Lai ekrāns neaizstāj vecāku mīlestību: bērniem vajag robežas arī tehnoloģiju lietošanā 3
Elīna Puzinkeviča, “Skola & Ģimene”, AS “Latvijas Mediji”
Reti kurā ģimenē nav spriests par to, cik daudz laika bērni drīkst pavadīt pie datora, planšetes vai “sēdēt telefonā”. Vecāki bažījas par draudošu atkarību no tehnoloģijām, jaunā paaudze atbild, ka tagad visa bērnu, jo īpaši pusaudžu, komunikācija un socializēšanās notiek, izmantojot tehnoloģijas. Covid-19 izraisītā krīze vecākiem liek pārvērtēt savu pozīciju, jo šobrīd arī mācīšanās notiek ar viedierīču palīdzību.
Vaicājām speciālistiem, kad ir un kad nav jāuztraucas par atkarību no tehnoloģijām un kur un kā var saņemt palīdzību bērnu un pusaudžu tehnoloģiju atkarības gadījumos.
Kas ir atkarība?
Mūsdienu pasaule nav iedomājama bez tehnoloģijām un interneta, bet, gluži kā viss jaunais, arī šīs progresa liecības izraisa daudz jautājumu un neskaidrības. Jo īpaši tāpēc, ka tās strauji un uzvaroši ielauzušās mūsu bērnu – arī pavisam mazu – dzīvēs.
Kā liecina šoruden prezentētais Latvijas, Lietuvas un Taivānas starptautiskais pētījums par astoņu līdz desmit gadu vecu bērnu interneta lietošanas paradumiem 2018. un 2019. gadā, šī vecuma bērni darbdienās internetā pavada apmēram trīs stundas ik dienu (turklāt Latvijā šis ir augstākais rādītājs salīdzinājumā ar Lietuvu, kur tās ir nepilnas trīs stundas, un Taivānu, kur šis rādītājs ir mazāks par divām stundām).
Brīvdienās tīmeklim tiek veltīts vēl vairāk laika: Latvijā tās ir vairāk nekā četras stundas dienā (salīdzinājumam – Lietuvā mazāk par četrām stundām dienā, Taivānā – ap 3,5 stundām dienā). Turklāt, salīdzinot 2018. un 2019. gadu, redzams, ka internetā pavadītajam laikam Latvijā ir tendence pieaugt.
Jāņem gan vērā, ka pētījums veikts pirms Covid-19 vīrusa izplatīšanās un ārkārtas stāvokļa izsludināšanas. Patlaban internetā pavadītais laiks bērnu vidū pieaudzis vēl vairāk. Tāpēc aktuāls kļūst jautājums, vai salīdzinoši garās stundas, ko bērni pavada pie ekrāna, ir datoratkarības priekšvēstneši? Vai varbūt tā jau ir datoratkarība?
Vēsturiski un tradicionāli tiek runāts par dažādām vielām, kas var izsaukt atkarību, bet pakāpeniski kļuvis skaidrs – ka atkarību var izraisīt ne tikai vielas, bet arī neķīmiski procesi. Pirmā no neķīmiskām atkarībām, kas tika atzīta kā atsevišķa medicīniskā diagnoze, bija azartspēļu atkarība.
Datorspēļu atkarību Pasaules veselības organizācija pirmo reizi Starptautiskajā slimību klasifikatorā iekļāva 2019. gadā. Nu tā ir atzīta par līdzvērtīgu azartspēļu un dažādu narkotisko vielu atkarībai. Jāpiebilst, ka “datoratkarība” ir termins, ko cilvēki lieto sarunvalodā, bet medicīniski par datoratkarību nerunā – runā par datorspēļu atkarību. Pētījumi rāda, ka šī problēma varētu skart 1–5 procentus jauniešu un vismaz vienu no 10 jauniešiem, kuri ikdienā spēlē datorspēles.
Kā stāsta bērnu psihiatrs, Pusaudžu resursu centra attīstības vadītājs Ņikita Bezborodovs, vecāki diezgan bieži sūdzas, ka bērns ir atkarīgs no datora.
