Svešās kultūras vietas. Ko darīt, lai kultūras iestāžu vide būtu pieejama cilvēkiem ar īpašām vajadzībām? 0
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
XXVII Vispārējie latviešu dziesmu un XVII deju svētki, kas šoreiz notika tradīcijas 150 gadu jubilejas zīmē, Rīgu pieskandināja no 30. jūnija līdz 9. jūlijam. Koncertos piedalījās 454 kori, kuros dziedāja 15 870 dziedātāji, un starp šiem gandrīz 16 000 tikai dažas dziedātājas bija ratiņkrēslā. Savā ziņā svētku organizatoriem bija laimējies – brīnišķīgā dziedātāja Elizabete Kalniņa ir pirmais soprāns, līdz ar to viņa varēja sēdēt koristu pirmajā rindā. Toreiz “Kultūrzīmes” satika arī dziedātāju ratiņkrēslā Diānu Ponaskovu, kura tobrīd nedziedāja koncerta “Tīrums” ģenerālmēģinājumā, jo ar labestīgu smaidu pētīja mūsu “Sidraba birzs” estrādes un skatītāju zonu vides pieejamību, lai varētu ieteikt svētku organizatoriem, kā padarīt ērtāku un vieglāk pieejamu nākamo svētku vidi.
Tovakar mūsu sarunā viņa akcentēja vienu no pamanītajām problēmām – skatītāju solu rindās bija atstāta vieta ratiņkrēsliem, bet tieši aiz tiem esošās skatītāju vietas bija jau izpārdotas… Kur gan bija iecerēts atrasties ratiņkrēslu pavadoņiem?
Šķiet, ka šajā rudenī par kultūras iestāžu pieejamību runā vairāk nekā citus gadus. Piemēram, septembra sākumā festivāla “Homo Novus” laikā vairāki desmiti interesentu pulcējās “Pieejamības svētkos” un dalījās pieredzē, kā bijis apmeklēt kultūras notikumus ar kustību, redzes, dzirdes vai vēl citiem ierobežojumiem vai atšķirībām. Šobrīd vēl tas vienmēr nav vienkārši un arī ērti pieejamu kultūras iestāžu nav daudz, tomēr – situācija mainās.
Kāda šobrīd ir situācija ar kultūras vides pieejamību it visiem apmeklētājiem? Par to “Kultūrzīmju” rosinātajā diskusijā viedokļiem apmainījās aktīva kultūras pasākumu un kultūrvietu apmeklētāja LAIMA HELĒNA MŪRNIECE, kora “Nāc līdzās!” dziedātāja ELIZABETE KALNIŅA, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Izglītības un pieejamības daļas vadītāja ELĪNA BĒRZIŅA un Valmieras muzeja Vēstures nodaļas vadītāja, direktores vietniece zinātniskajā darbā LIENE ROKPELNE.
Jaunajā estrādē – ērtāk, tomēr ne pilnīgi ērti
Diāna Jance: – Lepojoties ar jauno Dziesmu svētku estrādi, tās skaistumu, bieži nepieminam, kādas piedalīšanās iespējas tā dod dziedātājiem un apmeklētājiem ar īpašām vajadzībām. Kā bija dziedāt, kā – pārvietoties, vai jutāties ērti?
E. Kalniņa: – Man ir kustību traucējumi, tāpēc galvenokārt pārvietojos ratiņkrēslā un varētu teikt, ka dzīvoju mūzikā, ikviena dziedāšana, koncerts ir īpašs brīdis. Esmu jau piedalījusies skolēnu dziesmu svētkos, toreiz dziedāju otrajos soprānos, šogad – pirmajos. Līdz estrādei braucām ar autobusiņu, tālāk tētis mani aizveda līdz skatuvei. Jaunā skatuve ir daudz ērtāka, vecajā estrādē bija sarežģītāk. Nezinu gan, kā klātos kādam basa balss īpašniekam, lai tiktu līdz viņiem nozīmētajai vietai, ir jākāpj tik augstu… Citādi gan kādas problēmas nemanīju, izbaudīju un priecājos par svētkiem.
