Ar piena ražošanu ienākumu “sviestam pietiek, bet desai īsti nesanāk” 8
Preiļu novada Pelēču pagasta z/s “Jāņumājas” saimnieks Vitālijs Livmanis slauc 65 govis, vidējais izslaukums no govs ir 7,5 tūkstoši kilogramu gadā.
Kopā ar jaunlopiem ganāmpulks jau pārsniedzis 100 galvas. Kad viesojamies Pelēču pagastā, ganāmpulks izlaists piemājas aplokā, kur piena devējas ļoti apmierināti gozējas saulē. “Jāņumāju” saimnieki domā, ka raibaļām ir jādodas ganībās, kā jau tas gadu gadiem ierasts. Tāpat svarīgi ievērot labturības prasības, kas ļauj lopiem būt apmierinātiem, bez stresa.
Cena stabilizējas
Krīze piena nozarē, pēc saimnieku domām, jau esot beigusies, arī iepirkumu cenas nostabilizējušās, pat sākušas nedaudz pieaugt. Visu saražoto “Jāņumāju” saimnieki nodod AS “Preiļu siers”, un sadarbību ar lielāko siera eksportētāju viņi vērtē kā konstruktīvu. Lai risinātu piena piegādes kvotas pārpildi, šogad iznācis kvotas pirkt, un tagad ar tām pietiek, lai sagaidītu kvotu brīvlaišanu 1. aprīlī. Piena iepirkuma cena šobrīd nosedz pašizmaksu, taču nekas daudz pāri nepaliek. “Kā saka, sviestam pietiek, bet desai īsti nesanāk,” uzsver saimniece Lidija. Jāņem vērā, ka saimniecībai ir kredīti, jo iegādāta gan tehnika, gan zeme, līdz ar to daļa no ieņēmumiem aiziet kredītu segšanai. Ganāmpulku saimnieki papildina ar pašu audzētajām telītēm, īpaši neaizraujoties ar jaunu šķirnes teļu iepirkšanu, jo tā varot dabūt “buķeti ar slimībām”.
Kūts izveidota uz bijušās Pelēču muižas kūts un vēlāk jau kolhoza fermas bāzes, to pamatīgi rekonstruējot. Tomēr, kā stāsta saimnieks, “mēģinām turēties vēl pie vecā saimniekošanas stila, tas ir, kā maizi cept pa vecam, jo modernizācija prasa lielu naudu”.
Saimniecība reģistrēta jau 1989. gadā un ir viena no pirmajām Breša saimniecībām Latvijā. Saimniekot sākuši ar vienu govi, un pakāpeniski govju skaits audzis līdz prāvam pulkam. Pa vidu vēl bijis visa kā – “aitas, lini, cūkas”, bet beigās palikuši tikai pie govīm. Nule kā Livmanis piepircis klāt nelielu saimniecību ar 66 ha zemes, kuras īpašnieki devušies dzīvot uz pilsētu, līdz ar to atbildības sajūta un darāmais tikai pieaugs. Saimnieks atgādina, ka arī citu valstu eksperti, tostarp Dānijas, atzinuši, ka Latgale ir vispiemērotākā vieta lopu turēšanai, jo daudz pauguru, platības ir kalnainas, līdz ar to šis novads ir vairāk piemērots piena lopkopībai, nevis graudkopībai.
Šobrīd galvenais darbs ir pie ģenētikas nostiprināšanas un izkopšanas, lai ganāmpulks kļūtu ražīgāks. Saimniecībā audzē graudus un citas kultūras, tāpēc gandrīz visu nepieciešamo lopbarībai sagādā paši, izņemot kukurūzu un rapšus, kas jāpērk.
Kad jautāju saimniecei, kāda ir piena pašizmaksa, viņa smaidot saka: “Uzdodiet vieglākus jautājumus. Mēs priecājamies, ka visi ir veseli un pienu dod, un teļi dzimst. Viss attīstās, un beidzot saule arī parādījās. Galīgi pa nullēm nav, ja jau kredītus spējam samaksāt.” Arī saimnieks piebilst, ka nemitīgi kāda daļa naudas tiek ieguldīta attīstībā – tehnikā, remontos, zemes iegādē, turklāt vairākos projektos izmantota Eiropas nauda. Tomēr, jautāts par investīciju lielumu, kā arī piena pašizmaksas aprēķinu, datus viņš neatklāj.