“Taču patiesībā to nevar uzskatīt par atkarību. Dators pats par sevi ir tikai instruments, un no instrumenta nevar būt atkarība. Tā var būt pārmērīga datora lietošana, kurai var būt daudz un dažādu iemeslu. Bet, lai mēs varētu runāt par atkarību, ir jāizpildās atkarīgas uzvedības sindroma kritērijiem.”
Cilvēku smadzeņu darbība paredz soda–atalgojuma sistēmu. Šī sistēma cilvēkam liek meklēt atalgojumu, dopamīnu. “Tas ir tikai normāli, ka cilvēks meklē atalgojumu, kas ir saistīts ar izdzīvošanas funkcijām, – ēdienu un visu pārējo, kas svarīgs izdzīvošanai.”
Atkarība ir uzvedības sindroms, kurā tāpat iesaistīta soda–atalgojuma sistēma, bet kas jau kļuvusi problemātiska. Ņ. Bezborodovs ilustrē atkarības sindroma nosacījumus: ir kompulsīva (jeb pastiprināta) vēlme pēc kaut kā, tāpat var būt kontroles zudums – nespēja kontrolēt devu, gribas lietot arvien vairāk.
Ir abstinence: pārtraucot lietošanu, rodas dažāda veida subjektīvi negatīvi efekti, piemēram, sāp galva vai ir citas pazīmes.
Viens no galvenajiem atkarības sindroma kritērijiem ir negatīvas sociālas sekas – parasti kādas vielas lietošanas dēļ sāk ciest cilvēka funkcionēšana. Viņš, piemēram, nespēj aiziet uz darbu vai cieš cilvēka sociālās attiecības. Līdzīgas sekas var būt pārmērīgai datora lietošanai. Bērns var neapmeklēt skolu, zagt naudu no vecāku kredītkartēm, lai kaut ko apmaksātu on-line spēlēs. Tikai tad, kad izpildās šie dažādie kritēriji, var runāt par atkarību.
Viens no indikatoriem, ko reizēm lieto pētījumos par datora izmantošanu, ir ilgums, ko bērns pavada pie datora.
“Protams, ilgums ir saistīts ar problemātiskas lietošanas un atkarības risku, bet pats par sevi šis rādītājs ne par ko neliecina. Ir daudz dažādu situatīvu faktoru. Šobrīd, piemēram, saistībā ar Covid-19 pandēmiju laiks, ko cilvēks pavada pie ekrāna, krietni palielinājies. Tomēr tas nenozīmē, ka visiem šobrīd ir pastiprināts datoratkarības risks. Tas apliecina, ka ir svarīgs konteksts,” teic Ņ. Bezborodovs.
Gan kavē, gan veicina attīstību
Ņ. Bezborodovs novērojis, ka vecāku sūdzības par bērnu ekrānatkarību rodas tāpēc, ka viņiem nav līdz galam sapratnes par bērna attīstību. Piemēram, spēja kontrolēt impulsus un regulēt uzvedību bērniem veidojas pakāpeniski. Tas saistīts ar pieres daivas attīstību, kas nobriest līdz 25 gadiem. Jo mazāks bērns, jo mazākas spējas pašam sevi regulēt.
Tāpēc maziem bērniem liela nozīme ir ārējai regulācijai, uzvedības rāmjiem, ko parasti dod vecāki.
Raugoties no smadzeņu attīstības viedokļa, līdz diviem gadiem bērnam ekrāna lietošana vispār nav īsti noderīga. Jā, ekrāns piesaista bērna uzmanību, jo tas ir spilgts, bet bērns neuztver ekrāna saturu. Respektīvi, laiks, kas pavadīts pie ekrāna, ir zaudēts attīstībai: bērns, skatoties uz ekrānu, nav darījis kaut ko, kas sekmē attīstību. “Līdz diviem gadiem ekrānu vispār nevajadzētu dot, tajā skaitā datorspēlēm, filmiņām utt.,” saka Ņ. Bezborodovs.
No divu gadu vecuma, kad bērns sāk uztvert ekrāna saturu, tas, prasmīgi izmantots, var sekmēt bērna attīstību. “Taču ir vairāki nosacījumi: medijam jābūt veidotam atbilstoši vecumposmam, ar izglītības funkciju, tam jābūt interaktīvam – lai būtu ne tikai skatīšanās, bet arī mijiedarbošanās ar ekrānu. Turklāt – ļoti svarīgi – tam jābūt patērētam kopā ar vecāku, kas sēž blakus un skaidro,” stāsta psihiatrs.
