Lai ir saprotami, bet ne pliekani. Saruna ar Laimi Rācenāju pirms Jūrmalas džeza festivāla 2
Viņa balss apbur un valdzina. Profesionāls, apzinīgs, prot smaidīt ar acīm. Tās ir vien dažas no īpašībām, kas raksturo LAIMI RĀCENĀJU. Svētdien, 6. jūlijā, Dzintaru koncertzālē risināsies Jūrmalas džeza festivāls, kurā muzicēs arī Laimis. Labs iemesls, lai aicinātu viņu uz nelielu sarunu.
Uz skatuves tu esi kopš 15 gadu vecuma, tātad jau 40 gadus. Un visi no tiem pamatā veltīti džezam. Kā tas sākās?
Es braucu autobusā, rafiņā, un tur skanēja Ārmstrongs. Pirmo reizi dzirdēju viņa balsi. Tas bija Kuldīgā, līdz šim brīdim skaidri atceros, no kuras līdz kurai pieturai tas notika. Klausījos kā apburts. Man bija gadi trīspadsmit vai četrpadsmit. Ļoti spēcīgs impulss. Tolaik jau nevarēja dabūt ne ierakstus, ne notis. Neko nevarēja dabūt. Pirmo ģitāru man vecāsmātes brālis uzdāvināja, septiņstīgu, nezināju, ne kā skaņot, ne kā akordus paņemt.
Tu studēji mūziku Tallinā?
Pirms tam Latvijā trīs dažādās bērnu mūzikas skolās biju mācījies un vēl arī trīs mūzikas vidusskolās. Bet pabeidzu, turklāt vienlaikus divas nodaļas – vokālistus un kordiriģentus –, Tallinā.
2011. gadā Latviju pāršalca ziņa, ka tevi Romā uz gājēju pārejas ir notriekusi automašīna un tu smagā stāvoklī esi nogādāts slimnīcā. Vai negadījuma sekas jau pārvarētas?
Kopumā jūtos labi. Ārēji negadījuma sekas vairs manīt nevar. Bet iekšēji… Grūti teikt. Pēc tam, kad man uzbrauca mašīna, pirmos trīs mēnešus es vispār neko nevarēju – tikai gulēt uz vieniem vai otriem sāniem. Samīcīts biju pamatīgi. Un tad vēl divus gadus es neko nedrīkstēju darīt. Tagad es staigāju, vingroju, pat divriteni esmu nopircis, braucis ar to gan vēl neesmu, nav laika. Taču es varu neklibojot paiet. Tas jau ir daudz.
Un kā bija ar balsi?
Es mācos un vingrinos domās. Iekšēji. Dīvaini, bet man balsi nevajag iesildīt. Uzreiz skan. Kādreiz ir tā, ka parunāt nevaru, galīgi aizsmacis, bet, kolīdz jādzied, viss skan. Pēc atveseļošanās pirmo koncertu nodziedāju spāņu valodā, divdaļīgu, viss uzreiz aizgāja.
Kādu programmu tu gatavo Jūrmalas festivālam?
Festivāla rīkotāju vēlme ir piesaistīt džezam iespējami plašu publiku, ļaut cilvēkiem sajust džeza burvību. Tāpēc viņu noteikums ir – lai skan happy jazz – viegli uztverams, atpazīstams džezs, kurā ikviens klausītājs varētu atrast ko sev tīkamu. Lai ir saprotami, taču ne pliekani. Es dziedāšu šo to no Ārmstronga laika, šo to varbūt mazāk zināmu, bet arī skaistu. Ceru, ka šis festivāls kļūs par tradīciju. Man ir prieks un gandarījums, ka Latvijā džezs kļūst arvien populārāks. Savulaik, kad atgriezos no Tallinas, Raimonds Raubiško man teica: Laimi, ar džezu Latvijā nopelnīt nevar. Es tomēr mēģināju. Un re, daru to līdz pat šai dienai. Stāvus bagāts ar to nevar kļūt, taču svarīgi tas, ka varu darīt to, kas man patīk. Un sajust, ka tas arī citiem sagādā prieku.
*
Nejautāju Laimim, vai festivālā būs pārsteigumi, jo džezs savā būtībā ir pārsteigums. Varbūt tādēļ popmūzika man asociējas ar taisnu ceļu, kur viss paredzams, bet džezs – ar kalnu serpentīnu, kur nekad nezini, kas tevi gaida aiz pagrieziena. Tomēr vienu lietu varam zināt droši – kopā ar Laimi svētdien Jūrmalā muzicēs Harija Baša trio un Aminata, Deniss Paškevičs ar “Funk Therapy”, kā arī Ieva Kerēvica un Normunds Rutulis. Bet tiem, ka vēl nav paguvuši iegādāties biļetes, var pačukstēt, ka žurnāla “Mājas Viesis” lapā sociālajā tīklā facebook.com patlaban risinās akcija, un jau rīt mūsu dators noteiks četrus laimīgos, katrs no kuriem iegūs divas brīvbiļetes uz šo pasākumu. Vērts ielūkoties https://www.facebook.com/majasviesis!
Uzziņa
Laimis Rācenājs, dziedātājs.
Dzimis 1958. gadā Dobelē.
Uz skatuves kopš 15 gadu vecuma.
Bijis grupu “Līvi”, “Barbershop Quartet”, “Modern Fox”, “New Murphy Band” dalībnieks.
Strādājis šovu programmās Rīgā, Maskavā, Sanktpēterburgā, Skandināvijā.
