Lai dzija nepieviltu – veidi, īpatnības un piemērotākās dažādiem adījumiem 0
Klāt ir gadalaiks, kad neiztikt bez šalles, cepures un cimdiem. Tagad veikalos ir bagātīgs dzijas piedāvājums, bet kādu labāk izvēlēties, lai adījums, pieskaroties ādai, neliktu nodrebināties tāpēc, ka šalle vai cepure noadīta no pārāk asas dzijas.
Ko vērts zināt
Izvēloties vilnas dziju, jāpievērš uzmanība tās elastībai, vienmērīgumam, krāsas noturībai, cik cieši savērpti pavedieni.
Elastība ir diega spēja pēc smaguma noņemšanas pieņemt iepriekšējo formu. Dzijas elastība un izturība nav šķirama viena no otras, tāpēc, pārbaudot elastību, vienlaikus var noteikt arī izturību. Ja pavediens izstiepjot ir atsperīgs, enerģiski tiecas pieņemt iepriekšējo garumu, dzija ir izturīga, un adījumi no tās gandrīz nemaina formu. Ja dzija trūkst, pat tikai nedaudz pastiepjot, adot to var salikt kopā ar izturīgāku diegu, citādi adījuma mūžs nebūs ilgs.
“Vilnas dzijas pavediens raujot pārtrūks viegli, jēldzija – pavisam viegli, bet, lai pārrautu zeķu dziju, vajadzēs diezgan nopūlēties. Tas norāda, ka materiāls ir izturīgs,” skaidro Tautas lietišķās mākslas studijas Irbi vadītāja Baiba Pilāne, kura jau vairāk nekā 20 gadu aizraujas ar rokdarbiem.
Diega vienmērīgumu var noteikt vizuāli – jāskatās, vai tas nav vietām resnāks vai tievāks. Adot labiskajā vai mežģīņu adījumā, lai kā censtos, adījums izskatīsies nevīžīgs. Bet, ja šādai dzijai pievieno diegu kontrastkrāsā vai līdzīgā tonī, labiskais adījums izskatīsies vienāds.
Šalli – arī no zeķu dzijas
Adīšanai ar rokām piemērotāka ir dzija ar zīdainu, smalku un elastīgu šķiedru: angoras vilna, merīnvilna, kamieļvilna un mohēra.
“Pērkot dziju, vēlamies, lai adījums būtu skaists, ērti kopjams, patīkams valkājot un par demokrātisku cenu. Taču, runājot par cenu, pastāv kāda likumsakarība, – jo kvalitatīvāka ir dzija, jo tā dārgāka,” uz daudziem zināmu patiesību vērš uzmanību Baiba Pilāne. “Cepures un šalles parasti ada no dabīgas šķiedras dzijas, kas ir parupja, nevis smalka, krāsaina vai ar krāsu pārejām. Tā varētu būt merīnvilna, alpakas vilna vai kašmirs.”
Pieredzējusī adītāja brīdina, ka dzija pēc mazgāšanas var mainīt savas īpašības. Piemēram, aitu vilnas dzija pirms mazgāšanas var būt kodīga un ost, bet, kad to izmazgā, kļūst mīkstāka un mīlīgāka, pazūd nepatīkamais aromāts.
Šķeteri izmazgā 30 ºC siltā ūdenī (karstā nedrīkst, jo tad dzija savelsies!), kam pievienots šķidrais mazgāšanas līdzeklis (piemēram, Kastanis). “Rokdarbnieces ar pieredzi jau zina, ka tvīda dzijas (tā patlaban ir modes lieta!) apjoms pēc pirmās mazgāšanas pieaug divkārt – pavediens it kā piebriest. Tāpat notiek ar Islandes aitu vilnas dziju.”
Ir dažādi dziju maisījumi, kad ražotājs pavedienus apvienojis rūpnieciski.