Jo lielāks bērns, jo lielākas viņa paša spējas sevi regulēt. Tomēr jāsaprot, ka vēl pusaudža vecumā nepieciešama kaut minimāla regulācija, jo arī šajā vecumā pieres daiva vēl nav pavisam nobriedusi. Ja pusaudzis atstāts pašplūsmā – pats var izvēlēties, ko darīt, cik daudz lietot ekrānierīces –, ir lielāks risks, ka viņš nespēs lietot ierīci prātīgi.
“Vecāki mēdz no pusaudža sagaidīt tādu pašu uzvedību vai reakciju uz robežām un datora lietošanu kā septiņgadīgiem bērniem,” stāsta Ņ. Bezborodovs. “Šādas gaidas ir neadekvātas. Tās pat rada saspīlējumu attiecībās. Jo skaidrs, ka pusaudžiem liela daļa no komunikācijas ir pārgājusi uz virtuālo vidi. Sociālā komunikācija, grupas piederība, identitātes veidošana pusaudžiem ir ļoti svarīga. Piemēram, ir pierādīts, ka, pilnībā liedzot pusaudzim lietot ekrānierīces, var būt negatīvs efekts uz pozitīvu identitāti, uz grupas piederību. Robežām ir jāaug kopā ar bērnu.”
Vecāku uzdevums: dot bērnam citas iespējas
Ārsta pieredze liecina: bieži vien vecāki sūdzas, ka bērns pārāk ilgu laiku pavada pie datora, bet, izrunājot situāciju, kļūst skaidrs, ka bērnam faktiski nav nekādu citu iespēju jēgpilnai laika pavadīšanai.
Un, tā kā visiem bērniem vajag stimulāciju un laiku pavadīt jēgpilni, ja citu iespēju nav, bērns laiku pavada pie datora.
Iepriekš minētajā Latvijas, Lietuvas un Taivānas pētījumā, ko Latvijā pārstāvēja Latvijas Universitāte (LU), atklāts, ka vecāku uzraudzība jeb monitorings samazina interneta atkarības veidošanās risku. Savukārt pārāk lielu aizraušanos ar ekrānierīcēm veicina vecāku intereses trūkums par bērna aktivitātēm internetā un nekvalitatīva komunikācija attiecībā uz interneta lietošanu.
“Būtiski ir nevis tas, cik bieži vecāki runā par to, ka vajadzētu vai nevajadzētu lietot internetu, bet cik kvalitatīvas ir šīs sarunas un cik daudz vecāki skaidro internetā notiekošo. Šis faktors kļūst svarīgs, lai bērns justos saprasts no vecāku puses, nevis tikai saņemtu aizliegumus vai striktus norādījumus,” skaidro LU asociētā profesore Anika Miltuze. Tāpat, ja bērnam ir skaidri zināmi noteikumi, cik daudz un kādās situācijās viņš drīkst lietot internetu, tas samazina problemātisku tīmekļa lietošanu.
Taču šis pētījums norāda arī uz to, ka strikti aizliegumi var panākt pretēju efektu.
“Pētot tehniskās kontroles iespējas, parādās interesanta sakarība: jo vairāk vecāki izmanto interneta satura bloķēšanas vai filtrēšanas iespējas, satura izsekošanu, laika ierobežošanu ar aplikācijas palīdzību, aplikāciju lejuplādes kontroli – jo diemžēl tas prognozē izteiktāku problemātisku interneta lietošanu,” atzīst A. Miltuze.
Ņemot vērā, ka tehniskā kontrole ir plaši izplatīta prakse, pētījuma autori analizējuši, tieši kuri kontroles mehānismi ir visnelabvēlīgākie. Izrādās, ka visizteiktāk bērnu problemātisku interneta lietošanu rada satura izsekošana, kontaktu kontrole (vecāki izmanto programmas, lai ierobežotu, ar kuriem kontaktiem bērns drīkst sazvanīties) un aizliegums lietot internetu.
Noteikumus arī vecākiem!
