Sandra Dieziņa: Lai govs nepamostos pie sasistas siles 5
Sākot ar šo mēnesi, Eiropas piena tirgus ir vaļā un piena ražošanu vairs neierobežo kvotu sistēma, kas Eiropā ieviesta vairāk nekā pirms 30 gadiem. Tolaik šo režīmu ieviesa uz pieciem gadiem, lai pasargātu tirgu no pārprodukcijas, taču vēlāk šī sistēma arvien pagarināta.
Lai arī tirgū darbojās kvotu sistēma, tomēr tas nav kavējis ES piena produktu eksporta apjomus palielināt par 45%, bet eksporta vērtība augusi par 95%. Tas tikai nozīmē vienu – augstākas pievienotās vērtības produktiem ir, bija un būs nozīme eksportā arī turpmāk, tik vien jāspēj atvērt durvis jauniem eksporta tirgiem.
Kas reāli notiks piena tirgū pēc kvotu atcelšanas, būs redzams pēc vairākiem mēnešiem. Patlaban gan prognozes ir visai neskaidras, jo nav zināms, kā uz kvotu atcelšanu reaģēs lielie tirgus dalībnieki – Dānija, Vācija, Polija. Liela daļa ekspertu paredz stabilu, uz attīstību vērstu izaugsmi, tomēr bažas par cenu svārstībām pastāv. Īpaši noraizējušies ir mazie piena ražotāji, kam piena pārstrādes uzņēmumi jau šobrīd maksā zemāku cenu nekā lielajām saimniecībām. Turklāt nav skaidrības, vai viss saražotais piens no mazajiem ražotājiem tiks iepirkts. Jau šobrīd viens otrs lielais pārstrādes uzņēmums atsakās no mazo saimniecību saražotā baltā zelta.
Arī Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības vadītājs neslēpj, ka pēc kvotu brīvlaišanas piena pārstrādes uzņēmumi būs gatavi iepirkt tik daudz piena, cik produkcijas būs gatavi pārdot eksporta tirgos. Viņš paredz, ka saražotā piena apjomi augs par 10%, bet, pēc Zemkopības ministrijas prognozēm, nākamo piecu gadu laikā kāpums būs par 30%. Tas liek uzdot pamatotu jautājumu – vai tirgū nesāksies piena pārprodukcija? Un kā saimnieki spēs konkurēt? Skaidrs, ka lielās, modernās saimniecības jau gadiem gatavojušās kvotu brīvlaišanai un mērķtiecīgi audzējušas ganāmpulkus un ražību, nedaudz gan to piebremzējot pēdējā kvotas gadā. Taču nav snauduši arī ražotāji citās ES valstīs, un tas tikai nozīmē konkurences saasināšanos. Izskan arī viedoklis par iespējamo cenu dempingu, ko būs spiesti piemērot piena lopkopēji, lai tikai varētu realizēt saražoto izejvielu.
Šobrīd visvairāk gan lielos, gan mazos zemniekus uztrauc lielās atšķirības starp piena iepirkuma cenu un piena produktu cenu veikalā. Tā Neretā veikalā piens maksā 98 centus, bet zemnieks par kilogramu piena saņem vien 18,5 centus. Kur taisnība? Kāds nosmeļ krējumu – secina ne viens vien ganāmpulku īpašnieks. Turklāt rentabilitāte neesot sarukusi ne tirgotājiem, ne piena pārstrādes uzņēmumiem. Un nu zemkopības ministrs lūdz piena pārstrādi nākt pretī piensaimniekiem uz savas peļņas rēķina… Valdības loceklim vajadzētu lemt, nevis lūgt.
Pienācis pēdējais laiks lauksaimnieku sabiedriskajām organizācijām celt skaļu trauksmi un lobēt politiķus ar likumu noteikt, kādam jābūt piena cenas sadalījumam. Kā nule teica viens no Latgales zemniekiem – jāizvēlas tāda pati prakse kā dažās valstīs vecajā Eiropā – puse cenas pienākas piena ražotājam, otra puse jāsadala starp pārstrādātāju un tirgotāju. Lai nebūtu tā, ka pēc kāda laika, pamostoties kvotu brīvlaistā tirgū, attopamies pie sasitas siles un baltā zelta ražotājiem, nespējot konkurēt, tirgus būtu jāpamet.
