FOTO. “Galdnieku” sēta glabā saimnieku darbīgo auru, nosvērtību un pamatīgumu! Ciemos pie Ausmas un Ērika Dzintariem 0
Valija Beluza, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Ja vajadzētu virzīt titulam “latviskākā lauku sēta”, “Galdnieki”, visticamāk, iekļūtu konkursa nominantu sarakstā. Teju simt gadu vecā dzīvojamā māja vaibstus mainījusi nedaudz, savukārt palīgēkas uzticīgi glabā liecības par iepriekšējo paaudžu darba tikumu un dzīvesziņu. Ceļotāji par seno lietu sētu “Galdnieki” Pērkonē parasti uzzina Nīcas tūrisma informācijas centrā, savukārt nejauši garāmbraucēji šeit mēdz iegriezties, jo no šosejas labi pamanāms arī ikdienā augstu mastā plīvojošs Latvijas karogs.
Rudenīgu krāsu un smaržu ieskautā Kurzemes ciema sētā, kur dzirdama netālās jūras elpa, Ausmu un Ēriku Dzintarus sastopam smaidīgus un mundrus. Saimniece saposusies Nīcas tautas tērpā, viņai rokās māla bļoda ar vēl siltām kāršu pupām: nav svarīgi, cik tālu ceļu cilvēks mērojis, bez cienasta prom laists netiks.
Savam un citu priekam
Saimnieku viesmīlību baudījušas arī tādas personības kā aktieris Uldis Dumpis ar sievu Dainu, Valsts prezidents Valdis Zatlers, politiķes Lolita Čigāne un Solvita Āboltiņa, žurnāliste Anita Mellupe, savulaik kāds trimdas latviešu pāris un daudzi citi. Nīca taču pazīstama ne tikai ar tautas tērpa košumu, bet arī tālu aiz novada robežām izskanējušo skaisto dārzu un sakopto sētu kustību. Radošums pievelk līdzīgi domājošos, tāpēc “Galdnieku” pagalmā pulcējas puķu draugi, tāpat amatnieki un pašdarbības kolektīvi no tuviem un tāliem novadiem. Par sētsvidū ņirbošiem tautiskiem brunčiem, jestrām dziesmām un latviskiem godiem raksturīgām izdarībām dažs “mileniālis” varbūt pavīpsnās: nu kas tur īpašs – sanāk tantes un onkuļi, padzied, padanco. Bet, mīlīši, tā visa nebūtu, ja māju saimniece neprastu rīkot interesantus pasākumus un rūpēties par ciemiņu labsajūtu.
Ausma neslēpj, ka aktīvi darboties nolēmusi, lai pēc operācijas būtu mazāk jādomā par piezagušos ļauno slimību. Kustībā ir dzīvība, viņa spriež, stāstot, ka 2006. gadā tapis pirmais lielais pasākums “Vesels un laimīgs”. Kampaņas “Pārbaudi krūtis, lai dzīvotu” vēstnesei izstāžu zālē “Arsenāls” roku spiedis Valsts prezidents Andris Bērziņš.
A. Dzintare ir gandarīta: “Man bija iespēja uzrunāt un pēc tam uzdāvināt prezidentam nīcenieces Annas Cērpas adītos cimdiņus. Ikviens pasākums liek vispirms savest kārtībā sevi, sētu un māju. Šo gatavošanās laiku es patiešām izbaudu.”
Iesākumā vietējo ļaužu kopā sanākšanu Dzintari rīkojuši par saviem līdzekļiem, tad pamazām apguvuši projektu rakstīšanu, ko novada dome atbalstījusi.
“Nīcā noorganizēju biedrību “Cerību krāsa”. Bijusī skolotāja Mirdza Pabērza, Nīcas etnogrāfiskā ansambļa vadītāja, manas idejas atbalstīja. 2008. gadā īstenojām projektu “… un pūralādes ver vākus” – lai celtu gaismā Nīcas bagātās garamantas,” mazliet patētiski teic Ausma. Viņai atmiņā iespiedušies arī žurnālistes Ilzes Būmanes-Grasmanes grāmatas “111 privātie muzeji un kolekcijas Latvijā” atvēršanas svētki. Grāmatā ir sadaļa arī par “Galdniekiem”. Vēlāk Dzintari palīdzējuši autorei atrast pazaudētās dzimtas saknes.
Iepauzēt aktivitātes likuši pandēmijas diktētie pulcēšanās ierobežojumi, bet pērn starp Jāņiem un Pēteriem “Galdnieku” pagalmā atkal tika saaicināti apkārtnes etnogrāfisko un tautisko vērtību kopšanas un glabāšanas entuziasti.
