Marijas atbraukšana 3
Kaut kā neviļus, kādu magnētisku fluīdu vadīti, Kišiņevā satikāmies. Iepatikāmies viens otram. Nekas jau plānots nebija. Man tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena, Marijai jau bija citi pielūdzēji. Godīgi sakot, gadus divus es Kišiņevā par viņu cīnījos, tā nebija viegla pastaiga. Es nekad mūžā neesmu pa īstam kāvies, bet tur es vicināju dūres, izgrūdu pat savu konkurentu reiz rupji no autobusa. Tas nebija tik vienkārši. Uzrakstīju Marijai trīspadsmit ēteriskas, dievišķīgas, eņģeliskas tercīnas cerībā uz viņas pretimnākšanu, bet viņa pasmējās: manam Eminesku un tavam Rainim tas varbūt patiktu, bet man ar to par maz. Viņa strādāja Literatūras muzejā Kišiņevā par vecāko zinātnisko līdzstrādnieci. Tieši tobrīd viņai piedāvāja tiem laikiem fantastisku darbu – augstu amatu Moldāvijas komunistiskās partijas centrālās komitejas kultūras nodaļā, lai arī Marija nebija partijas biedre, bet novērtēja viņas zināšanas, prasmes. To visu viņa ziedoja man, visu savu talantu, lai arī vēlāk Latvijā daudz tulkoja, atdzejoja, arī latviešu dainas, pati rakstīja un turpina rakstīt.
Kad čekisti sāka mani lenkt, es Marijai dižojos – cīnīšos, pretošos, apvedīšu viņus visus ap stūri. Velti, ar šo sistēmu nav iespējams cīnīties – viņa atbildēja. Kādā brīdī pretošanās atsperīte pārtrūka, paņēmu čemodānus, pateicu sveikas un devos uz Rīgu. Drīz pēc tam arestēja visus manus draugus, Kišiņevas intelektuālo ziedu, vairāki no viņiem kļuva par slaveniem disidentiem, kas dzīvoja ārzemēs un atgriezās Moldovā tikai 90. gados.
Mēs ar Mariju mīlējām viens otru. Ko tādā situācijā var vīrietis teikt sievietei? Man Latvijā nekā nebija, ne mājokļa, ne darba, ne naudas. Tikai daži draugi, kas juta līdzi un saprata. Es Mariju nevarēju aicināt sev līdzi.
Pēc mēneša saņēmu telegrammu “Prijezžaju. Marija” (Braucu. Marija. – Krievu val.). Viņa pat nezināja, kur es dzīvoju. Mana adrese bija – “Rīga. Galvenais pasts. Pēc pieprasījuma.”
Reisa numurs telegrammā bija uzrādīts. Tolaik skaistas rozes maksāja 30 kapeikas, par rubli deviņdesmit nopirku fantastisku rozi cilvēka augumā, Rumbulas lidostā pārkāpu pāri betona aizžogojumam – tolaik vēl to varēja, apgāju apkārt lidostas ēkai un piegāju pie lidmašīnas trapa. Marijai bija viena sarkana kleitiņa, kas mugurā, kurā viņa pirms pusgada bija cietusi smagā autokatastrofā un ko viņa valkāja tālab, ka uz tās sarkanās krāsas dēļ nevarēja redzēt asiņu plankumus – tajā viņa arī precējās ar mani, un pāris somiņas. Un tad kādus trīs mēnešus es pukstēdams un vaidēdams skrēju uz Galveno pastu, kur pienāca kādas 100 kastes ar Marijas grāmatām. Tās nolikām milzīgā istabā Ulda Bērziņa komunālajā dzīvoklī Barona ielā 26–14. Vēlāk grāmatu kastes staipījām pa istabiņām, kur apmetāmies. Dzīvoju, kur pagadās, strādāju, kur pagadās, bet nedomāju vis, kā pagadās, un jutu, kā nākas. Pāris gadus nodzīvojām kaut kur. Tā mēs uzņēmāmies viens par otru atbildību, tā sākās īstā mīlestība. Pirmās kaislīgās jūtas papildināja pašaizliedzība, pašatdeve.
Monta Kroma, Jānis Sudrabkalns un Mirdza Ķempe aizlika par mani labu vārdu, Ārija Elksne parūpējās, lai 1974. gadā iznāktu mana pirmā dzeju grāmata “Liepas koks, zalkša asins”. Labais vilnis mani aiznesa līdz Rakstnieku savienības biedram, bet 1975. gada beigās viss – atkal biju persona non grata.