L. H. Mūrniece: – Man ir redzes traucējumi, un jaunajā estrādē bija vieglāk nekā agrāk. Braucu ar liftu, kuram bija lieli cipari, lielām pogām, varēja viegli saprast, pat balss pateica, kurš stāvs, ko tādu esmu pieredzējusi reti kur. Īstenībā tas gan esot bijis kravas lifts. Estrādē un skatītāju zonā viss ir diezgan pelēks, bez lieliem kontrastiem, kuri būtu varējuši palīdzēt. Nevarēju saskatīt ne rindu numerāciju, ne norāžu, ne arī kur beidzas un sākas pakāpieni. Var jau saprast – tur ļoti svarīgs dizains, viss ir tāds pelēks, sudrabains, gluži kā sudraba birzs. Pie tualetēm bija diezgan slikts apgaismojums, lieli labirinti, arī pie ieejas vārtiem varēja būt košāka numerācija. Tik lielā cilvēku pūlī bez pavadoņa, protams, bija ļoti grūti. Bet – priecājos, ka šogad bija padomāts par ēdināšanu, bija pat paredzēta atsevišķa vieta, kur cilvēki ar kustību un redzes traucējumiem varēja arī apsēsties, kamēr pavadoņi sagādāja pusdienas.
Kā vairot pieejamību
– Kuru jūs nosauktu kā ērtu kultūrvietu?
– Mans šīs vasaras patīkamais pārsteigums, ko iesaku apmeklēt visiem, ir Valmieras muzeja pilsdrupās izvietotā jaunā ekspozīcija – interaktīvs stāsts par Valmieras vēsturi. Katram apmeklētājam tiek iedota atslēga, un, to pieliekot, ekrāni “atdzīvojas”, turklāt iespējams mainīt fona apgaismojumu. Bija arī taustāma pieredze, kas mūsu muzejos ir ļoti, ļoti reta. Bija arī viegli pamanīt simbolus. Pieliekot atslēgu, varēja izjust arī audiopiedzīvojumus – dzirdēju tēlojumu no viduslaiku mūku pasaules. Turklāt teksti nebija ļoti gari, ne gluži vieglajā valodā, bet pietiekami viegli saprotami, lai tos varētu klausīties jebkurš. Redzēju arī liftus, radās sajūta, ka par apmeklētājiem ar īpašām vajadzībām tiešām tiek domāts!
L. Rokpelne: – Man liekas, ka pēdējos gados tiek domāts par to, ka sabiedriskajām telpām jābūt pieejamām visiem. Jauno ekspozīciju iekārtojot, domājām gan par personām ar īpašām vajadzībām, gan par māmiņām ar bērnu ratiņiem. Valmierā sadarbojamies ar vietējo invalīdu biedrību, daudz konsultējamies un, domājot par mūsu kopienu, apzinājām, kas vēl būtu nepieciešams. Šādi sapratām, ka Valmierā ir arī cilvēki ar redzes traucējumiem, un, lai gan ne gluži visu, tomēr varam viņiem palīdzēt sajust daļu no jaunā piedāvājuma.
E. Bērziņa: – Mūsu muzejā jau ilgākā laika posmā notiek daudz atsevišķu iniciatīvu – esam izgatavojuši vieglās valodas materiālus, arī vienkāršojuši materiālu tekstu. Arī pati ēka kopš 2016. gada rekonstrukcijas ir domāta cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Pirms kāda laika izveidojām arī mākslas terapijas nodarbības senioriem, domājām, lai apmeklētājiem būtu, kur apsēsties, jo liela nozīme ir tam, lai cilvēki justos ērti. Esam domājuši arī par emocionālo barjeru izskaušanu, veidojam vienkāršākus skaidrojošos pasākumus.
Pirms dažiem mēnešiem aizsākām ekskursijas ar zīmju valodas tulku, bijušas arī eksperimentālas darbnīcas, kurās darbinieki mācās palīdzēt auditorijai ar redzes traucējumiem. Kopš pagājušā gada muzeja izglītības daļas nosaukums tika mainīts uz izglītības un pieejamības daļu. Vēl viss nav atrisināts, tagad, paši arvien vairāk izglītojoties un ar jauniegūtajām zināšanām skatoties uz pašu ēku, saprotam nepilnības. Strādājam pie ieejas, lai būtu automatizētās durvis, ir ļoti daudz nepilnību.
