Lai iet dvēselīte pie Dieva dziedādama! Saruna ar ilggadēju koklētāju bērēs Velgu Feldmani 0
Latviešu tautas tradīcijās cilvēka dzīvē ir trīs nozīmīgākie godi – krustabas, vedības jeb kāzas un bedības.
Katram, kam bijis jārīko tuvinieka pēdējais gods – bēres, ir nācies domāt arī par to, kā vislabāk mīļā cilvēka dvēseli aizvadīt mūžībā. Mūzika atbilstīgas noskaņas radīšanai ir ļoti piemērota, taču jāizlemj, kādu mūziķi aicināt, kādas melodijas izraudzīties. Par to aprunājos ar Velgu Feldmani, kuru daudzi pazīst kā kapelas “Aizezeres muzikanti” koklētāju un kura ir daudz spēlējusi arī bēru godos – kokli vai sintezatoru, kā arī dziedājusi.
Pirmoreiz izvadīšanā Velga aicināta jau pirms 27 gadiem. Viņa atminas: “Nolēmu, ka spēlēšu “Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme” – tā ir melodija, kas dažādiem laikiem cauri vijusies. Biju dzirdējusi Vari Vētru to dziedam kādās bērēs. Kad bija jāizvada meitenīte, meklēju, kas būtu vispiemērotākais bērna bērēs. Izraudzījos melodijas “Tek saulīte tecēdama” un “Skaisti mani pavadiet.””
Vēlāk Velga pārdomājusi, kā bērēs, kur mūžībā izvada mācītājs, pielāgoties kristīgajām tradīcijām. Jo pati toreiz vairāk zinājusi latviskās, nevis baznīcas dziesmas. Krusttēvs – mācītājs Cēsīs – iedevis luterāņu Dziesmu grāmatu. Velga iemācījusies ar kokli nospēlēt melodijas “Tur augšā, aiz zvaigznēm”, “Tuvāk pie Dieva” un citas. “Zvanīju mācītājam, kurš runās izvadīšanā, un dziesmas saskaņoju ar viņu,” atminas V. Feldmane. Šīs melodijas viņa spēlējusi arī bērēs, kur nav aicināts garīdznieks, jo tagad gudri laicīgie izvadītāji tāpat piesauc mūžības likumu un beigās norunā tēvreizi. “Manas mammas, tāpat tēta bērēs arī bija tikai izvadītājs, bet pēc tam es lūdzu Bebru draudzes katoļu priesteri pie kapa noturēt aizlūgumu,” Velga stāsta.
“Dziediet, ko vēlaties, visas dziesmas nāk no Dieva!” teicis viens no mācītājiem. Noklausījies kapsētā melodiju “Jau saule riet aiz tumšām egļu sienām”, vēlāk cildinājis to kā ļoti skaistu un atbilstīgu noskaņai. Kad katoļticīgas sievietes bērēs Velga dziedājusi “Mīļā māte Marija”, arī priesteris pievienojies, un iznācis skaists duets.
Ja cilvēks nodzīvojis garu, skaistu mūžu, atbilstīga ir bēru goda noskaņa. Taču emocionāli grūtāk piedalīties izvadīšanā, ja mirušais pats sev atņēmis dzīvību vai miris vardarbīgā nāvē no citu rokas. Velgai nācies spēlēt bēres divām meitenēm, kas sapinušās Rīgā ar nelāgu kompāniju; viena vēl pēdējā dienā zvanījusi mammai, kura vairs nepaguvusi aizsteigties palīgā ar atkarību sirgstošajai meitai. Bet otra jauniete pati iedzērusi lielu daudzumu medikamentu un vairs nepamodusies. “Diemžēl daudzas jaunu cilvēku nāves ir alkohola vai narkotiku izraisītas,” saka V. Feldmane.
Izvadīšanās viņa saskārusies ar daudzu ģimeņu traģēdijām – vecāki sēro par meitenīti, kuras dzīvību nosmacējis ļaundabīgs audzējs; citā ģimenē bērns uzkāpis uz elektriskā zāles pļāvēja neizolēta vada un nosists ar strāvu; vai – mazulis ietenterējis pagalmā izraktajā dīķī…
Vaicāju, kā Velga tiek vaļā no bēdīgajām domām. Viņa atbild, ka cenšas noskaņoties tā: savs darbs jāpadara katram.
Četrus gadus jaunas meitenītes bērēs māte vēlējusi izvadītājai – ko tur daudz runāt, labāk lai skan mūzika. Velga teic: “Toreiz sameklēju skaistas šūpuļdziesmas. Kad skan dziesmas vārdi, varbūt pavadītājiem ir vieglāk – ieklausoties mūzikā, smagās domas norimst.”
Reiz bērēs atraitne vēlējusi dziedāt “Šalc zaļais mežs”, jo dzīvesbiedram, kas pats savulaik spēlējis akordeonu, tā bijusi mīļākā melodija. Lai iet dvēselīte pie Dieva dziedādama!
No Marģera Grīna un Māras Grīnas grāmatas “Latviešu gads, gadskārta un godi”: “Latvieši miršanu saprot kā pāriešanu uz dzīvi citā pasaulē, nevis iznīcību. Tāpēc bērēs šķiršanās sāpes gan jāizraud, bet tās nedrīkst pilnīgi aizēnot šīs saules pēdējā goda norisi. “Dziediet visi, dziediet visi, neviens manis neraudiet,/ Lai es eju pie Dieviņa, kā ieviņa ziedēdama.””
