Manas svētās 3
Nevarēju darbu atrast, man palīdzēja Nacionālā teātra literārās daļas vadītāja Rita Melnace, kuru es dievinu, turu svēto kārtā, viņa man deva tulkot lugas. Tie bija stabili ienākumi – 300 rubļi par lugu. Un Biruta Zeiberliņa no Radio Bērnu literatūras raidījumu redakcijas arī deva tulkot raidlugas, rakstīt dziesmu tekstus radiolugām, gatavot raidījumus, atkal bija ienākumi. Radiomājā ne tikai nopelnīju, bet arī sadraudzējos. Iepazinos ar aktieriem Intu Burānu, Imantu Skrastiņu,Viktoru Zvaigzni, režisoriem Andreju Miglu un Kārli Pamši. Sākās sadarbība ar Raimondu Paulu. Marija ātri iemācījās latviešu valodu, sāka strādāt Valsts bibliotēkā. Gaidījām bērnu, vajadzēja parūpēties par kādu mājokli. Jānis Peters palīdzēja izkārtot istabu Elizabetes (tolaik Kirova) ielā 101 – 34, pie pašām sliedēm. Meitas istabiņa, kādi trīs kvadrātmetri, kurā mēs dzīvojām. Pa logu varēja padot roku un sasveicināties ar lokomotīves mašīnistu. Pēc mums šajā istabiņā nāca nākamā bēdu māsa, kurai Rīgā nebija kur dzīvot, Māra Zālīte.
Cilvēks jau nemainās. Neko nemainījos, teicu tos pašus vārdus, darīju tos pašus darbus. Atrados pusdisidentiskā vidē, sazinājos ar Ievu Lasi, Maiju Silmali, Vizmu Belševicu, Knutu Skujenieku, Gunāru un Leonu Astru, Eduardu Berklavu, Dzidru Kalniņu, gleznotāju Jāni Pauļuku, Pēteri Kamparu – gleznotājas Birutas Delles vīru – un citiem. Manu otro grāmatu 1975. gada beigās cenzūra pilnībā iznīcināja, no 120 dzejoļiem atstāja kādus desmit. Atkal viss sākās no gala, jau trešo reizi.
Čekas apmaksāts brauciens
Čeka šo jautājumu atrisināja eleganti. 1975. gada 17. septembrī piedzima vecākais dēls Korneliuss, pēc diviem mēnešiem pie manis ieradās divi jauki zēni un teica: “Še tev biļetes, savāc bērnu un sievu, brauciet atpakaļ uz Moldāviju, mums būs mierīgi, un lai moldāvi tiek galā ar jums, tās tad būs moldāvu problēmas. Mums vairs nevajag.” Paņēmām dēlu, nedaudz grāmatu, man bija svarīga Marija, Marijai – es. Cita nekā. Iesēdināja mūs mašīnā, paši aizveda, paši par visu samaksāja, lai tikai tiktu vaļā no manis. Kādu gadu nodzīvojām dziļos Moldāvijas laukos, kopā ar Mariju darīju lauku darbus, daudz rakstīju, daudz strādāju. Manas divas dievietes Rita Melnace un Biruta Zeiberliņa laiku pa laikam sagādāja krievu rubļus par padarītiem darbiem. Vienu brīdi biju ciema miljonārs. Pienāca 800 rubļu honorārs par rumāņu dzejnieka T. Argēzi grāmatas “Īstie vārdi” tulkojumu. Pastā pa rublim skaitīja, jo citas banknotes jau ciemā neapgrozījās, trīs rubļi bija milzu nauda. Kad saskaitīja 800 rubļus pa rublim, gāju, naudas pakas padusē pasitis. Kas tad tev tur uzbruks, kas aplaupīs, ciems kā viena ģimene. Mana reputācija cēlās. Ka ne tikai māk pateikt un izspriest, bet, ja viņš var arī kaut ko nopelnīt, tad tas jau ir kaut kas.