“Svarīgi, lai vecāki piedalās bērna darbībās interneta vidē, lai zina saturu, ko bērns lieto,” norāda Ņ. Bezborodovs. “Dažreiz ir paaudžu konflikts, kad bērnam interesē spēle “Minecraft”, bet vecākam tas šķiet pilnīgi nesaprotami. Taču jāatceras, ka, ja vecāks šajā brīdī nedarbosies ar bērnu, tiks zaudēts svarīgs komunikācijas kanāls, un ir mazāka varbūtība, ka vēlāk bērns dalīsies savās interesēs. Ja vecāks nezina, ko bērns dara ar ierīci, viņam pat nav iespējas bērnam palīdzēt, ja tāda palīdzība būtu nepieciešama.”
Ārsts iesaka konkrētu labas prakses piemēru – noteikumu ģimenē, ka uz nakti ekrānierīces netiek turētas pie gultas, bet gan, piemēram, visas saliek virtuvē uz galda: “Ja guļamistabā ir televizors vai bērnam visu laiku ir pieejama ekrānierīce, tas traucē miega kvalitātei, samazina miegā pavadīto laiku, un tam ir arī efekts uz uzmanības koncentrēšanos. Taču šis likums ir jāievēro arī pieaugušajiem. Bērni mācās nevis no tā, ko vecāki saka, bet gan no tā, ko vecāki dara. Īsti nestrādās aizliegums bērnam lietot ekrānu, ja tētis visu vakaru pavadīs pie viedierīces. Likumiem, kas ģimenē ieviesti, jāattiecas uz visiem, jo tādā gadījumā bērni labprāt tos ievēro un pat atgādina vecākiem par noteikumiem.”
Arī LU pētījumā atklāts, ka vecāku emocionālais siltums korelē ar problemātisku interneta lietošanu, stāsta A. Miltuze. Jo vecāki ir atbalstošāki un rūpīgāki, vairāk izrāda bērnam mīļumu, jo zemāks ir problemātiskas interneta lietošanas risks. Savukārt nekonsekvence un uz sodīšanu vērsta audzināšana prognozē pretēju rezultātu – t.i., problemātisku interneta lietošanu.
Runājot par jauniešiem, kam ir problemātiska tehnoloģiju, tajā skaitā datorspēļu, lietošana, būtisks ir jautājums par iemesliem, apstiprina Ņ. Bezborodovs. Atkarības sindroms var būt saistīts ar jaunieša pašsajūtu – datorspēļu pārmērīga lietošana var būt veids, kā bērns risina kādas savas grūtības, piemēram, garastāvokļa problēmas vai trauksmi, vai kaut ko, kas saistīts ar skolas vidi vai vienaudžiem.
“Savā praksē bieži sastopos ar jauniešiem, kuriem ir sociālās komunikācijas traucējumi – ir grūti veidot komunikāciju un atrast piederību vienaudžu vidū. Jā, viņi šīs grūtības kompensē virtuālajā pasaulē, jo tur ir zināmas priekšrocības, piemēram, bieži vien komunikācija ir asinhrona – tev raksta ziņu, un tev ir laiks padomāt atbildi.
Šādi ir vieglāk komunicēt, nekā iesaistoties tiešā kontaktā. Tāpat neverbālā komunikācija nav tik svarīga.
Un, ja piederību sniedz, piemēram, spēle “Fortnite”, jaunietis gribēs daudz laika pavadīt tajā. Lai to risinātu, nevaram vienkārši aizliegt spēlēt, jo tas neatrisina iemeslu,” stāsta Ņ. Bezborodovs.
Citos gadījumos, kad jaunietis pārmērīgi daudz laika pavada pie datora, atklājas, ka viņam riebjas skola. Iespējams tāpēc, ka viņam ir specifiski mācīšanās traucējumi, kas iepriekš nav atpazīti. Var gadīties, ka viņš ilgstoši saskāries ar skolotāju noraidījumu un negatīvu atgriezenisko saiti, ar vienaudžu ņirgāšanos. “Protams, tādā gadījumā pilnībā zūd motivācija iet uz skolu. Ja skolā tu esi slikts, bet datorspēlē – labs, skolēns izvēlas vidi, kurā jūtas labi! Šādu situāciju nevar mainīt, ja neatrisinām jautājumu ar skolu.”
