Lai laukkopis izdzīvotu, viņam vajag 66 ha, dārzeņkopim pietiek ar 5 ha 61
Mazās saimniecības Latvijā pamazām izzūd, lauki iztukšojas, zeme netiek efektīvi izmantota… No kā atkarīga dzīvotspēja laukos, par to intervijā Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) rektore Irina Pilvere.
– Mazo saimniecību skaits valstī samazinās. Vai izdzīvošana ir atkarīga no to lieluma?
Irina Pilvere: – 2001. gadā, kad notika pirmā lauksaimniecības skaitīšana pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā, to saimniecību skaits, kas ir lielākas par vienu ha, bija 140 tūkstoši, bet 2013. gadā vairs tikai 81 tūkstotis. Saimniecībās ir sadrumstalota zemes struktūra. Tas ir vēsturiskais mantojums. Vienā īpašumā ir ap 12 ha zemes, savukārt vienā kadastrā (zemes vienībā) ir gandrīz divreiz mazāk – 7 ha. Tāpēc galvenais jautājums Latvijā ir – kā zemi, kas ir mūsu galvenais un vērtīgākais dabas resurss, izmantot pēc iespējas efektīvāk.
Latvijā salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm ir unikāla situācija, ka līdz šim zemes resursi netiek izmantoti pietiekami efektīvi, jo ir lielas neapstrādātas, aizaugušas vai nekoptas platības. Mūsu zinātnieki veica pētījumu, cik liela platība nepieciešama, lai saimniecība būtu dzīvotspējīga. Aprēķinus veicām 2014. gadā, un uzdevums bija novērtēt, kādas minimālās apsaimniekotās zemes platības ir nepieciešamas, lai saimniecība būtu finansiāli dzīvotspējīga. Tāpēc tika pieņemts, ka saimniecības dzīvotspējas nodrošināšanai vismaz vienai personai no lauksaimnieciskās darbības ir jāiegūst tādi ienākumi gadā, kas atbilstu Latvijas vidējās darba algas (ar darbaspēka nodokļiem) līmenim. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem tie bija 10 619 eiro. Ņēmām vērā produkcijas veidu un apjomu, augsnes auglību un saimniecības atrašanās reģionu, realizējamās produkcijas cenas, atbalsta maksājumus un ražošanas izmaksas.
Veicot aprēķinus par galvenajiem lauksaimniecības sektoriem, secinājām – lai viens nodarbinātais lauksaimniecībā varētu gūt ienākumus, kas atbilstu minimālajam ienākumu līmenim tautsaimniecībā, laukaugiem vajadzētu vidēji 66 ha, piena lopkopībā pietiktu ar 48 ha, ganāmo mājlopu audzēšanā – 54 ha, dārzeņkopībā – nedaudz virs 5 ha, bet augļkopībā pietiktu ar 3,5 ha. Tomēr jāņem vērā, ka vidējā bruto darba alga valstī pamazām palielinās, mainās arī produkcijas cenas. Saimniekojot auglīgākās augsnēs, platības ir nepieciešamas mazākas, savukārt sliktākās augsnēs – lielākas. Atšķirības ir arī reģionos.
– Vai šis rezultāts bija pārsteigums pētniekiem?
– Jā, bijām pārsteigti, jo iepriekš likās, ka galvenajos lauksaimniecības sektoros vajadzēs lielas platības, lai nodrošinātu saimniecību dzīvotspēju, kas balstīta uz minimālo ienākumu līmeni. Ja saimniecībā nodarbināti vidēji divi cilvēki, tad iztikas gūšanai laukaugu gadījumā pietiktu ar 109 ha. Protams, ka Latvijā nav tikai “tīras” laukaugu vai piena lopkopības specializācijas saimniecības. Parasti ir daudznozaru saimniecības, kas ir labi tad, kad cena samazinās vienam produktam, bet otram tā ir labāka. Mūsu aprēķini ļauj saimniekiem pieņemt pareizo lēmumu par saimniecības specializāciju, ņemot vērā, cik un kāda zeme ir saimniecībā. Ja gribam, lai lauku teritorijās cilvēki ir nodarbināti un būtu darba vietas, vajadzētu orientēties uz to produkcijas veidu ražošanu, kur darba patēriņš ir lielāks, piemēram, lopkopība, augļkopība, dārzeņkopība. Tad lauku teritorijas nekļūtu tukšas, kā tas notiek tagad.
Plašāk lasiet otrdien “Latvijas Avīzē”.