No kurienes lauku cilvēkam tāda vitalitāte un dzinulis mudināt un organizēt ļaudis, radot prieku citiem un sev? Mēģinām šķetināt.
Par spīti ērkšķiem
Kā daudziem kara laika bērniem, arī Ausmai bērnība bijusi grūta.
Mūžs aizsācies Jelgavā, pilsētas bombardēšanas laikā vecāki gājuši bojā, un meitenīte kopā ar divus gadus jaunāko māsiņu ievietota bērnunamā Rīgā. No šī agrīnā dzīves perioda atmiņā palicis vien logs un balta palodze…
Bārenītes adoptējuši liepājnieki Augusts un Marija Nikovski. Drīz audžutēvs devies aizsaulē, un arī Marija bieži slimojusi. Arī tādēļ no mazotnes meitēns ik vasaru sūtīts strādāt pie audžumammas lauku radiniekiem Tīdiem. Jānis un Maiga Tīdi 1928. gadā Pērkonē bija nopirkuši zemi un uzbūvējuši māju, kurā vēlāk dzīvoja kopā ar savu meitu Austru. Kad deviņgadīgās Ausmas audžumamma nomirusi, Tīdi kļuvuši par viņas aizbildņiem, savukārt māsa skolas gadus turpinājusi citā aizbildņu ģimenē Bārtā.
“”Galdniekos” mācījos lauku darbus, biju labā roka saimniekam, vismaz tā viņš mani uzlielīja,” atceras Ausma un turpina: “”Galdnieku” saimnieks gāja zvejot jūrā, kopa divus hektārus zemes, mežu, zirgus, cūkas, govis un bieži strādāja arī pie ēvelbeņķa. Iespējams, tāpēc saimniecībai dots tāds darbīgs nosaukums. Savulaik Tīdi atteicās iestāties kolhozā, tādēļ bija spiesti maksāt milzīgus nodokļus, tomēr netika represēti.” Ausma nezina iemeslu, vien spriež, ka cienījamā vecuma dēļ saimnieks netika iesaukts vācu armijā un padomju varai nebija kur piesieties.
Pēc Skatres pamatskolas pabeigšanas audžumammas brāļa ģimene uzaicinājusi meiteni pie sevis – lai turpina mācības Liepājas J. Raiņa vidusskolā. Jauniete azartiski iesaistījusies skolas dramatiskajā kolektīvā, un viņai uzticēts kopā ar klasi iestudēt izrādi “Rūķīšu cimdiņi”. Pašai bijis jārūpējas par tērpiem, mūziku, dekorācijām, un iznākums izrādījies veiksmīgs – izrāde ieguvusi pirmo vietu pilsētā un pat nospēlēta Liepājas teātrī.
“Mācoties 11. klasē, man bija iespēja strādāt Liepājas Pionieru namā par dramatiskā pulciņa vadītāju. Lieliski, ja ir idejas, ko vari īstenot!” ne bez lepnuma saka Ausma, atceroties astoņos gados piedzīvoto. Pilnībā izmantojot iespēju izpausties radoši, Rīgas Kultūras tehnikums, kur iestājusies ar ļoti labām sekmēm, palicis nepabeigts.
No aizraujošā darba ar bērniem un jauniešiem Ausmai nācies aiziet, jo abi ar Ēriku piekrituši būt par ievedējiem draugu pārim, kas laulājās baznīcā. Tolaik tas skaitījies nepiedodams pārkāpums.
Likteņa līkloči
Dzintaru pāris bieži un labprāt apmeklē kultūras pasākumus un nelaiž garām izdevību uzdejot. Arī abu iepazīšanās pirms vairāk nekā pusgadsimta notikusi kādā deju vakarā.
Pārcilājot pagātnes notikumus, dzīvesbiedri atklājuši, ka patiesībā viens otru ieraudzījuši jau agrā bērnībā, jo Liepājā dzīvojuši netālu viens no otra. Rīgā dzimušais Ēriks trīs gadu vecumā kopā ar mammu atgriezies viņas dzimtajā pilsētā. Viņa tēvam, kurš iesaukts vācu armijā, nācies pasēdēt cietumā, lai gan līdz frontei nemaz neticis: no sabombardētā vilciena zaldātiņi pamukuši. Tomēr paziņa – komunists parūpējies, lai fakts nonāktu varas vīru ausīs.
Pēc tam Ērika tētim dokumenti ilgi nebija izsniegti, turklāt čeka regulāri ieradusies mājās pārbaudīt. Kāds ieteicis grāmatnīcā nopirkt un pielikt pie sienas Staļina bildi. To ieraugot, čekisti vairs nav rādījušies, un tēvs drīz ticis pie pases. Ēriks ar vecākiem dzīvojis Kungu ielā 24, ēkā, ko padomju laikā daudzi mēdza saukt par Pētera I namiņu (1697. gada maijā savas sūtniecības laikā uz Eiropu tur nakšņojis Krievijas cars. – Aut. piez.).