Tāpat jaunietim var būt trauksme vai depresija, un viņam nav spēka, vēlmes vai motivācijas pat uz to, kas iepriekš interesējis un paticis. Dators prasa mazāk piepūles.
“Arī šajā situācijā jāsaprot garastāvokļa traucējumi – tie var būt bioloģiski, un tad var būt nepieciešami medikamenti un pavisam noteikti psiholoģiska palīdzība,” teic psihiatrs.
Kur meklēt palīdzību?
Palīdzēt var tikai tad, kad saprasts pamatiemesls bērna vai jaunieša problēmām. Risinājumi var būt vērsti uz jaunieša sociālās kompetences un komunikācijas prasmju trenēšanu. Sociālo prasmju treniņi notiek grupās.
Taču tiek meklēti arī citi risinājumi, kā novērst bērnu un jauniešu datoratkarību.
Pirms trim gadiem Bērnu slimnīcas fonds sadarbībā ar nozares speciālistiem Latvijā un ārvalstīs izveidoja Pusaudžu resursu centru (PRC), kurā sistemātiski strādā ar jauniešiem mentālās veselības profilaksei un dažādu atkarību novēršanai.
“Pieprasījums un vajadzība pēc šāda veida atbalsta ir ļoti liela,” saka Bērnu slimnīcas fonda valdes priekšsēdētāja Liene Dambiņa. “Mūs visvairāk iepriecina, ka pēc palīdzības vēršas paši jaunieši. Tā droši vien ir lielākā uzticība un augstākais novērtējums PRC pakalpojumam, jo viņi to iesaka cits citam.”
Pirmajā gadā PRC aprūpē bijuši 58 jaunieši, 2019. gadā – 200, bet 2020.gada septembrī bija ap 220, un rindā vienubrīd bija pat 115 jauniešu, kam vajag palīdzību. “Šajā vecumposmā ir ļoti dabiski uzņemties dažādus riskus un eksperimentēt, un bieži vien pieaugušo attieksme ir drīzāk kā nosodījums. Neiedziļinoties tajā, ka šāda uzvedība un rīcība ir normāla pieaugšanas sastāvdaļa,” stāsta L. Dambiņa. “Svarīgs mūsu uzdevums, runājot ar jaunieti, ir darīt to cieņpilni, viņam saprotamā valodā, respektējot jaunieša viedokli un to, kādu palīdzību viņš centrā varētu saņemt.”
Pavisam nesen ar valsts akciju sabiedrības “Latvijas loto” finansiālu atbalstu PRC tika ierīkots tehnoloģiju kabinets, kurš apgādāts ar neirofīdbeka un virtuālās realitātes simulāciju aparatūru. Kabinets paredzēts jauniešiem, kuriem ir tehnoloģiju atkarības risks.
Ar minētajām iekārtām mēra smadzeņu impulsus un interaktīvā veidā jaunietim parāda, kas notiek viņa paša galvā, tādējādi palīdzot saprast un mācīties regulēt smadzeņu darbību. Šādas tehnoloģijās balstītas metodes ir efektīvas, pašiem jauniešiem daudz vairāk pieņemamas, interesantas un motivējošas nekā ierastās ārstniecības un rehabilitācijas metodes.
Citiem vārdiem: kabinets sniedz iespēju tās pašas tehnoloģijas, ko jaunieši izmanto ne visai pareizi un, iespējams, ar negatīvām sekām, lietot, lai uzlabotu spējas kontrolēt uzvedību un trenēt prasmes tehnoloģijas lietot veselīgi.
Centrā var vērsties jebkurš jaunietis un viņa vecāki. Palīdzība, pateicoties valsts finansējumam, tiek sniegta bez maksas.
Cik ilgu laiku dienā var veltīt ekrānierīcēm?
Pasaule un vide mainās tik ātri, ka datoram patērētā laika rekomendācijas, ko ieteica pirms 10 gadiem, šodien vairs neder, – jo ekrāni ir visur. “Agrāk teica, ka pēc divu gadu vecuma bērns var ar ekrānu pavadīt vienu stundu dienā. Tagad teiktu, ka tas var būt arī ilgāks laiks ar nosacījumu, ka ekrāns tiek izmantots veselīgi. Pusaudžu vecumā tas ir vēl sarežģītāk, jo redzam, ka viņi ar kādu no digitālajiem medijiem pavada praktiski visu nomoda laiku,” skaidro Ņ. Bezborodovs.
