120 dziesmu vārdi un glābējs Raimonds Pauls 3

0:00, 2. janvāris 2015

Ziņas Kultūra

Atkal nāca palīdzīgi gadījumi, Gunārs Priede un Ēvalds Strods līdzēja izkarot Rīgas pierakstu komunālā dzīvokļa istabiņā tagadējā Čaka muzejā Lāčplēša ielā. 1976. gadā nobruģēju ceļu atpakaļ, iznāca jaunā grāmata “Laiks mest ēnu”. Tad sekoja divi gadi Maskavā M. Gorkija Literatūras institūta Augstākajos literārajos kursos, tur atkal bija politiski sarežģījumi.

Reklāma

Lasītākie

“Baidens nolēmis skaisti aiziet no dzīves, paņemot sev līdzi ievērojamu daļu cilvēces.” Medvedevs biedē ar Trešo pasaules karu

Kokteilis

Personības TESTS. Kādu iespaidu tu par sevi radi? Šis attēls palīdzēs tev to noskaidrot

TV24

“Laikam par to nevaru stāstīt, bet…” Rajevs atklāj iepriekš nedzirdētu informāciju par Rinkēviča un Trampa telefonsarunu

Lasīt citas ziņas

1982. gads bija ļoti dramatisks. Mūs trīs – mani, Uldi Bērziņu un Marinu Kosteņecku – gribēja arestēt un izsūtīt, šķiet, kopā ar Gunāru Astru un vēl citiem. No rakstniekiem mēs bijām trāpījušies kā neērtākie. Knuts Skujenieks jau bija savu atsēdējis, Vizma Belševica arī savus septiņus klusēšanas gadus izcietusi. Mani izsauca uz centrālkomiteju izskalot smadzenes. Tur pirmo reizi uzzināju, ka pastāv tāds jēdziens – pieļaujamais nacionālisms. Aivaram Gorim paspruka: “Kāpēc jūs, biedri Briedi, nevarat dzīvot un rakstīt pieļaujamā nacionālisma garā?” Man aizliedza braukt uz ārzemēm, drukāties, viss brieda. Kad apzinājos, ka nepaglābšos, radās vārdi “Atziedi, dvēsele!”. Ar Raimondu Paulu tolaik darbojāmies pilnā sparā. Leģenda stāsta: kad tas viss nonācis Paulam ausīs, viņš teicis – metiet mieru tām muļķībām! Jūs man gribat atņemt manu teksta autoru. Palikšu bešā. Tādā Raimonda stilā, tā, it kā nevērīgi, pa jokam. Un drīz vien piepeši viss aprima, un aizgāja uz bis pat “Atziedi, dvēsele!”. Šī dziesma izauga no manas reālās dzīves. Tikko tu gribi nomierināties, attapties, nopriecāties, cik skaisti – dēli aug, darbs ir, kaut kas izdodas, grāmatas izdod, un atkal viss sākas no gala. Cik ilgi var!? Esmu Raimondam paldies parādā, jo iepazinu mūzikas formu, mūzikas stihiju. Es varēju pašizglītoties. Kā tapa dziesmu vārdi? Raimonds nospēlē mūziku, pārrunājam, izeju laukā, pastaigāju, pārrodos ar mazu tekstiņu. Raimonds saka – neder, es arī apjēdzu – neder. Vai – der, bet vajag tā. Kad sajūta radusies, katrs dodamies savā virzienā. Kādreiz teksts rodas pēc dienas, kādreiz pēc mēneša, nav tik vienkārši. Mūsu kopdarbs – pāri par 120 dziesmām.