Lai “ierindas televīzijas skatītāji” neuztrauktos 0
Tā kā esmu aizmuguriski apspriests “Latvijas Avīzes” publikācijā “Par TV čiekuriem un āboliem” (01.03.2013.), redakcijai nemēģinot noskaidrot manu redzējumu, lūdzu ņemt vērā gan faktus, gan manu viedokli par aplūkoto jautājumu.
Redakcijas jautājums: “Preses konferencē, kas tika rīkota sakarā ar pagājušā gada 18. februāra referendumu, pie galda sēdēja padomes vadītājs Dimanta kungs. Viņš šķiet ļoti gandarīts, ka 11. novembra un 18. novembra parādes translācija Latvijas Televīzijas 7. kanālā notika krievu valodā. No Dimanta kunga teiktā šķita, ka arvien vairāk būs šādu translāciju. Vai tas ir viņa privātais vai visas padomes viedoklis?”
Intervējamā kolēģe, mana vietniece Aija Dulevska sniegusi atbildi, ka, viņasprāt, tāds esot mans “privātais viedoklis”. Tālāk seko redakcijas vērtējums: “Ja amatpersonas privātais viedoklis diriģē televīzijas darbību, tas ierindas skatītājus ļoti uztrauc.” Lai “ierindas televīzijas skatītāji” nesāktu uztraukties tikpat ļoti kā anonīmie “radioklausītāji” laikrakstā “Cīņa” atmodas laikā, ar pilnu atbildību vēlos paskaidrot trīs lietas.
Pirmkārt, minētās svarīgu valsts notikumu translācijas sinhronā tulkojumā krievu valodā LTV7 programmā ir pašas Latvijas Televīzijas, nevis NEPLP iniciatīva un bija iekļautas LTV priekšlikumos pēcreferenduma saliedētības pasākumiem. Tās tika apspriestas, papildinātas un virzītas tālāk uz valdību, piedaloties visiem NEPLP locekļiem, un nekādus iebildumus pret tām neviens padomes loceklis necēla. Tā ka te nevar būt runa par “amatpersonas privātu viedokli”.
Otrkārt, NEPLP vienbalsīgi apstiprinātā koncepcija par jauna Latvijas sabiedriskā elektroniskā medija izveidi paredz, ka Latvijas Televīzijai, lai spētu noteikt Latvijas sabiedrības dienas kārtību, ar savu dienas kārtību (tematisko darba kārtību) ir jāspēj sasniegt un Latvijas tautas, tātad visu pilsoņu, politiskās gribas veidošanā jāiesaista arī tās it īpaši vecāka gadagājuma auditorijas, kuru dzimtā vai ģimenes valoda ir krievu valoda un kuras nelieto medijus latviešu valodā, un jānodrošina tām alternatīvs objektīvas informācijas piedāvājums. Kā nepārprotami norādīju minētajā preses konferencē, translācijas ir tieši šāds pagaidu pasākums, tā ka nav pamata nekam “šķist”.
Vienlaikus pētījumi parāda, ka, ņemot vērā krievvalodīgās auditorijas TV skatīšanās paradumus, veidot atsevišķu LTV programmu krievu valodā faktiski nozīmētu par mūsu valsts nodokļu maksātāju naudu ievērojamos apjomos iepirkt izklaides saturu no Krievijas, tādējādi iesaistoties nevienlīdzīgā konkurencē it īpaši ar Krievijas televīzijas programmu piedāvājumu un, galvenais, nesasniedzot iepriekš minētos mērķus.
Ievērojot nepieciešamību veidot kopīgu Latvijas publisko sfēru un stratēģisku komunikāciju vienā kopīgā nacionālā valodā un latviešu valodas kā Latvijas tautas kopīgās nacionālās valodas zināšanu pieaugumu mazākumtautību vidē, it īpaši jaunākajā mazākumtautību paaudzē, koncepcijā prioritāri paredzēts attīstīt konkurētspējīgu, mūsu valstī veidotu, Latvijas demokrātijas vērtībās un mērķos balstītu oriģinālo saturu galvenokārt latviešu valodā. Šim nolūkam ir paredzēta arī mazākumtautību pārstāvniecība LTV programmu saturā.
Treškārt, tikai veicot regulāru (vismaz reizi pusgadā) LTV programmu sabiedriskā labuma izvērtējumu, kas paredzēts koncepcijā, ir iespējams pakāpeniski pārskatīt valodu proporcijas LTV programmās no sekmīgas komunikācijas, tas ir, auditoriju sasniegšanas viedokļa. Tas atkal nozīmē, ka minēto translāciju vajadzība pirmām kārtām ir jāizvērtē pašai Latvijas Televīzijai, ko paredz arī NEPLP pieņemtais (04.10.2012.) nolikums par sabiedriskā pasūtījuma veidošanas principiem. Līdz ar to 2014. gada sabiedriskā pasūtījuma izstrādē plānojam vadīties no precīzas atgriezeniskās saites ar sabiedrību – profesionālu socioloģisko pētījumu ceļā ņemot vērā tieši “ierindas televīzijas skatītāju” domas.
