Pasmaržot ēdienu 1
Reiz intervijā man nopietni vaicāja, kā spēju saglabāt optimismu. Smējos no visas sirds. Jūsu zināšanai, teicu, drīzāk esmu histēriska pesimiste. Dažreiz pasaules gals man iestājas trīsreiz dienā, tikai to neviens neuzzina. Ātri krītu izmisumā, bet diezgan aši no tā izkārpos.
Tāpat kā veiksmīgi esmu iezīmējusi optimistes tēlu, daudzi domā, ka esmu lielmeistare pavārmākslā. Varu pieskaitīt sevi vien tiem simtiem tūkstošu sieviešu, kam neriebjas iet virtuvē. Man bērnībā ķēķa gudrības īpaši nemācīja. Dzīvojām ļoti pieticīgi. Mums nebija naudas garšvielām. Vecmāmiņa rudenī savāca un izkaltēja diļļu sēklas. Ja tās paberza un uzbārstīja karsti kūpošiem vārītiem kartupeļiem, visa telpa sāka smaržot. Tā palika prātā, ka ēdienam jāsmaržo.
Man patīk skatīties, kā citi gatavo, arī vērot pavāru raidījumus televīzijā, runāt par ēdienu. Ļoti priecājos, ja varu citus pacienāt. Pavasarī pie znota vecākiem uzmeistaroju sešus kilogramus smagu torti visai saimei. Viņi prot novērtēt garšīgu ēdienu, tādi man patīk. Netīk tie, kuri knakstās.
Mans znots lieliski gatavo, viņam izdodas garšīgi un skaisti. Tāpēc man ir liela atbildība viņus abus ar Baibu pacienāt.
Atvairīt negaisu ar plaukstu
Manas bērnības Latgalē bija daudz tādu babiņu, kuras šodien lepni dēvē par dziedniecēm. Taču nevis kā tagad, kad sasola dziedināt visu, – tolaik bija šaura specializācija. Ja iekoda čūska, skrēja pie babas Saļuses, Jadviga zināja asinsvārdus. Mana vecmamma, kā tagad teiktu, bija manuālā terapeite – mācēja ārstēt smagā darbā samaitātās muguras. Ik pa laikam pie viņas atveda arī bērnus, kuriem bija kas līdzīgs neirozei.
Vecmamma aizdedzināja vienu sakaltētu zāli, kas auga netālu gar Tumšā purva malu, kvēpināja bērnam virsū un kaut ko čukstēja. Reiz pavaicāju: ko tu skaiti? Izrādījās, tēvreizi. To zāli, ko viņa kūpina, katrs taču var saplūkt! Un kurš tad Latgalē nezina tēvreizi?! Laikam jau viņai bija vēl kāds spēks, ar ko spēja palīdzēt. Vecmāmiņai bija arī tumšākas zintis. To sapratu reiz negaisa laikā. Nāca virsū melns mākonis, draudīgi ducināja pērkons, bet bija jāpagūst savākt sienu. Katra siena sauja bija lielā vērtē. Vecmamma ilgi skatījās debesīs, tad noteica: laikam jādara tas grēka darbs. Sāka mest krustus mākonim un sev, runāja līdzi. Mākonis ducinādams aizvilkās.
Viņa parādīja, kur Dziesmu grāmatā ir tie vārdi. Izmēģināju tikai reizi mūžā. Man bija 12 gadu. Biju mājās viena, tuvojās negaiss un bija ļoti bail. Izgāju laukā un tāpat kā vecmamma skaitīju. Melnums atkāpās. Taču roka, ko stiepu pret mākoni, šķita kļūstam nepatīkami smaga. Mākoņa atgrūšanas epizodi esmu izmantojusi romānā Vīrietis vēsai vasarai.
Meklēt atbildi taro kārtīs
Uzsitu sev uz pleca, ka pieticis spēka, dūšas un uzņēmības neuzdoties par gaišreģi. Par kāršu likšanu gan zinu vairāk nekā ikdienas cilvēks, tomēr ar to nenodarbojos ikdienā, jo pārāk atbildīgi.
Kāršu likšana sākās ar niekošanos ļoti agrā jaunībā. Aicināja spēlēt, es atteicu: mēs, kuri kārtis liekam, tās nespēlējam… Kļuvu populāra un vieda – nav problēmu būt gaišreģei savējo bariņā, kur cits par citu zina visu! Par kārtīm tolaik zināju maz, patiesībā neko. Vēlāk dzīves gaitā interese kļuva nopietnāka, un deviņdesmitajos gados kādu laiku pat grozījos zīlēšanas salonā. Pazīstama žurnāliste pierunāja, dzirdēšot tur daudz interesantu stāstu, salons piederēja viņas māsai. Šo pieredzi daļēji esmu aprakstījusi grāmatā Es, dežurējošā pareģe?!
Ar taro kārtīm draudzēties iemācīja paziņa, ebrejiete. Taro sistēma dziļākajā būtībā gan nav domāta sadzīviskām lietām, drīzāk tā vēsta par cilvēka attiecībām ar Radītāju. Ja teiktu tā gudri – taro izklāsts pēc būtības ir mēģinājums saprast Dieva plānu, kurš vienmēr paredz cilvēka attīstību garīgā plāksnē. Tāda kā studiju programma mūža garumā: tiklīdz esi nokārtojis vienu ieskaiti, jāgatavojas nākamajai. Bez apstājas.
