Lai Latvija sevi apgādātu ar cūkgaļu, jāuzbūvē vēl 20 kompleksi 0
“Latvijas Avīzes” 20. februāra numura rakstā “Smaka kavē ražošanas izaugsmi” stāstījām par dažādiem samezglojumiem jaunu cūku kompleksu būvniecībā Latvijā, tostarp par vissvarīgāko – cilvēku nevēlēšanos dzīvot tādu fermu tuvumā, kur nav likvidētas smakas.
Latvijas Cūku audzētāju asociācijā (LCAA) teic, ka valsts pašapgādes nodrošināšanai ar cūkgaļu, cūku skaitu būtu vēlams dubultot, kas nozīmētu 20 jaunu vidēji lielu kompleksu būvniecību un arī papildu nodokļu maksājumus valsts kasē.
Asociācija: pabarojam sevi par 60%
Cūku ražošana valstī aizvien iet mazumā. Šai tendencei var meklēt un arī atrast objektīvus iemeslus – mazāk ir arī cilvēku, turklāt nelielās un vidējās fermas nespēj konkurēt ar lielfermām izmaksu ziņā. Patlaban ar cūkgaļu nodrošinām aptuveni 60% no valstij vajadzīgā patēriņa, rāda LCAA aprēķini. Iemesli tik mazam pašu ražotās cūkgaļas īpatsvaram ir vairāki – savulaik īstenotā lielo kompleksu privatizācija bez zemes, lielais attālums no vairāku svarīgu barības sastāvdaļu tirgiem, neaizsargātais tirgus un citi iemesli.
LCAA direktors Dzintars Veide ar skaitļiem raksturo, viņaprāt, pavisam neiepriecinošu situāciju. Izrādās, Latvijā ir deviņi novadi, kur nav profesionālu fermu.
Lauksaimniecības datu centra informācija rāda, ka septiņos novados un 116 pagastos nav reģistrēta neviena cūka. Šeit gan jāpiebilst – ja cilvēki cūciņu audzē pašu patēriņam, tad viņi to nereģistrē.
“Latvijā ir vien nedaudz vairāk kā 200 ganāmpulku, kur cūkas audzē tirgum. Tādu ganāmpulku, kur ir vairāk nekā 200 cūkas, ir aptuveni 70. Vien aptuveni 45 saimniecībās ir vairāk nekā 50 sivēnmāšu. Būtu normāli, ja katrā otrajā pagastā būtu aptuveni 500 sivēnmātes. Agrāk katrā kolhozā to bija aptuveni 300,” teic D. Veide.
Pēc asociācijas aprēķiniem, Latvijā aptuveni viena ceturtā daļa sivēnmāšu pieder ārzemniekiem. Salīdzinājumam – Igaunijā aptuveni puse no cūkkopības nozares pieder somiem, Lietuvā daudz vairāk ir dāņu uzņēmēju īpašums.
Latvijas cūkkopju vislielākā problēma – cūku kompleksi ir savulaik privatizēti bez zemes ap fermām, tāpēc nav platību maksājumu, nevar izaudzēt graudus, kas veido 70% no ražošanas izmaksām un pēdējos gados ir ļoti sadārdzinājušies. Latvijas uzņēmēji patlaban samazina sivēnmāšu daudzumu (pērn kopējais skaits samazinājās par aptuveni 6000 jeb par 20%), vairāk brāķē dzīvniekus un dzīvo uz iekšējām rezervēm. Kā tad skaidrot tendenci, ka daudzi citu valstu uzņēmēji tomēr ir gatavi paplašināt ražošanu? Cūku audzētāju asociācijā skaidras atbildes uz šo jautājumu nav.
Budžetā būtu papildu miljoni
Asociācijas direktors teic, ka Latvijā bez pāri nodarīšanas dabai cūku daudzumu var dubultot. “Protams, nevajag būvēt fermas upju tuvumā, attālumam starp fermām vajadzētu būt vismaz 15 – 20 kilometriem, bet dzīvnieku skaitam nevajadzētu pārsniegt 15 000. Ietekmes uz vidi veiktie novērtējumi parādīs iespējamo postu dabai. Mums ir pietiekami daudz neapdzīvotu vietu, kur izvērsties,” tā D. Veide.
Viņa teiktais nozīmē, ka papildu 300 000 cūkām vajadzētu uzbūvēt aptuveni 20 vidēji lielus kompleksus. “LA” jau stāstījām, ka patlaban jaunu kompleksu būvniecība faktiski nenotiek. “Nozare patlaban dzīvo uz rezervju, uz ganāmpulka samazināšanas rēķina,” stāsta D. Veide.
Viņš uzsver – cūku skaita palielinājums dod arī papildu naudas ienākumu valsts budžetam. Aprēķināts, ka no vienas cūkas izaudzēšanas valsts nodokļos saņem Ls 18 lielu ienākumu. Ja cūku skaitu dubultotu, tad valsts maciņš kļūtu vismaz par 5 – 6 miljoniem latu biezāks. Piebildīsim, ka šajā aprēķinā ir iekļauti nodokļu maksājumi līdz dzīvnieka nokļūšanai kautuvē.
