Lai krēsls nepieaug dibenam. Saruna ar bijušo LR Augstākās padomes deputātu Andri Felsu 8
Kamēr Krustpils novada “Vīnkalnu” saimniecībai piekritīgie zemes hektāru simti atpūšas zem sniega segas, saimnieks, bijušais LR Augstākās padomes deputāts un Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Andris Felss atgriezies ar lomu no Peipusa ezera. Apciemojam Andri, lai uzzinātu, kas līdz kaulam zemniekam un lauku patriotam liekas svarīgākais. Krustpilietis par sevi saka – “brīvās profesijas pārstāvis”, un tostā novēl – “lai neviens dusts jūs neņem”.
Felsa kungs, vai nav drāma visai tautai, ka rudenī atkal nebūs par ko vēlēt?
A. Felss: Atradīsies, par ko vēlēt. Drāma ir partijām, kuras šajā Saeimā nodarbojās ar ko nebijušu – ar politisko kanibālismu. Savējie apēda savējo un aizgāja pa skuju taku. Epopeja saucās – kā nokost Laimdotu? Labticīgu cilvēku pielika vilkt lokomotīvi, viņa atspērusies vilka kalnā. Kalns palika par lielu, vai kāds metās talkā stumt? Bremzēja nost un rāva atpakaļ! Ar tādiem biedriem es vienos ierakumos nesēdētu. Jautājums ir par vadošo politiķu iekšējo mendeli. Ziniet, kas ir mendelis? Lielais ego, kas ir pāri visiem un visam. No laukiem izskatās, ka Saeimā ir par maz politiskās kultūras, nav tīrības un morāles. It kā gribētos ņemt par paraugu ziemeļvalstis, kur politiķis atkāpjas pat ar sīku traipu, bet te krēsls pieaug dibenam, ka arī lielos grēkos pieķertais nedemisionēs un turpinās deputātēt.
Tātad viens politiskais spēks nokauts, bet kā raugāties uz varas partijām – Zaļo un zemnieku savienību un Nacionālo apvienību, kas veidošot nākamās valdības kodolu?
Vēl nesaku, ka “Vienotība” apbedījama, bet ZZS līderība ilgs, kamēr lietas koriģēs zemnieks Augusts Brigmanis. Tikko viņš dosies pelnītā atpūtā, paredzu problēmas. Līdaka, vēzis, gulbis var raut katrs uz savu pusi. Ja skatāmies uz Latvijas karti un politisko spektru, Zemnieksavienība pašlaik ir visur. Pie varas valdībā un novados, spektrā pa labi, kreisi un centrā. Tāpēc apvienībai ne no šā, ne no tā nav jāsakaitina kādu sabiedrības daļu, izdarot straujas kustības, un tuvākajā laikā nekas nenotiks. Augusts vēsā mierā mācēs sabīdīt lietas. Nezinu otru tādu vīru politikā, kuram tas pa spēkam. Brigmanis ir mierīgs, pieredzējis un nav augstprātīgs.
Bet saka, ka veciem komunistiem esot jāvācas prom…
Augusts, vecs boļševiks, kaut ko saprot no partijas celtniecības. Citās partijās pārsvarā salasījušies spridzinātāji – paga, kuru mājas stūri uzlaist gaisā? –, kas nav sevišķi konstruktīvi. Politikā 65 gadi nav vecums. Sarkanā pagātne? Katram ir kāda pagātne. Neredzu nevienu ZZS talantu, ar ko aizvietot “veco komunistu”.
Tomēr uz katrām vēlēšanām ne mazums balsotāju vēlas pārmaiņas.
Neizslēdzu, cilvēki gribēs dažādību, un samērā labas izredzes dabūt pietiekamu balsu procentu ir Bordāna konservatīvajiem.
Laukos jūt ienākam politiskos spēkus? Daudzviet, neuzticēdamies rīdziniekiem, vietējie dibināja reģionālās partijas.
Tāda situācija nebūtu iespējama, ja būtu vienmandāta vēlēšanu apgabali. Esošās sistēmas sekas ir, ka politiķi nav atbildīgi vēlētājiem, un netiekam vaļā no tiem, kas jau piegriezušies. Valdes sastāda listes pēc sava prāta, tautai neprasot. Zinu, “Vienotībā” vietējās nodaļas nebija ar daudz ko mierā. Kāds to klausījās? Viņus laida tribīnē? Jaunatnei un lauku pārstāvjiem ir gan vēlmes, gan idejas, bet nav kur izvirzīties. Iedomīgās elites apkaro iniciatīvas bagātus cilvēkus. Saeimā partijas jūtas ļoti komfortabli. Kā tiek augstajā namā, pārējais ir pupu mizas. Ja sastāvam piejauktu neatkarīgus, vienmandāta apgabalā vēlētus deputātus, tas būtu urdošāks spēks. Proporcionālā sistēmā pirmie numuri ievelk tālākos, kurus parlamentā līderi daudzreiz izmanto vien kā ganāmpulku. Jauktā vēlēšanu sistēmā paceltā īkšķa princips nederēs. Neatkarīgiem deputātiem nepavēlēsi balsot par nekvalitatīviem, pasūtītiem likumprojektiem. Nāksies pārliecināt ar argumentiem.