Svešās kultūras vietas
– Cik pieejamas ir Latvijas kultūrvietas – teātri, muzeji, koncertzāles, varbūt, tikai dažus piemērus!
E. Kalniņa: – Pagājušajā nedēļā atkal atsākās mūsu kora “Nāc līdzās!” mēģinājumi. Tie notiek reizi nedēļā, Čaka ielā, telpas ir otrajā stāvā, kur nav lifta, bet, pieturoties pie margas, es pa trepēm varu uzkāpt līdz mūsu telpām. Tāpat nav viegli tikt citās zālēs, kur nav lifta. Nākamais mūsu koncerts būs Rēzeknes “Gorā”, jau izpētīju, ka tur ir lifts.
L. H. Mūrniece: – Teātri noteikti ne. Nacionālā teātra ēka ir skaista un grezna, tajā ir patīkama un svinīga atmosfēra, ko ļoti novērtēju, tomēr orientēties iekštelpās nav vienkārši – tās ir diezgan krēslainas. Sēdvietu numuri ir ļoti sīki un nepamanāmi. Būtu ļoti noderīgi, ja Latvijas teātros tiktu nodrošināts austiņās klausāms audio apraksts, kas paskaidro uz skatuves notiekošo, kā arī vizuālās detaļas. Esmu dzirdējusi, ka tāds esot, piemēram, Tallinas Krievu teātrī. Turklāt tas der visiem apmeklētājiem, jo aktieru teiktais tiek tulkots igauņu valodā. Mūsu Čehova teātrī esot titri, bet tie atrodoties tik augstu, ka es nespētu salasīt, turklāt lasīšana jau jebkuram novērš uzmanību no notiekošā uz skatuves.
Pati pārvietojos gan ar sabiedrisko transportu, gan arī eju uz dažādiem kultūras pasākumiem. Svešās kultūras vietās ļoti maz tiek domāts par norādēm, kuras, piemēram, būtu kontrastējošas, ar dzelteno svītru netiek norādīti ne pakāpieni, ne sliekšņi. Nav arī skaidru tualešu norāžu, gribētos, lai oficiālajās vietās – muzejos un koncertzālēs – būtu spilgtāks apgaismojums. Protams, saprotu, ka daudzviet ir vajadzīga tumšāka noskaņa. Vēl vēlētos, lai būtu kāds, kurš vajadzības gadījumā paskaidrotu, kur iet, jo, slikti redzot, viegli varu apmaldīties.
Pavisam elementāras nianses
– Nekas no nosauktā neliekas ārkārtīgi dārgs – ne apgaismojums, ne dzeltena svītra uz kāpnēm…
– Daudzi atsaka, ka nepieciešams finansējums un to grūti iegūt. Lēnām notiek uzlabojumi, bet varētu gan būt labāk. Piemēram, Latvijas mākslas muzeja tualetes atrodas pagrabā, tur viss pelēks, neko nevar pamanīt, tik vien no iepriekšējām reizēm cenšos atcerēties, kur tās īsti bija. Viss ir kā balta siena. Būtu vajadzīgas norādes arī Braila rakstā.
E. Bērziņa: – Jau daudz paveikts, bet, protams, lielā muzejā zināmā mērā tas tomēr ir finansējuma jautājums, bet ar finansējumu iet ļoti grūti.
L. Rokpelne: – Veidojot projektu un sarunājoties ar pieredzējušajiem dizaineriem, nebija pat jautājumu par to, ka veidosim visiem pieejamu ekspozīciju. Domāju, lai to izveidotu, vairāk nepieciešams uzrunāt cilvēkus ar īpašām vajadzībām, viņu pārstāvjus vietējās biedrībās – viņi atnāk un konsultē ļoti labprāt. Tas nemaksā neko, tik vien kā dārgo laiku.
Protams, lai izgatavotu materiālus, piemēram, lieldrukas, lielformāta papildmateriālus, finansējums ir nepieciešams. Tomēr – par to visu domājām un vienkārši izdarījām. Mums gan nav Braila raksts, jo tā izmaksas nebijām iekļāvuši projektā, bet ir digitālie stendi, kur var palielināt tekstu, kā arī mainīt fona toņus, lai vieglāk lasīt. Bieži vien tās ir pavisam elementāras nianses, kuru izveidošana nemaksā teju neko.
