Lai gan pāvests Francisks bija tautas mīlēts, tomēr atstāja aiz sevis sarežģītu mantojumu – vien dažas nedēļas pirms nāves viņš daudzus saniknoja 0
Tikai dažas nedēļas pirms savas nāves pāvests Francisks darīja to, ko vislabāk prot – saniknoja konservatīvos, vēsta portāls Politico.com, ieskatoties mantojumā, ko aiz sevis atstājis nupat mirušais pāvests Francisks.
Februāra vidū viņš izteicās īpaši asi, publiski saduroties ar jauno ASV administrāciju: viņš nosodīja prezidenta Donalda Trampa plānus deportēt miljoniem nelegālo migrantu, norādot uz to kā “cilvēka cieņas pārkāpumu” un apsūdzēja viceprezidentu Dž. D. Vensu teoloģiska termina ļaunprātīgā izmantošanā. Vašingtona reaģēja ar sašutumu, taču Vatikāns palika nelokāms.
Tas bija tipiski Franciskam – impulsīvi aizstāvēt nabadzīgos un neaizsargātos, izvairoties no sarežģītas teoloģiskas terminoloģijas. Šī rīcība arī parādīja viņa vēlmi atmest diplomātisko pieklājību un pievērsties tiešai runai laikā, kad baznīca kļūst aizvien sašķeltāka.
“Graustu bīskaps”
Horhe Mario Bergoljo jeb pāvests Francisks dzimis 1936. gadā Buenosairesā, itāļu migrantu ģimenē – tēvs bija dzelzceļa strādnieks, māte – mājsaimniece. Viņš bija asprātīgs, nedaudz blēņdaris, mīlēja futbolu. Pirms iešanas garīgajā ceļā strādāja naktsklubā, studēja ķīmiju un strādāja par laboratorijas tehniķi. 1957. gadā viņam bija smaga pneimonija, kuras dēļ tika izņemta daļa plaušas. Neilgi pēc tam viņš pievienojās jezuītiem – acīmredzot iedvesmots pēc tikšanās ar kādu vietējo priesteri.
Bergoglio sākotnēji nebija vienkārši pieņemt baznīcas noteiktos “rāmjus” – viņš vēlāk atzina, ka kādā brīdī “apžilbis” no kādas jaunas sievietes. Tomēr viņš ātri kāpa augšup pa baznīcas karjeru, ieguva reputāciju kā dāsns cilvēks un nopelnīja iesauku “graustu bīskaps”, jo dubultoja priesteru skaitu Buenosairesas trūcīgajos rajonos.
Tomēr viņš jau tolaik bija pretrunīga figūra. 1970. gados Argentīnas militārās huntas laikā, kad notika “netīrais karš” pret opozīciju, viņš – kā toreizējais jezuītu līderis – tika apsūdzēts klusēšanā, kad režīms nolaupīja disidentus priesterus viņa padotībā. Citi gan apgalvoja, ka viņš viņus centies pasargāt.
Romā
Kad Jānis Pāvils II 2001. gadā viņu iecēla par kardinālu, Francisks jau bija pazīstams ar savu pazemību un pieticību – viņš izvairījās no greznības, dzīvoja vienkārši un izmantoja sabiedrisko transportu. Pēc Benedikta atkāpšanās viņš šķita kā ideāls kandidāts – un kļuva par pirmo pāvestu, kas nācis no Eiropas ārpuses, kopš 8. gadsimta Sīrijas pāvesta Gregora III.
Viņa pāvesta laiks bija krasā pretstatā Benedikta intelektuālajam, atturīgajam stilam. Francisks centās padarīt Baznīcu līdzīgāku “lauka hospitālim” – vietai, kur tiek palīdzēts ievainotajiem, prioritāti piešķirot trūcīgajiem un samazinot seksualitātes jautājumu nozīmi. Slavens kļuva viņa izteiciens žurnālistiem 2013. gadā, kad, jautāts par geju kā priesteri, viņš teica: “Kas es esmu, lai tiesātu?”
Šis vēstījums – pasniegts ar sirsnību – iezīmēja viņa ilggadīgos centienus īstenot progresīvās idejas no II Vatikāna koncila (1960. gadu reformu kustības), cenšoties panākt baznīcas saskaņošanu ar tā laika liberālajām pārmaiņām.
No sākta gala viņš sludināja toleranci, aizstāvēja migrantus, asi kritizēja kapitālisma pārspīlējumus un vienlaikus centās līdzsvarot šo kursu ar konservatīvāku katoļu kopienu redzējumu Āfrikā, Āzijā un Latīņamerikā.
Francisks spēja zināmā mērā iedragāt gadsimtiem senu baznīcas struktūru, atverot augsta līmeņa Vatikāna amatus sievietēm un lajiem.