Jūsu paša minētais ir atbilde, kāpēc sistēmu nemaina. Jo pēc pašreizējās kārtības ievēlētās partijas Saeimā jūtas ērti.
Kā tad, ka parakstīties par pārmaiņām nozīmē ceļu uz ešafotu. Iedomājieties, viens godīgs partijas cilvēks bosam mēģinās iestāstīt, ka jāmaina vēlēšanu sistēma. Boss tūliņ sāk kalkulēt – cik izmaksās uzstādīt kandidātus 50 apgabalos, cik vietu ies zudumā, jo partijā nemaz nav 50 cienījamu biedru. Šausmas! Jaunie spēki, apzinoties, ka tā var vinnēt daudz balsu, varbūt tautai piedāvās, ka mainīs vēlēšanu kārtību.
Reģionālās partijas bija līgušas ar “Vienotību”, bet, tās ietekmei vājinoties, meklē jaunu partnerību. Uz kuru piestātni doties?
Reģionāliem spēkiem, kas balstās uz pašvaldībām, bija vērts mēģināt saliedēties vienkop. Tas liktos loģisks bloks iepretī rīdziniekiem, kas vāra Rīgas problēmas no augstiem plauktiem, maz interesējoties par perifērijā notiekošo vai neko no tā nejēdzot. Tagad pa kādam reģionālim dabū mandātiņu varas partijas frakcijā, izdodas izsist savai pilsētai pa projektam, naudiņai, nelielam izrāvienam, bet tas nenozīmē lauku, reģionu attīstību kopumā.
Vai jūs nebiedē iespējamā ZZS un “Saskaņas” savienība? Zemnieku līderi dievojas – mēs nē un nē, bet apvienībā ir prorubliski strāvojumi.
Atsevišķi balsojumi, piemēram, par Magņitska sarakstu, liek padomāt. Pieļauju, ka dziļāki, slēptāki procesi politikā atkarīgi no atrašanās maisos. Ne Latvijā atstātajos, bet tajos, kurus paguva aizvest uz Maskavu. Neviens specdienests nepieļaus savu aģentu izdošanu, un baidos, ka mēs gribam nodot atklātībai vien pamestās ziņotāju pabiras. Teikšu tā – ja man būtu vara Latvijas ekonomikā ilgākā laika periodā, es domātu citās kategorijās. Pazīstot krievu un pie pirmajiem precedentiem ar šprotu kariņiem, es liktu pagriezt ekonomikas pulksteņus citā virzienā. It sevišķi, kad Krievija pauda politiku iekšzemes kravas pagriezt uz savām ostām. Tā ir nacionālo interešu ievērošana, ko nevar pārmest. Tāpat kā saimniecisko sakaru uzturēšanu, kas to uz savu risku vēlas mūsu rubli pelnīt gribošajās aprindās. Bet valsts ekonomika jābaro pa citām līnijām, kur politika netiek iejaukta saimnieciskos darījumos. No seniem laikiem iesēdusies tranzīta, transporta valsts, Latvijas kā tilta loma laikam iet uz beigām. Esam “notiltojuši”. Ja visu nosaka politiski, stāvi kaut uz rokām, kravu vairāk nebūs. Nedomāju, ka tamdēļ mūsu valsts mainīs politisko kursu, kaut Latvijā austrumu virzienam piekritēju nav mazums. Jāpagriežas uz to pusi un tām nozarēm, piemēram, IT, kur gaidāma attīstība.
Kučinska valdība nostrādājusi divus gadus. Kā to vērtējat no tautsaimnieka pozīcijām?
Ministri bieži rādījušies plašsaziņas līdzekļos, bet ne visi ar izpratni un nojēgu par lietām. Nozarēs strādā praktiķi, kas perfekti pārzina tēmu, un ja tas, ko pasniedz no ekrāna, ir galīgs bleķis, kā laukos saka, ja tev stumj pufaiku, tad tas ir ministra neprofesionalitātes vai kāda aprēķina dēļ.
Sauciet vārdā, kuri Kučinska ministri nav kompetenti?
Jāmaina apmēram trešdaļa ministru.
Premjers izteicās, ka apmierināts ar komandas darbu!
Negrib sakaitināt kolēģus – partnerus.
Bet tautsaimnieki, darba devēji arī paslavējuši valdības darbu.