Savukārt Ausma ar audžuģimeni mitusi mājā, kas atradās netālu. Ērika mamma tai laikā bieži viesojusies pie kādas paziņas, līdz ar to bērni šad tad nejauši satikušies.
Zīmīgi, ka kāzas Ēriks un Ausma nosvinēja tā sauktajā Pētera Pirmā namiņā, kur tagad ierīkots Liepājas 17.–19. gs. Interjera muzejs jeb Hoijeres kundzes viesu nams. Interesanta sakritība vai likumsakarība – unikālo kultūras un vēstures objektu pašlaik vada Ausmas un Ērika mazmeita Ieva Dzintare.
Kamēr abi dēli vēl bijuši pavisam mazi, Ausma strādājusi Liepājā poliklīnikā. “Izpelnījos labākā medicīnas iestādes reģistratora nosaukumu starp Latvijas Jūras ostas poliklīnikām. Arvien esmu centusies godprātīgi veikt savu darbu un rast prieku katrā dienā un mirklī,” atklāj komunikablā kurzemniece.
Tā kā vecākā atvase Aldis kļuva vājdzirdīgs pēc tai laikā vēl nepārbaudītu zāļu lietošanas, ģimene nolēmusi sagādāt dēlam pēc iespējas veselīgākus dzīves un mācību apstākļus un pārcēlusies uz Vecpils pagastu, kur A. Dzintarei uzticēti ciema priekšnieces pienākumi. Jau astoņdesmito gadu beigās viņu mājas sētā plīvojis mācītāja Jura Rubeņa iesvētīts sarkanbaltsarkanais Latvijas karogs. Dzintare rīkojusi ģimeņu saietus un ar cieņu izvadījusi pēdējā gaitā ne vienu vien vecpilnieku. Toties sadarbība ar kolhoza priekšsēdētāju, kā pati saka, līdzinājusies teātra izrādei “Ar būdu uz baznīcu”.
Tuvojošos satraucošo pārmaiņu laikā Ausma vadījusi Durbes kultūras namu. Iepazinusies ar populāriem māksliniekiem, organizējusi koncertus un citus pasākumus. Divas reizes Latvijas mazākajā pilsētā viesojies Eduards Rozenštrauhs, un tautā iemīļoto dziedātāju vietējie izvizinājuši zirgu pajūgā.
Atbildi uz jautājumu, kāpēc viņai tik mīļš ir tautas tērps, prieku dod rosīšanās un ciemiņu uzņemšana, sniegusi ielūkošanās foto albumā. Ausma atradusi vecu bildīti, kas liecina – jau bērnudārzā bijusi atraktīva un dejojusi. Arī mazotnē vērotais ieaudies dzīves vērtību musturā.
“Pie vecajiem saimniekiem “Galdniekos”, kur cepa maizi un gatavoja ļoti garšīgu sieru, nereti viesojās Liepājas pusē ļoti iecienītie ķirurgi Dr. Ziks, Dr. Zanbergs un Dr. Hermers ar kundzi. Galds nebija pārbagāts, bet allaž gaumīgi uzklāts.
Par Dievu mūsmājās nerunāja, bet uz luterāņu lūgšanu namu Skatrē smuki saposušies gājām katru svētdienas rītu. Man bija nosacījums – vai nu uz kino, vai baznīcu. Izvēlējos pēdējo, jo mācītājs bija mīļš un tēvišķīgs. Skolas gados dziedāju korī un skaitīju dzejoļus. Gribēju dejot tautas dejas, bet nebija pārinieka. Apzinātā vecumā iesaistījos Nīcas etnogrāfiskajā ansamblī un folkloras kopā “Saknes”.”
Atgriešanās
Pārmaiņus dzīvojot citviet, Dzintari ar savu auto “Zaporožec” bieži devušies uz “Galdniekiem”, lai krustmātei Austrai, Tīdu pēctecei, palīdzētu lauku darbos. Pamazām vecās saimnieces spēki apsīkuši, un 1990. gadā viņa piedāvājusi radiniekiem pārcelties uz dzīvi Pērkonē.
Sākumā apmetušies pirtiņā: tur bijusi viena istabiņa. Stallī, kam galā siena šķūnis, turējuši mājlopus un vistas. Naudas nebijis daudz, tādēļ Ēriks pats uztaisījis ecēšas un citas saimniecībā noderīgas lietas. Vēlāk virs pagraba uzbūvējis apmešanās vietu, kas tagad skaitās saimniecības ēka. Tur pašlaik izvietots senu rokdarbu krājums, savukārt rijā saglabāti pagājušā gadsimta instrumenti un sadzīves piederumi.