Taču lielākoties šie haotiskie centieni vien kaitināja konservatīvos un vīla liberāļus. Piemēram, viņš saglabāja aizliegumu sievietēm kļūt par priesterēm un bija spiests mīkstināt vēsturisku paziņojumu par viendzimuma pāru svētīšanu, pēc tam kad saniknoti Āfrikas bīskapi pauda pretestību.
Pretrunīgi vērtētais
Francisks bija pretrunīgi vērtēts arī starptautiski. Rietumvalstu atbalstītāji kritizēja viņu par aicinājumiem uz mieru Ukrainā, klusēšanu par reliģisko minoritāšu vajāšanu Ķīnā un asām nosodījuma runām par Izraēlas iebrukumu Gazā.
Šīs nostājas atspoguļoja sarežģītu pasaules redzējumu, kas izveidojies Argentīnas kreisajā peronistu ideoloģijā. Viņa vadības stils bija arī neprognozējams – viņš mēdza atcelt iecerēto pēc mediju nopludinātajām ziņām un nepildīt iepriekš izteiktus solījumus.
Tas viss veicināja aizvien radikālāku konservatīvo opozīciju, īpaši ASV.
Faktiskais pretestības līderis bija ultrakonservatīvais kardināls Reimonds Bērks, pazīstams ar savām pārspīlēti greznajām bīskapa drānām un apgalvojumu, ka baznīca kļuvusi “pārāk feminizēta”, bet priesteru trūkums ir altārzēnu ieviešanas rezultāts.
Viņš bieži kritizēja Franciska “modīgo” dienaskārtību. Viens dīvains konflikts izcēlās ap it kā prezervatīvu piegādi Mjanmai, kuru organizējis Maltas ordenis. Bērks gadiem ilgi kritizēja pāvesta centienus atcelt aizliegumu pieņemt Vakarēdienu šķīrušajiem un pārdalīja triecienus arī par Franciska centieniem ierobežot tradicionālo latīņu misi.
Taču Francisks nebija nekāds gļēvulis. Viņa tēvošķais tēls slēpa spēju manipulēt ar pretiniekiem, pārvēršot tos par upuriem, kad viņi vismazāk to gaidīja. Viņš mēdza viņus arī apvainot – dažus savus augstprātīgos kritiķus nosaucot par “garīgi nelīdzsvarotiem”.
Franciska pretinieki, tikmēr, izmantoja Benediktu XVI kā simbolu savām vērtībām. Daži pat apgalvoja, ka Svētā Pētera krēsls ir faktiski tukšs Franciska valdīšanas laikā, saucot viņu par “antikristu”.
Viņa paša kļūdas deva munīciju oponentiem – piemēram, neskaidrā Vatikāna finanšu pārvaldība. 2017. gadā tika negaidīti atbrīvots augstākā līmeņa auditors, kas noveda pie neveiksmīgas nekustamo īpašumu investīcijas Londonā un bijušā kardināla Anželo Bečju notiesāšanas par krāpšanu. Francisks tikās ar Bečju privāti, kamēr vēl norisinājās tiesas process, kas radīja jautājumus par viņa spriestspēju.
Līdzīgas aizdomas radīja arī Franciska rīcība saistībā ar seksuālās vardarbības apsūdzībām pret viņa tuvākajiem sabiedrotajiem. Viņš tika kritizēts par to, ka aizsargājis vai pat paaugstinājis draugus, kas tika apsūdzēti smagos pārkāpumos. Starp tiem bija jezuītu mākslinieks Marko Rupniks, kura mozaīkas Vatikāns joprojām izmantoja, pat kad jau bija zināmas apsūdzības izvarošanā.
Nekonsekvence iespējams bija viņa pāvestības galvenā iezīme. Tā vietā, lai reformētu baznīcu, viņš daudzviet atstāja haosu un teoloģisku jucekli tam, kas nāks viņa vietā.
No vienas puses, Francisks būtiski pārveidoja kardinālu ģeogrāfisko sastāvu, ieceļot 110 no 138 kardināliem, kuri būs tiesīgi vēlēt viņa pēcteci — lielākā daļa no ārpus Eiropas. Taču Romas iekšējie avoti brīdina: tas vēl nenozīmē, ka viņi atbalstīs viņa redzējumu. Vatikāna alianse reti izdzīvo pāvesta maiņu.
Tomēr lielākā daļa drāmas ap viņa pāvestību bija eliti interesējoša. Viņš līdz pat savām pēdējām dienām baudīja lielu uzticību tautā, un viņa popularitātes reitingi starp 1,4 miljardiem katoļu pasaulē bija tādi, kādus apskaustu vairums politiķu.
