgi pats sev.
***
Riti, mūža ritum
Riti, mana mūža ritum:
Nodzīvotais šķitum: vēl pa
Sausa bērza šķilai rītum,
Kuru iemest vēja svelpā,
Lai tā uguntiņu siltu
Uznes augstu debestiņā:
Gaiši nopūzdamies, šķiltu,
Miņu ļaužu valodiņā.
Tik vien šajā saulē lūdzu.
Tik vien vajaga man: vēl pa
Bēram zirgam, kuru jūdzu,
Aizauļojot Dieva elpā.
