Lai dzīve smaržo! Dzirksteļojoša saruna ar rakstnieci Moniku Zīli par mundru dzīvesveidu 1
Rakstniece Monika Zīle droši vien nojauš, ka viņai ir pulks aizrautīgu lasītāju. Arī es un mana meita, kā arī kaimiņienes lauku un pilsētas mājā pieder šim klubiņam. Patīk vieglā un skanīgā valoda, raiti savērptais sižets un vienmēr kāda intriga. Gluži kā pašas rakstnieces personība – no skata šarmanta un stingra dāma, bet sarunā aizraujas, un smejoties gluži vai dzirksteles šķīst.
Piepildīt trīs istabas
Ir trīs vārdi, kas skan līdzīgi: vientulība, vienpatība un vienatne. Iztēlojos tos kā trīs telpas. Vientulība ir vistumšākā un aukstākā, pilni kakti pamestības.
Vienpatība ir nedaudz gaišāka – tajā var gan ieiet, gan iziet. Vienatne ir vistīkamākā, to var izbaudīt. Pa šīm telpām dzīvojoties, varu daudz ko saprast. Nejūtos viena, lai gan jau kādu laiku dzīvoju viena savā dzīvoklī Rīgā. To neļauj mūsdienu sakaru līdzekļi, internets – uzspied tik’ divas pogas un jau esi jebkādā kopsaistē. Turklāt mana mašīna stāv tepat pie loga, varu aizbraukt, kurp vēlos.
Tas ir ne tikai pārvietošanās līdzeklis, bet arī tehnikas laikmeta partneris, kas palīdz uzturēt dzīves garšu. Man patīk, braucot pa laukiem, jebkurā vietā apstāties, ja esmu kaut ko ieraudzījusi. Ja ir norāde par kādu kultūrvēsturisku vietu, kultūras pieminekli, iegriežos, piebraucu palūkot. Tas palīdz uzturēt dzīves garšu. Kamēr dzīve garšo, kamēr tā interesē, pats esi dzīvs.
Atdot parādu tuvajiem
Man nav nekā, ko savai bērnībai pārmest. Mani mīlēja, bet mammai vienmēr bija daudz darbu un kreņķu. Dzīvojām pieticībā. Visu laiku kāds tuvinieks atradās uz nelaimes sliekšņa – tēvs saslima ar tuberkulozi, vectēvs bija paralizēts, piedzima brālītis un pavisam mazs nomira… Jau agri sapratu, ka nevaru nākt pie mammas ar bažām vai žēlabām, jo tā apgrūtināšu viņu. Pašai jātiek galā.
Bieži biju viena. Daudz lasīju. Grāmatas ir kā pieredze, ko pasmelies. Mācies to, ka cilvēkam vienmēr būs domstarpības pašam ar sevi, līdzcilvēkiem un pasauli, bet jāprot tikt galā. Mums daudz palīdzēja tēva un mammas radi, kuriem pašiem neklājās viegli. Tas ir senču parāds, ko gribu atlīdzināt. Vairs nav starp dzīvajiem to, kuri sagādāja man zābaciņus, lai varu doties uz skolu, bet ir viņu bērni, mazbērni. Viņiem varu atdot parādu, tikai norēķins ir citāds – atbalstot, īstajā brīdī pasakot ko labu.
Man bieži nesaskan ar daudziem savas paaudzes cilvēkiem. Viņi pārāk daudz laika tērē šausminoties, ko atkal Valsts kontrole atklājusi, ko pateicis kāds politiķis… Es nespēju piedalīties šajās globālajās bažās. Jā, tas viss pastāv, bet paralēli man daudz svarīgākai pasaulei. Uzskatu, ka vispirms jāapkopj un jāpieskata savs tuvākais loks. Viss būtu kārtībā, ja ikviens vispirms parūpētos par sev tuvākajiem un tikai pēc tam pievērstos globālām problēmām, kuru risinājums nemaz nav atkarīgs no mums.