Zemkopības ministram Dūklavam ir saprašana par nozari. Mēs ar Dūklavu strīdamies, paliekam pie dažādiem viedokļiem, bet nenoliedzami, ka ministrs zina drēbi. Bet ir ministri, kas lido pa gaisu, nesekojot, kas notiek uz zemes. Māk tukši runāt, bet sabiedrība ciena konkrētas runas, nevis kušetes filozofa pārdomas. Es arī varu paslavēt valdību, bet svaigu asiņu pārliešana nāks tikai par labu. Kā dažas dīķī ielaistas līdakas palīdz karūsām neaptaukoties.
Ko gribat izlasīt priekšvēlēšanu programmās? Intervējot Kučinski, šķita, ka viņam no svara veicināt cilvēku atgriešanos Latvijā, tikai nav izdomāts, kā to koordinēt un panākt.
Pirmkārt, jāpanāk, lai nebrauc prom. Īpaši, lai nesadzen pilsētās no lauku teritorijām. Ja caur birokrātiskiem pasākumiem, lēmumiem cilvēku dzīvi uz zemēm padara neiespējamu, tad alternatīvu maz. Sakiet, uz maģistrālās šosejas drīkst novietot kupicu? Mēs, strādājot un pārvietojoties pa lauku ceļiem, tādus precedentus piedzīvojam. “Latvijas meži” manā pagastā mierīgi aizšķērso Kārļa Ulmaņa laikā būvētu ceļu ar kupicu, kaut tur brauc tilta apsardze, lieljaudas tehnika, vieglie auto. Cilvēku acīs šāda institūciju attieksme asociējas ar valsts varu, kas liek šķēršļus. Aplama, neloģiska rīcība tūlīt liek domāt – tas notiek ar valdības ziņu. Laukos rodas sajūta – valsts mūs šeit nevēlas! Tad daļa cilvēku nolien sevī, citi domā par prombraukšanu.
Mūsu Prīžu avēnijā ir uzņēmumi, kantori, bieži apmeklēta, unikāla suņu viesnīca. Drošības dēļ gribējām uztaisīt nogriešanās joslu no lielceļa. “Latvijas valsts ceļi” mūs, lauķus, atšuva. Pat tad, kad piedāvājām savu finansējumu, pretimnākšanas nebija, kaut tie ir tikai 50 metri uzlieta asfalta. Labāk neko nedarīt, jo, vieniem atļaujot, Jēzus Marija, citiem arī iegribēsies drošāku satiksmi!
Par lauku iztukšošanos daudz runā, maz dara. Tāpēc cilvēki laižas prom. Vajag ceļus, pa kuriem vest sienu, pienu, bet bizness nenotiek, ja nav izbraucama ceļa. Pirms gada Zemnieku saeimā Felss piecēlās, teica – ir priekšlikums sakarā ar krīzi uz ceļiem. Beidzam sēju, tad valdība nodrošina iekraušanas transportu, atver savus karjerus un sagādā greideru. Mēs, zemnieki, nākam ar savām transporta vienībām un kopīgi salabojam ceļus, kur paši braucam. Dūklavs sacīja – apspriedīšot ar satiksmes ministru. Līdz šim pavasarim atbildes nav, bet runas par krīzi uz ceļiem iet plašumā. Ierakstiet lieliem burtiem – kā zemnieks un pilsonis aicinu zemniecību un valdību sadarboties un par godu Latvijas simtgadei katrā pagastā sakārtot vismaz vienu ceļu – kilometru piecu garumā.
Rīgas politiķi, sociālo tīklu spriedēji domā, ka uzstāda dienas kārtību, kas svarīga it visiem Latvijā. Kas reāli ir aktuāls laukos? Vai cilvēkiem šķiet būtiskas atklātībā nodotās oligarhu sarunas, lai secinātu, par ko balsot vēlēšanās?
Lauku sabiedrībā “Rīdzenē” runāto apspriež. Tas ir kārtējais atgādinājums, un cilvēki nav muļķi – politiku netaisa uz skatuves, bet shēmo, režisē, raksta scenārijus aiz kulisēm. Neatkarīgi, ko runājis Lemberga kungs, viņa apvienību ievēlēs tik un tā. Ja nu sīks procents būs gājis zudumā. Jo šobrīd ZZS pirmā persona ir Kučinskis, kurš iemieso mieru, stabilitāti, viņa vadībā nenotiek nekas globāli slikts.
Vēl pateikšu, kas tiešām laukos interesē daudzus. Ka Kārlis Šadurskis ir malacis. Par spīti pretsparam ministrs dzīries iet līdz galam un skolas pārkārtot uz apmācību latviešu valodā. To sen vajadzēja izdarīt. Uz reformas fona īpaši griežas ausīs valoda, kādā no TV ekrāna runā mūsu tik nacionālās valdības ministri un viņu apakšnieki. Zosāda metas, klausoties – “runa iet”, “uz doto brīdi”, “pieņēmām mērus”. No tik netīras valodas ausis kalst. Un cik ilgi amatpersonas publiski uzstāsies krieviski, ja tik daudz ieguldīts, stiprinot valsts valodu? Kam un kādu paraugu tas parāda?