Taču to var darīt adītāja pati. “Ja patīk, piemēram, zila krāsa, var salikt kopā šīs krāsas dažādu sastāvu dziju, piemēram, aitas vilnai pievienot kazlēna mohēru. Tādējādi pavediens kļūs rupjāks, pūkaināks un mīlīgāks,” iesaka Baiba Pilāne. “Var pievienot ne tikai kid mohēru, bet, kā tagad ir populāri, pielikt vienu kid mohēras un vienu merīnvilnas pavedienu. Var arī izmantot dziju, kam vienā pavedienā ir vairāku krāsu pārejas.”
Izrādās, pieredzes bagātā rokdarbniece no speciālās zeķu dzijas ada ne vien īsas, pusgaras un garas zeķes, bet arī šalles un džemperus lieliem un maziem. “Šai dzijai ir skaists krāsu salikums, tā ir ļoti izturīga, adījums nemaina formu, neizstaipās un nesaraujas, nebumbuļojas – pat pēc vairāku gadu valkāšanas džemperis ir tieši tāds pats, kāds bija tikko uzadīts. No simtprocentīgas aitu vilnas adītu apģērba gabalu tik ilgi nevarētu valkāt.”
Kas rakstīts uz iepakojuma
Uz fices iepakojuma vienmēr norāda dzijas sastāvu procentos, svaru (parasti 25, 50 vai 100 g) un pavediena garumu metros. Ar simboliskām piktogrammām atspoguļo arī adījuma blīvumu (valdziņu un rindiņu skaitu 10 x 10 cm) un adāmadatu vai tamboradatu vēlamo izmēru.
Ir norādījumi par izstrādājuma kopšanu – mazgāšanas temperatūru un gludināšanu. Ja rokdarbu vajadzēs bieži mazgāt (piemēram, adītas zeķes vai jaciņa zīdainim), jāraugās, vai uz dzijas iepakojuma ir uzraksts superwash, kas nozīmē – materiālu drīkst mazgāt veļasmašīnā saudzīgā režīmā.
“Bieži tiek norādīts arī, cik gramu dzijas vajadzīgs, lai uzadītu džemperi, zeķes vai ko citu. Piemēram, ka 38. izmēra džemperim nepieciešams 500 gramu dzijas, bet zeķu pārim – 100 gramu,” vērtīgu padomu dod Baiba Pilāne.
UZZIŅA
• Ja zina adījuma modeli un rakstu, vieglāk aprēķināt nepieciešamo dzijas daudzumu. Īpaša uzmanība jāpievērš dzijas fices svara un pavediena garuma attiecībai.
• Jāielāgo – jo smalkāka ir dzija, jo mazāk gramu vajadzēs adījumam. Piemēram, kazlēna jeb kid mohēra ir dārga, taču 25 gramos ir gandrīz 250 metru garš pavediens – no piecām ficēm var uzadīt džemperīti.
• Cepurei vajag vidēji 100 gramu, bet šallei – 500 gramu dzijas. Protams, adījumam nepieciešamais dzijas daudzums var mainīties atkarībā no dzijas rupjuma, pavediena garuma un izvēlētā adījuma raksta.
• Dzija var būt cieši un viegli savērpta. Adījumi no cieši savērptas ir blīvāki un izturīgāki.
• Akrils ir populārākā sintētiskā dzija. Ražotāji to bieži pievieno vilnai un kokvilnai, lai adījums saglabātu formu un krāsu, būtu izturīgāks. Apģērbs no 100% akrila daudziem var šķist nepatīkams saskarē ar miesu, taču bērnu rotaļlietas, spilvenu dekoratīvi pārvalki vai paklājiņi mājdzīvniekiem ir gluži labi.
• Ja āda ir ļoti jutīga, ieteicams izvēlēties kašmiru.
• Zeķes jāada blīvāk, džemperītis bērnam – vaļīgāk. Ja grib blīvāku un stingrāku adījumu, izvēlas mazāka izmēra adāmadatas.
