Lai ir priecīgi un gaiši! Māksliniece Anita Meldere 0
“Mana dzīves svinēšana ir manas gleznas un mans darbs,” saka māksliniece Anita Meldere. Viņa maijā svinēs jubileju, taču dzimšanas dienas svinību vietā izvēlējusies svinēt visu gadu, vairākās izstādēs apkopojot daudzos gados radīto gleznu bagātīgo krājumu, kas varētu pulcēt kopā laikabiedrus, kolēģus un pašas audzinātos studentus.
Pašlaik Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā aplūkojama apjomīga un spoža mākslinieces jubilejas personālizstāde “Ekspresija. Abstraktā glezniecība”, bet pavisam drīz Rīgas Tehniskās universitātes radošo industriju centrā jubilejas gadu turpinās izstāde “Laika zīmes”.
Gleznotāja Anita Meldere ikdienā ir sastopama vidē, kas pirmajā mirklī nemaz nesaistās ar daiļajām mākslām – Rīgas Tehniskās universitātes jaunajā, modernajā radošo industriju centrā Ķīpsalā. Līdztekus gleznošanai māk-sliniece ir arī mākslas pasniedzēja ar pamatīgu pieredzi, kas savulaik stiprināta ilggadējā darbā Latvijas Mākslas akadēmijas Funkcionālā dizaina nodaļā, pasniedzot krāsu mācību, bet jau labu laiku – Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātē, kur māk-sliniece vada Tēlotāja māk-slas katedru. Šeit topošie arhitekti apgūst zīmēšanas pamatu – ir taču pašsaprotami, ka arhitektam jāprot acumirklī pasūtītājam uzskicēt vidi, lielumus, mērogus, vārdu sakot, celtnes ideju arī ar roku!
Māksliniece smaida, sakot, ka darbavietā ar “tehnisku auru” viņa jūtoties lieliski. “Kādreiz šīs augstskolas mehānikas fakultāti pabeidza arī mans tēvs, un mums mājās vienmēr bija klātesoša tā sauktā tehniskā domāšana. Tēvs palīdzēja visos darbos, kas bija saistīti ar matemātiku un fiziku. Viņš sapņoja, ka bērni izvēlēsies kādu praktisku profesiju, bet, ja tomēr mākslu, tad interjera dizainu vai arhitektūru. Māsa tiešām izstudēja arhitektūru, es pati – glezniecību. Katrā ziņā tagad esmu līdz ausīm iekšā šajā atmosfērā, un tā ir ļoti radoša. Lepojamies ar jauno ēku. Katedrai šeit ir ļoti skaistas telpas, brīnišķīga zīmētava ar skaistu skatu uz Daugavu,” stāsta Anita.
Māksliniece teic, ka enerģiju jauniem darbiem dod gan pedagoģes darbs – “ar studentiem nekad nav garlaicīgi”, gan daba, gan Eiropas mākslas telpā, Venēcijā, Romā, Norvēģijā gūtie iespaidi. “Visvairāk jau lādiņu dod pašas dzīves pārliecība, izpratne par to, kā saprast un pieņemt dzīvi. Neskatoties ne uz ko, man tā tomēr ir pozitīva,” nosaka Anita. “Protams, bijuši mirkļi, kad vajadzēja turēties un mēģināt būt stiprai, ir bijis grūtāk, tad vienmēr esmu bijusi savā dārzā, pie jūras.” Māksliniece turpat kabineta datorā rāda burvīgus foto, kuros redzama ziemeļu vīnogām ieskauta vasarnīcas nojume Lapmežciemā. Tieši tur top daudzi darbi – jūras tuvumā, šalcot kokiem un smaržojot malkas grēdai.
Gleznu, gadiem ejot, sakrājies ļoti daudz – eļļas, akrila un akvareļa, arī litogrāfijas tehnikā radīti darbi – agrīnā daiļrades posmā gleznotie darbi, kurus mākslas zinātnieki rindo reālisma jomā.
Dažādie iedvesmas avoti un pašas dzīves pieredze saplūdusi jubilejas gada izstādēs. Jau gada sākumā Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejā māksliniece pārsteidza ar izstādi “Reālas vērtības”, kurā bija skatāmi pašas atlasīti, ļoti personiski darbi. “Rezultāts tam, kad pedagogs pēc stundām nokļūst zaļā pļavā,” joko gleznotāja, piebilstot – “Sapratu, ka vasarās tapuši daudzi darbi, kas būtiski atšķiras no abstraktā virziena manos darbos. Es esmu arī tāda, visā savā nopietnībā. Šie bija intīmāki darbi – vasaras plenēra darbi – ainavas, klusā daba, mazbērnu portreti, dārzs vasarnīcā. Gribēju padalīties ar to visu. Pašai bija atvieglojums, ka varu izlikt kaut ko, kas noticis pēc mana krāšņā abstrakciju uzliesmojuma.” Izstādei sekoja arī galerijā “Meistars Gothards” veidotā izstāde “Sieviešu lietas”.
“Gleznojot nedomāju par stiliem un žanriem. Vienkārši gleznoju,” atzīst māksliniece. “Jā, atskatoties saprotu, ka manās gleznās ir bijuši vairāki periodi. Kad mācīju koloristiku Mākslas akadēmijā, saskarsme ar formālo, jēdzienisko, krāsām, ritmu varbūt pastimulēja uz abstrakcijas pusi, taču ne mirkli nebija doma, ka tas varētu būt modē vai izdevīgi. Kolēģi un tuvi paziņas saka, ka abstrakcija manos darbos bijusi arī reālisma posmā.”
Brīnišķīga dāvana jubilejā bijis Daugavpils Marka Rotko mākslas centra aicinājums veidot personālizstādi. “Brīnums, kādu pat iedomāties nevarēju! Vēl jo vairāk tādēļ, ka Rotko kā mākslinieks man ir ļoti tuvs jau no senseniem laikiem, kad viņš vēl pie mums nebija tik ļoti izslavēts. Pašlaik Rotko centrā arī atvērta brīnišķīga izstāde – “Marks Šagāls un Eiropas avangardisti”, kur redzami visi mani mīluļi! Konceptuāli pieņēmu lēmumu, ka manā izstādē jābūt tikai abstrakcijām dažādās tehnikās, tostarp – akvareļiem. Atlase bija ļoti strikta, zināmā mērā skatiens uz to, kā veidojies mans rokraksts, ko nesusi mana mīlestība uz abstrakto virzienu.”
Pašlaik tiek atlasīti darbi izstādei “Laika zīmes”, ko atklās 20. maijā jaunās RTU ēkas skaistajā ātrijā. Māk-sliniece iecerējusi izveidot dažādu savu darba periodu gleznu izstādi, ko papildinās arī biogrāfisks ieskats viņas dzīvē. Jokus dzenot – lai studenti redz, ka skolotāja māk arī zīmēt! Bet, nopietnāk skaidrojot, izstādē būšot gan viņas daiļrades reālistiskā stīga, tostarp arī portreti.
“Vasara noteikti paies akvareļu zīmē, bet rudenī draudzenei Siguldas mākslu skolā “Baltais flīģelis” esmu solījusi izstādi. Nosaukumu vēl nezinu, bet laikam jau būs jaunie akvareļi. Gribu, lai ir priecīgi un gaiši!”
