Lūkoties augstu debesīs 1
Svarīgi atrast veidu, kā sevi sakārtot. Kādreiz gāju cauri ļoti samudžinātam un stresainam dzīves posmam. Par vadzi saka: tas lūst, kad pilns. Toreiz man uz tā vadža bija sakrauts viss – lielas problēmas un visādi sīkumi. Nekādi nevarēju nomierināties. Vakarā, kad ģimene aizgāja gulēt, mieru meklējot, izstiepos uz grīdas visā garumā. Domāju – būtu labi, ja tagad būtu vasara un es gulētu zem kupla koka kā bērnībā Latgalē… Mūsu māja atradās uzkalniņā, pagalmā auga liela liepa, karstā laikā zem tās bija labs vēsinājums. Liepai bija divi žuburi, un starp tiem tādā kā aplī varēja redzēt debesis.
Gulēju uz grīdas savā Rīgas dzīvoklī un iztēlojos to debesu apli, it kā skatījos tajā. Pamodos dziļā naktī – atpūtusies un mierīga.
Arī tagad mēdzu izmantot šo paņēmienu. Noguļos un iztēlojos skaidrās un zilās debesis, kas vīd starp kokiem tur augstu, augstu. Nezinu, vai es debesīm kaut ko sūtu vai tās sūta man, bet rodas saikne. Galva kļūst skaidrāka, un domas plūst rimtāk.
Pateikt labo trīsreiz
Pienāk brīdis, kad sevi drusku jāpamāca, kā sameklēt prieku. Atgādinot, ka vajag ar pateicību pieņemt šobrīd doto, priecāties par to, izbaudīt katru mirkli.
Ja nebūšanas sakrīt kaudzē un smagi spiež, var izmēģināt labo vārdu metodi. To manai paziņai savulaik ieteica kāda dziedniece – ik dienu no rīta pasaki trim cilvēkiem kaut ko labu.
Sākumā paziņa kļuvusi pat dusmīga – kā citiem labu teikšu, ja man tik slikti?! Tomēr paklausījusi. Drīz vien pamanījusi, ka pašas grūtums kaut kā atlaiž. Zūd saspringums domās, kas savelk līdzīgi kā krampji ķermeni. Izdodas rāmi salikt pa plauktiem visu samilzušo un saprast, ko glābt vispirms.
Rakstīt kā rokdarbu
Apbrīnoju cilvēkus, kurus nomierina adīšana un citi rokdarbi. Man ir pretēji – ja vajadzētu uzflammēt karastāvoklim, iedodiet tikai kaut ko paadīt!
Kad mana meita Baiba bija maza, sāku viņai adīt jaciņu ar ķengurkabatu. Kamēr tapa jakas priekšpuse, meita paaugās. Pēc ilgāka laika tapa mugurpuse, bet Baiba atkal bija izaugusi… Tā es tur lēnām bedelēju – ir tāds latgaliešu vārds, tā saka par darbu, kas nevedas. Ja īsti nesokas, prātā urdās arī cits nepadarītais, āķējas kā dadži biksēs.
Rakstīšana tas pats rokdarbs vien ir, jo jau sākumā jāzina, kā beigsi, tomēr man patīk. Nereti vaicā, kur es rodu sižetus. Tie ienāk prātā, piemēram, kaut kur tālu braucot ar mašīnu. Tad labi domājas. Rodas tāds kā audekls, kurā atsevišķi gabali saiet kopā, musturi saskan. Kad skaidrs, ko rakstīšu, mēdzu sajūsmināties. Viss ir labi, bet kad apsēžos pie datora un sāku izpaust vārdos… Ja cilvēki redzētu, kā top mani darbi, teiktu – nemūžam!
Rakstītāja vienīgais darbarīks ir valoda. To mācos visu mūžu, meklēju nokrāsas, nianses. Esmu priecīga, ka runāju latgaliešu valodā, tā daudz ko dod.
Veicināt lasīšanas paradumu
Nekad nedomāju, ka rakstīšu romānus. Desmit gadu vecumā gan biju vienu iecerējusi. Neatceros par ko, bet virsraksts jau bija – Darbs. Ļoti saistoši…
Kad strādāju žurnālā Sieviete, uzreiz pēc Atmodas visa prese sāka drukāt romānus turpinājumos. Mums nebija nekā tāda, kas atbilstu žurnāla garam. Neko darīt, jāraksta pašai. Publicējos ar pseidonīmu Ritma Ziemele. Kad žurnālā gāja jau otrais romāns, piezvanīja literatūrzinātniece Anita Rožkalne un vaicāja: kas jums tā par rakstnieci? Slapstīties vairs nebija jēgas. Vārdu sakot, iznācu no skapja.
Pirmos romānus, kas iznāca grāmatā Kļavas nosarka divreiz, kritiķis Guntis Berelis nolīdzināja līdz ar zemi. Paldies viņam par to. Ja būtu paslavējis, varbūt šodien sēdētu un tamborētu, nevis rakstītu.
Protams, apzinos, ka neesmu literatūras dižgars, tomēr man ir savs lasītāju loks. Turklāt uzskatu – tas, ko rakstu, daļai cilvēku uztur lasīšanas paradumu, vajadzību lasīt latviski. Ja būs pārlasījies manus romānus, meklēs cita veida literatūru.
Līdzīgi ar pienesumu teātra mākslā. Manas lugas iestudējuši daudzi amatierteātri. Priecājos, ka rakstītais pārtop iemeslā, lai teātri mīlošajiem amatieriem drosme kāpt uz skatuves. Pirmizrādes ir lieli svētki pagastā – skatītāji var uzvilkt labākās drēbes un iziet ļaudīs.