Vecāku pieredze
Brīvdienas gaida spēlīšu dēļ
Jēkaba (8) un Kārļa (4) mamma Vija Kinna
Jēkabs bija sakrājis naudu planšetei uz savu pirmo skolas dienu, un, tā kā sākās skola, viņš tika arī pie lietota mobilā telefona. Pēc tam mēs to nožēlojām un vairs tā nedarītu, jo viedierīces un skola kopā radīja pārāk daudz jaunumu un satraukumu vienlaikus. Šobrīd spēlīšu laiks ierīcēs ir ierobežots līdz pusstundai brīvdienās.
Viņš gan mēdz šmaukties, tomēr kopumā arī pats diezgan labi spēj sevi kontrolēt. Telefonā bez spēlītēm viņš arī klausās mūziku un sazinās ar draugiem. Man nav iebildumu, ja viņš pa reizei kopā ar draugiem tiešsaistē spēlē spēles vai ar opi – šahu. Kopumā pie tehnoloģijām (izņemot TV) pavada trīs stundas nedēļā.
Grūtāk ir ar mazo puiku, kura dzīvē ierīces ienāca pārāk agri – trīs gados, kad brālis sāka iet skolā. Atļaut vienam un neatļaut otram – nezinājām, kā to izdarīt.
Sākumā limits bija pusstunda dienā kā brālim, bet tas bija par daudz. Īdēšana pēc ekrāna laika bija briesmīga, bērns – nelaimīgs. Ekrāna laiku abiem samazinājām līdz pusstundai tikai brīvdienās. Sākumā Kārlis katru dienu modās ar vārdiem “vai šodien ir brīvdiena?”, bet diezgan ātri aprada, un kopumā šāds režīms strādā labi – līdz brīdim, kad tas izjūk slimošanas vai pandēmijas dēļ.
Tad atkal jāpieliek pūles un laiks, lai atgrieztos pie iepriekšējā režīma.Planšetē mums ir aplikācija “Family link”, kas savieno planšeti ar manu mobilo telefonu. Kad beidzies atvēlētais laiks, planšete pati izslēdzas, un vajadzīgs mans apstiprinājums, lai ielādētu kādu spēlīti. Viena no grūtāk paciešamajām lietām ir dēlu savstarpējā konkurence un ķīvēšanās – ka tik brālim netiek kāda minūte ekrāna laika vairāk.
Meitām nav viedtālruņu
Petras (10) un Mares (8) mamma Una Raumane
Uzskatu, ka bērnudārznieki un pirmsskolas vecuma bērni nav piemēroti nekontrolētai, patstāvīgai “sērfošanai” pa interneta dzīlēm. Manuprāt, 11–12 gadi ir piemērots vecums, kad bērns var pats sākt lietot savu mobilo telefonu, iepriekš izrunājot ar vecākiem vai skolotājiem drošas uzvedības noteikumus internetā.
Mūsu meitām šobrīd savu tālruņu vēl nav. Lieki piebilst, ka vecākā meita jau pāris gadu ir vienīgais bērns klasē bez telefona.
Lielākais izaicinājums, izvēloties šādu audzināšanas modeli, ir panākt, ka bērni jūtas komfortabli, neizstumti un spēj iekļauties vienaudžu vidē bez šādas ierīces. Mums tas ir izdevies, kaut Petra apmēram reizi divos mēnešos apvaicājas, kad viņai būs savs telefons. Tomēr mobilā telefona lietošana nav tabu, meitas lieto vecāku telefonus – fotografē, filmē un montē video, pilda mājasdarbus, klausās mūziku, mācās zīmēt, kā arī pusstundu nedēļā ļauju spēlēt spēles telefonā. Bet cenšamies darīt visu, lai tas neradītu atkarību.
