Lai izrāde nebūtu tikai saldais ēdiens 0
Cik lielā mērā skatītāju gaume nosaka mākslas patēriņu, ir nākotnē pētāms jautājums, taču skaidrs, ka tās audzināšana ir aktuāla jau šobrīd. Programmā “Latvijas skolas soma” pieejamās kultūras norises skolēniem vērstas uz kvalitatīvu izziņu, izpratni un emocionālās pieredzes uzkrāšanu. Arī skatuves mākslas iestudējumi tiek rūpīgi vērtēti gan no audzinošiem, gan mākslinieciskiem aspektiem.
Bērnu gaume ir jautājumu mezgls, kurā sasienas profesionālu mākslinieku vēlme izpausties spilgti, gudri, izsmalcināti un skatītāju reālā izjūta un apjēgsme. Komunikācija notiek, ja mezglu abi gali ir vienādi, ja sapratne vienā un otrā rampas pusē saskan.
Lai runātu par gaumi un rādītu kvalitatīvas izrādes, šopavasar Rīgā otro reizi notika starptautiskais profesionālo teātru festivāls bērniem un jauniešiem “Eju meklēt!”, kura moto – tēlains un emocionāls pasaules atspoguļojums no bērna perspektīvas – nopietns saturā un spilgts izteiksmē. Skatuves mākslas daudzveidīgajā programmā bija gan klaunāde kā nopietns dramatiskās mākslas žanrs, gan klasiski dramatiskas, gan leļļu teātra un eksperimentālas oriģināldramaturģijas izrādes, gan dejas un zīmējumu teātra performances, gan interaktīvas vides un objektu spēles. Kopumā – deviņpadsmit izrādes – vairāk nekā pirmā festivāla piedāvājumā –, lielāku uzsvaru liekot uz latviešu izrādēm. Piedalījās reģionālie teātri no Rēzeknes, Valmieras un Liepājas, savukārt samērā nelielo ārvalstu viesu programmu veidoja igauņu, zviedru un dāņu izrādes.
Dažādā skatītāju reakcija
Festivāla norises lika aizdomāties par to, kāda ir publika, kas šodien piepilda krēslu rindas, un to, kādu to gaida teātri. Cik dažāda un pat pretēja var būt bērnu gaume un uzvedība teātrī, nācās pārliecināties pat vienas dienas laikā. Pirmais patīkamais saviļņojošais pārsteigums atklājās Valmieras Drāmas teātra izrādes “Staburaga bērni” laikā, kad pārpildītajā “Zirgu pasta” zālē mazie skatītāji, elpu aizturējuši, vēroja divu aktieru psiholoģisko spēli. Katra emociju nianse, cik trāpīgi izpildīta, tik precīzi arī tika “nolasīta”, un zāle patiesi izdzīvoja Janča un Marča piedzīvojumus, apbalvojot māksliniekus ar dāsniem aplausiem. Turklāt valmieriešu izrādē nav ne dekorāciju, ne efektu, ne ekstra action notikumu, bet ir lielisku aktieru godīga spēle. Savukārt citā izrādē – dāņu viesiestudējumā “Saldējumu klauns”, ko ar Dānijas vēstniecības atbalstu bija atvedis Paolo Nani komēdijas teātris, nācās piedzīvot nepatīkamus pārsteigumus. Vienā no trim izrādēm skatītāju reakcija bija ļoti atšķirīga. Mazie skatītāji jau no pirmā brīža drūzmējās pie skatuves, veidojot tādu kā sacensību – kurš pirmais dabūs saldējumu. Jāpiezīmē, ka izrādes beigās saldais našķis visiem tiešām tiek dalīts par velti. Taču izrādes būtība vēsta par kaut ko pilnīgi citu – tas ir stāsts par vientulību, pārdošanu un pirkšanu, par nejaušiem izgudrojumiem, iedomātiem mūzikas instrumentiem, kas jāspēlē pašiem skatītājiem, un par to, ka viss jānopelna pašam, arī saldējums. Aprakstītajā izrādē mazie patērētāji – skatītāji – to visu neredzēja, jo viņus interesēja gaidāmais saldais ēdiens. Dāņu aktieris un režisors Paolo Nani pēc tam teica, ka izrādei ar trīs gadu starptautisku pieredzi ir bijuši gadījumi ar skatītāju līdzīgu uzvedību, visvairāk Latīņamerikas zemēs.
Vai tu mani redzi?
Izrāžu programmā īstenojās viens no festivāla izaicinājumiem – uzrunāt dažādu grupu skatītājus no viena līdz astoņpadsmit gadiem. Pirmsskolas vecuma auditorijai bija pieci iestudējumi, starp tiem Antras Austriņas-Seņkānes laikmetīgās dejas uzvedums “Eksperiments ar apskāvienu”, Liepājas leļļu teātra viesizrāde Leldes Kaupužas režijā “Teika par vilciņu” un režisora Māra Koristina klasiskā leļļu versija “Pelnrušķīte” Latvijas Leļļu teātrī. No šīs grupas to precīzo uzstādījumu dēļ vēlos izcelt divas zviedru izrādes mazuļiem. Ciešā mijiedarbībā ar mazuļiem notika 20 minūšu ilgā performance bērniem “Spēļlaukums”, kuras laikā izvēlētais āra laukumiņš kļuva par spēles vietu dejotāju Annikas Bergmarkas un Izabelles Bjurenas improvizācijām. Aktrises iesaistīja bērnus horeogrāfes Annasaras Iderstetas sacerētajās neparastajās rotaļās. Mazie skatītāji, iespējams, pirmo reizi sastapās ar citādiem spēles noteikumiem, kuros viņiem nācās attiecīgi reaģēt un izvēlēties, kādas darbības izdarīt un kāpēc.