Darbs – iekustināts
– Vai, jautājot padomu, kā uzlabot pieejamību, kultūras iestādes mēdz uzrunāt, lūgt padomu saviem apmeklētājiem ar īpašām vajadzībām?
L. H. Mūrniece: – Ceru, ka tagad tā notiks arvien vairāk, turklāt esmu sapratusi, ka arī mums pašiem ir vairāk jārunā. Esam grupiņa, kuri iet, pēta pieejamību, un tad rakstām ieteikumus. Domāju, ka tas ir abpusējs darbs. Notiek arī pozitīvas pārmaiņas, piemēram, ziemā man zvanīja no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un, veidojot ekspozīciju “Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991”, vēlējās manu padomu kataloga veidošanā, domājām par burtu izmēru un veidojām arī izstādes plānu cilvēkiem ar redzes traucējumiem.
Toreiz izgājām ekspozīciju un domājām, kā visu iekārtot labāk. Reizēm ir vērts izveidot digitālu versiju, tādu ir vieglāk pārveidot, tad katrs pats var izvēlēties burtu fonu un lielumu. Būtu jau noderīgs arī audiogids, bet tas noteikti prasa papildu finanses. Esmu arī staigājusi pa citiem muzejiem un palīdzējusi ar ieteikumiem.
L. Rokpelne: – Jā, Valmierā sadarbojamies ar vietējo invalīdu biedrību, kuri ir gan vieni no mūsu aktīvākajiem apmeklētājiem, gan arī palīdz, ja nepieciešams izskaidrojums, ko neizprotam.
– Šo sarunu jau nevar pabeigt, jo vēl tik daudz darāmā…
L. H. Mūrniece: – Tas ir process, bet tas ir iekustināts un lēnām notiek. Ceru, ka iestādes ir ieinteresētas sadarboties, es no savas puses esmu gatava runāt un ieteikt. Bieži ir sajūta, ka cilvēki centušies domāt, bet īsti nav konsultējušies. Reizēm izstāde veidota kādai mērķgrupai, bet – vai kāds padomājis, vai šai mērķgrupai izstāde vispār ir pieejama? Skaņas pazūd, teksti pazūd, pie objektiem nav uzrakstu… Tad ir nedaudz bēdīgi.
E. Bērziņa: – Viennozīmīgi piekrītu, ka esam iesākuši darīt, bet vēl ir ļoti daudz darāmā.
Ieteikumi
Diānas Ponaskovas un citu koristu ieteikumi no pieredzes dziesmu un deju svētkos
Trūka norāžu, kurus vārtus lietot cilvēkiem ar riteņkrēsliem, pie kuriem pienāk īpašais transports cilvēkiem ar pārvietošanās grūtībām (vajadzētu regulāru sarakstu, jo “uz pieprasījumu” nav labākais variants), no kurienes tas nāk (info teltīs nezināja paskaidrot).
Vajadzīgi marķējumi uz estrādes un kāpnēm gan cilvēkiem ar kustību, gan redzes traucējumiem. Zinot, cik daudz koros ir gados vecāku cilvēku, kam arī redze vairs nav tik spoža, to noteikti vajadzētu ņemt vērā.
Nopietni padomāt par vīru ar kustību traucējumiem iespējām būt estrādes augšpusē. Iespējams, jādomā, kā izņēmuma kārtā izmantot esošo kravas liftu? Viens no mūsu dalībniekiem tieši fiziskās pārslodzes dēļ izstājās no spēles, jo kāpiens bija par augstu.
Noteikti ir jāļauj privātajām mašīnām ar invalīda zīmi atbraukt līdz īpašajam busiņam. Šajos svētkos tā nebija un dalībniekiem bija problēmas sagaidīt savus tuviniekus ar kustību traucējumiem, lai varētu viņus atvest un aizvest.
(Avots: naclidzas.lv)
KRISTIĀNA ZELČA/PUBLICITĀTES FOTO