Viens no lielākajiem ieguvumiem – abas meitas, bet īpaši vecākā meita, ļoti daudz lasa – kad kļūst garlaicīgi, gandrīz vienmēr izvēlas grāmatu. Savukārt jaunākā meita, kad ir brīvs brīdis, sēžas pie klavierēm vai ņem rokās vijoli un spēlē visu, ko iepriekšējās dienās dzirdējusi pa radio, youtube, koncertā, teātrī vai operā. Tāpat abām patīk galda spēles, patīk veidot savas pasaules no Lego, zīmēt, dziedāt, dejot, adīt, likt puzles, gatavot ēst, spēlēt dažādas lomu spēles, taisīt slaimus, un jaunākā meita mīl eksperimentēt un izgudrot jaunas lietas.
Vēl, manuprāt, svarīgi ir, lai bērns iemācās “izdzīvot” bez telefona – pārvietoties ārpus mājas vieniem pašiem, orientēties pilsētā, atrisināt mazās problēmiņas, ierasties norunātajā vietā laikus (nevis piezvanīt vai aizsūtīt īsziņu, ka kavēsies), spēt pieiet pie sveša cilvēka un pajautāt, piemēram, kur atrodas Brīvības iela vai cik šobrīd ir pulkstenis.
Tad, kad šis apgūts, tad droši bērnam var dot telefonu, un bērns, nonākot neplānotā situācijā, nezvanīs uzreiz vecākiem, bet atrisinās problēmas pats.
Mūsu ģimenei ir ļoti piemēroti apstākļi un situācija, lai bērni līdz šim lieliski varētu augt bez saviem personīgajiem telefoniem. Kaut gan apsveram domu iegādāties telefonu vecākajai meitai, jo aizvien biežāk tas nepieciešams skolā un ārpus skolas nodarbībās.
Skolēna viedoklis
“Grāmatām uzticos vairāk nekā internetam”
Jēkabpils Valsts ģimnāzijas 10. klases skolēns Nikita Lavigins
Cenšos mērķtiecīgi ierobežot sevi tehnoloģiju izmantošanā, jo esmu pamanījis, cik lielu ietekmi uz mani atstāj tehnoloģijas. Pēc ilgstošas sēdēšanas pie datora vai viedtālruņa ir galvassāpes, grūtības koncentrēties, sāp acis, kā arī bija novērojama trauksme.
Cik vien iespējams, pavasarī sāku mājasdarbus rakstīt uz papīra, informāciju iegūt ar televīzijas, radio un laikrakstu palīdzību. Aizvadītās vasaras brīvlaikā es gandrīz pilnībā minimizēju savu laiku internetā, jo sakritības dēļ man nācās atteikties no viedtālruņa un es abonēju avīzi, ko arī lasīju, lai kavētu laiku un iegūtu informāciju.
Sākot mācības 10. klasē, sev uzstādīju mērķi, ka internetu izmantošu tikai saziņai un tikai īpašas nepieciešamības gadījumā informācijas iegūšanai. Mācību gada sākumā labi tiku galā ar šo mērķi, taču šobrīd tas ir nedaudz grūtāk. Kad sākās attālinātās mācības, nācās palielināt interneta patēriņu vairākas reizes, taču joprojām par galveno informācijas ieguves rīku cenšos izmantot grāmatas. Faktiski internetā patiesu informāciju atrast var būt pat grūtāk, turklāt internetam nemaz tik ļoti neuzticos.
Iepriekš skolas darbus varēju nodot rakstiski, tagad man tos vajag ieskenēt vai nofotografēt pirms sūtīšanas, bet dažos gadījumos papīra formātā darbus rakstīt nav iespējams. Tāpēc ar lielu nepacietību gaidu, kad beigsies pandēmija, lai varētu atgriezties ierastajā dzīves ritmā.
Cilvēkam, kuram jaunās tehnoloģijas nepatīk un negribas tās izmantot, ir ļoti grūti mācīties attālināti. Man internets nekad nevarēs aizvietot dzīvo kontaktu, grāmatas un normālas klātienes mācības. Man ir ļoti bail, ka attālinātās mācības kļūs par ierastu mācību veidu.
Nezinu, ko iesākšu, ja vairs neatgriezīšos skolas solā vai mācīšos gan klātienē, gan attālināti (vienu nedēļu skolā, vienu mājās). Baidos, ka no laba un zinoša skolēna kļūšu par divnieku karali. Neizmantojot tehnoloģijas, jūtos daudz labāk. Kā zivs ūdenī.