Zviedru izrāde “Patvēruma koki”, kas dejas formā attēloja drošības un dabas vienotību, ar nosaukto vecuma cenzu “4+” precīzi apzīmēja gaidāmo publikas uzvedību. Bērnudārza mazuļiem saprotamā un iedrošinošā veidolā horeogrāfes Ingrīdas Oltermanas radīto dejas dramaturģiju izspēlēja aktieri Ingera Kolteruda un Oskars Frisks. Stāsts par divām draudzīgām būtnēm, kuras būvē mājokli no sprunguļiem, bija vienkāršs un valdzinošs, un īsumā to varētu formulēt šādi: “Mēs ceļam būdu, zaru būdu. Mēs velkam zarus. Tas ir diezgan grūti. Tas ir gatavs! Es sēžu iekšā, un tu esi ārā. Vai tu mani redzi?” Muzikāli skaniskā un krāsu atmosfēra iejūtīgi un stilistiski precīzi ļāva mazuļiem justies iesaistītiem uz skatuves notiekošajā. Scenogrāfijas mērogi, ritms, kustību amplitūda uzrunāja visus klātesošos atbilstoši skatītāju uztverei. Mazuļi pēc izrādes paši izstaigāja skatuvi, pieskārās un ar tulka palīdzību parunāja ar aktieriem.
Domas par mūsdienīgumu un “vieglā nauda”
Festivāla un Gētes institūta Rīgā projekta “Dalīties un mainīties” ietvarā notika teorētiska diskusija “Skatuves māksla bērniem – izklaidei, izglītībai, personībai”, kurā piedalījās skolu pārstāvji, mākslas un psiholoģijas eksperti un viens no galvenajiem jautājumiem bija mākslas piedāvājums pusaudžiem. Diskusijas dalībnieki atzinīgi vērtēja “Eju meklēt!” afišā iekļautās pašu jauniešu spēlētās izrādes. Amatierkolektīvu iestudējumi ar pašu skolēnu tekstiem “Safe place” un “Aizputes hronikas” profesionālu pedagogu Sandijas Kalniņas, Edgara Niklasona un Artūra Putniņa vadībā atklāja jauniešu sajūtas un viņu domas par satraucošām lietām apkārtējā pasaulē. Jāpiebilst, ka festivāla programma piedāvāja tikai divus profesionālus iestudējumus tīņiem virs divpadsmit gadiem – “Teātra TT” režisora Klāva Knuta Sukura uzvedumu “Icikēriks” un režisores Ditas Balčus iestudēto muzikālo izrādi – modes šovu “Viņš ir pliks”.
Eksperti atzina, ka, pateicoties programmai “Latvijas skolas soma”, radītas vairākas izrādes bērniem un skolas vecuma jauniešiem, kas patiesi spēj jauno paaudzi “atraut” no digitālās vides, tomēr to skaits ir nepietiekams. Kā trāpīgi tika pieminēti saturīgie un atraktīvie Valmieras teātra iestudējumi “80 dienās apkārt zemeslodei”, “Labie bērni”, teātra “Dirty Deal Teatro” “Vai otrā grupa mani dzird” un citi. Taču izrāžu piedāvājumos joprojām bieži nav precīzi apzināts, kādam vecumposmam domāts vēstījums. Līdzās pārdomām par to, cik oriģināls un pārliecinošs ir koptēls, pazibēja arī doma, vai profesionāļi savās izpausmēs neaizmirst par to, kā klausītāji, skatītāji reaģē. Svarīgs secinājums izskanēja tieši par laikmetīgumu, ko gaida jaunie skatītāji. Jo nav pietiekami vienīgi zināt tradicionālo kanonu, svarīgāks ir mākslas mūsdienīgums un sasaiste ar šodienu. Skolu pedagogi uzsvēra, ka būtiski, lai skolēni iegūtu vēlmi skatīties vēl, jo tas ir priekšnoteikums patstāvīgas un izkoptas gaumes veidošanai.
Teātris bērniem un jauniešiem ir daļa no pieaugušo kultūras, un bērnu “šovu” mērķis bieži ir “viegla nauda”. Tas, ko izrāda pirmsskolas izglītības iestādēs, nereti ir ātri sacepts, klišejisks un formāls. Šādi uzvedumi sagroza mākslas būtību, jo māna ar atziņu, ka māksla nespēj nopietni runāt par dzīvi, tātad ir lieka greznība, bez kuras var iztikt.
Diskusiju un festivālu “Eju meklēt!” regulāri organizē Starptautiskā bērnu un jauniešu profesionālo teātru asociācija (ASSITEJ) – nevalstiska organizācija, kas iekļaujas globālajā tīklā, pārstāvot skatuves māksliniekus, kuri radoši strādā bērnu un jauniešu auditorijai.