“Neteikšu, ka lietas ar lielu pieredzi man ļoti patīk, bet izjūtu cieņu pret šiem vecajiem piena traukiem, stellēm, zirglietām, Latvijas pirmās brīvvalsts laikā ražotiem velosipēdiem un arī galdnieka darbarīkiem, kam saimnieks Jānis Tīds pielicis savu izdomu un rokas,” skaidro Ausma un uzsver, ka bez dzīvesbiedra un dēlu atbalsta tik daudz neiespētu.
Jautāts, vai viegli sadzīvot ar tik enerģisku sievu, allaž viņu atbalstošais dzīvesbiedrs atjoko: “Pats neesmu organizators, bet – Ausmas šoferis! Kur viņa, tur es. Un tā – tūlīt, tūlīt svinēsim rubīna kāzas.”
Dzintaru abi bērni dzimšanas dienu svin rudenī, turklāt Egils – tieši 18. novembrī. Svētku reizēs pie saimes galda pulcējas arī vedeklas un četri mazbērni, mazmeita Justīne, viņas vīrs Inguss un abu atvasīte Karolīna.
Vecvecāki neslēpj prieku par pēcteču panākumiem – Egils ieguvis mediķa izglītību, strādā par ārsta palīgu Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā. Egila dzīvesbiedre Baiba ir logopēde, viņu meita Justīne absolvējusi Juridisko fakultāti Latvijas Universitātē.
Aldis Dzintars turpina galdniecības tradīcijas. Viņa meita Ieva līdz pat vidusskolas absolvēšanai bieži pavadījusi laiku “Galdniekos”, kopš bērnības interesējusies par kultūras vēsturi, apguvusi flautas spēli. Nesen, piedaloties TV šovā “Gandrīz ideālas vakariņas”, jaunā sieviete apliecinājusi – mūzikai viņas dzīvē joprojām ir nozīmīga vieta.
Par to, ka pēc Kultūras akadēmijas pabeigšanas mazmeitai Ievai būs pa spēkam vadīt jau minēto Hoijeres viesu namu, Ausma ne mirkli nešaubījusies: galvenais, lai cilvēkam darāmais patīk, tad viss izdodas.
Lielāko gandarījumu Dzintariem rada tas, ka visi četri mazbērni savulaik atbalstījuši biedrības “Cerību krāsa” aktivitātes, ar godu un ar cieņu nesuši Nīcas krāšņos tērpus! Mazā čiepa, tā Ausma sauc mazmeitu Dārtu, kopā ar vecmāmiņu piedalījusies zemgalietes Ilzes Strēles dibinātās biedrības “Mans tautastērps” pasākumos, bagātinot tos ar Nīcas dzīvelīgajām krāsām.
Sarunā ieskanas nopietnāka nots, jo A. Dzintare nevar noslēpt, kā pati jutusies bērnības gados: “Pietrūka vecāku glāsta, pietrūka, ar ko parunāties, uzklausīt, kam censties palīdzēt. Toties man ir laimējies sastapt lielisku dzīves draugu. Kopā izaudzināti stalti dēli, šiverīgi mazbērni, un nu aug mazmazmeitiņa! Kopā ar daudziem sirsnīgiem, darbīgiem cilvēkiem veidoti pasākumi, tā cits citam esam snieguši spēku, izturību un arī prieku. Anna Cērpa man uzdāvināja savas mammas Katrīnas Rīzikas brunčus. Viņa piedalījās etnogrāfiskajā uzvedumā “Nīcas kāzas”, ko kolektīvs 1955. gadā atrādīja Maskavā. Man tolaik bija tikai četrpadsmit, taču joprojām skaidri atminos gaidu un cerību piesātināto noskaņojumu, kādā vecie nīcenieki tam gatavojās. Arī tāpēc nerimstos – lai mēs visi nezaudētu cerību krāsas. Darbojoties pašas sāpītes izplēn, bet ļoti pārdzīvoju par Latvijā notiekošo – izcirstiem mežiem un neapstrādātiem laukiem. Man rūp savas zemītes un apkārtnes sakopšana.”
Kas ir patriotisms? Ausmas kundze spriež, ka tā ir spēja saredzēt, kur, kā un kāpēc darīt, lai būtu labāk valstij, novadam un, protams, cilvēkam.
“Nesen Nīcā koncertēja Raimonds Pauls. Rosināju ģeniālo mākslinieku sagaidīt mūsu skaistajos tautas tērpos. Jūs domājat, sagaidīja?
Ne – sa – gai – dī – ja! Domāju, ka latviskums neiznīks tikai tad, ja būsim tajā ar sirdi un dvēseli.”
