Izbāžņi tagad tiek pildīti ar putuplastu, nevis ar skaidām un pakulām kā agrāk, taču gatavā forma jāpielāgo dzīvnieka lielumam un izvēlētajai pozai. “Šis lūsis vēl jāšpahtelē un jāpiekrāso, lai iegūtu izteiksmīgāku skatu,” paskaidro taksidermists Jānis Granāts.
Izbāžņi tagad tiek pildīti ar putuplastu, nevis ar skaidām un pakulām kā agrāk, taču gatavā forma jāpielāgo dzīvnieka lielumam un izvēlētajai pozai. “Šis lūsis vēl jāšpahtelē un jāpiekrāso, lai iegūtu izteiksmīgāku skatu,” paskaidro taksidermists Jānis Granāts.
Foto – Ilze Pētersone

Katram kustonim savs stāsts 0


“Mednieki vēlas saglabāt savu kustoņu trofejas – vēlāk paskatīsies un atcerēsies, kā katrs iegūts,” spriež Jānis, jo arī viņam šīs sajūtas nav svešas – ik pa laikam kopā ar draugiem dodas pamedīt tuvējos mežos.

Reklāma
Reklāma
DHL lidmašīnas avārija Viļņā: traģisks negadījums vai Krievijas sabotāža? Publicēta pilotu un lidojuma kontrolieru saruna pirms traģēdijas… 152
7 lietas, kas notiek ar ķermeni, ja rītu sāc ar kafijas tasi tukšā dūšā
Kokteilis
VIDEO. “Spļāviens latviešu dvēselēs!” Cilvēkus pamatīgi satracina “Spēlmaņu nakts” priekšnesums
Lasīt citas ziņas

Ja taksidermists uzliktu uz papīra visus stāstus, kā līdz darbnīcai nonākusi katra izbāžņa ādiņa, sanāktu pabieza grāmata. “Redz, šim stirnāzim,” Jānis norāda uz daiļa buciņa krūšutēlu pie sienas, “ja rūpīgāk ieskatās, uz purniņa var pamanīt gaišu svītru, jo man vajadzēja atjaunot viņa degunu.” Tā var gadīties, ja mednieks pazaudē medījumu un suns to uziet tikai nākamaja dienā – Līgo svētku šašlikam nomedītā dzīvnieka degunu pa nakti kāds kustonis jau bija paspējis pamatīgi apskādēt. Granātam prātā vēl viens medniekstāsts, kā viņa rokās nonācis āpsis, kas sīvā cīņā ar divkājaino pretinieku vēl pamanījies tam pamatīgi iekampt. “Ienāk darbnīcā mans draugs, nomet maišeli, smagi elš, bet pirksts nobindēts gandrīz rokas resnumā. Prasu, vai durvīs iecirti?” Un vīrs atelsies stāstījis, kā āpsi, kas no mednieka laidies alā, saķēris aiz kājas un vilcis ārā, bet šis, negantnieks, gandrīz nokodis pirkstu!

Mednieki medību laikā pieļauj arī tādas kļūdas, kas vēlāk rada papildu grūtības taksidermista darbā. Jānis ir stiķējis gandrīz kā ar bifeļgāzēju munīciju divās daļās sašķaidītu ūbeli, lāpījis galvā sašauta lūša ādu. Grēko arī ārzemnieki – nesen no Somijas atgriezies kāds mednieks ar baltastes brieža ādu, kuru vietējais jēgers bija pārgriezis līdz pat rīklei. “Tas ir izglītības jautājums,” saka meistars, taču cerīgi piebilst, ka pēdējos gados šādu misēkļu gadās arvien mazāk – mednieku saime kļūstot izglītotāka.

CITI ŠOBRĪD LASA

Laiku pa laikam J. Granāts apmeklē kādu trofeju izstādi, lai palūkotu, kā veicas kolēģiem, un novērtētu arī savu veikumu. Būs jādodas arī uz Jaunmoku pili, kur varēs apskatīt mednieku guvumu pēdējos piecos gados. Jānis atzīst, ka vairāk par zelta ragiem un galvaskausiem viņu tomēr interesē dabas īpatņi. Vēl tagad atmiņā Dabas muzejā paša veidotais izbāznis jenotsunim ar baltu kažoku.

Raksti veidoti ar 
Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.