Lai dvēsele nekļūtu akla. Par 13 diskiem ar Ojāra Vācieša paša lasītu dzeju 1
Ojāram Vācietim šā gada 13. novembrī būtu apritējuši 85, bet 28. novembrī – 35 gadi, kopš viņš ienira mūžībā, pazuda rudenī kā ūdenī zivs. Kamēr kultūras menedžeri, eksperti un kontrolieri spriež, ko var un ko nevar atļauties darīt par nodokļu maksātāju naudu, klajā ir nācis albums “Runā Ojārs Vācietis”, kur 13 diskos apkopoti skaņu ieraksti ar dzejnieka paša lasītu dzeju. Projekta idejas autors un finansētājs ir advokāts Sandis Bērtaitis.
Kad, kur un kā tu satikies ar Ojāru Vācieti?
Satikos skolā. Man bija fantastiska literatūras skolotāja Beatrise Garjāne. Viņas viedoklis man joprojām ir svarīgs. Tolaik viņa docēja Rīgas Pedagoģijas vadības augstskolā, kas tagad pievienota Latvijas Universitātei, bet ar mums, Rīgas Komercskolas audzēkņiem, viņa pārbaudīja savas pedagoģiskās metodes. Ojārs Vācietis bija viens no viņas pedagoģiskā darba stūrakmeņiem, mēs lasījām un mācījāmies no galvas viņa dzejoļus. Tā bija emocionāli spēcīga un liktenīga satikšanās. Ne tikai man, arī citiem maniem klases biedriem. Joprojām, dzirdot Vācieša dzeju, mēs nekavējoties reaģējam. Vācietis – tā mums ir piederības izjūtas zīme. Un nevienam no mums nerodas jautājums, kam mūsdienās ir vajadzīga dzeja.
Pirms pieciem gadiem klajā nāca albums “Tālums starp balto un balto”, kur vienā diskā ir Ojāra Vācieša dzeja autora lasījumā, bet otrā – Artura Maskata komponētais “Si minors”, ko 1983. gadā iedziedāja Ivars Kalniņš un dzejnieks vēl paguva noklausīties. Arī tas – ar tavām pūlēm un finansējumu.
Man ir izveidojies paradums ik gadu Muzeju nakts apmeklējumu sarakstā iekļaut Vācieša muzeju, pabūt tur, kaut ko palasīt, pameditēt. Un tā kādā reizē es pēkšņi izdzirdēju, ka skan Vācieša dzeja viņa paša lasījumā. Tas bija vārdos grūti aprakstāms pārdzīvojums.
Kā tiešs trāpījums. Ojāra balsij un izteiksmei piemīt īpašs spriegums.
Tur jau tā lieta! Izrādījās, ka muzeja krājumā ir Vācieša balss ieraksti, daudz ierakstu. Sāku jautāt, vai ir kāds jauns izdevums. Nē, neesot vis. Tas man šķita pagalam dīvaini.
Tajā laikā man dzīvē bija tāds posms, kad pašam Vācieša dzeja bija ļoti, ļoti vajadzīga, tā deva spēku izturēt, nesabrukt zem grūtību sloga.
Un tā man radās doma izdot šos ierakstus, lai vēl kādam tie varētu kalpot par spēka un iedvesmas avotu.
Tu neesi vienīgais, kam Vācieša dzeja ir tuva un nozīmīga. Tomēr tava attieksme izpaužas konkrētā rīcībā. Kāpēc jauns cilvēks, kam ir trīs burvīgas meitiņas, tā vietā, lai nopirktu jaunu auto vai aizvestu ģimeni uz kādu eksotisku zemi, izdod dzejnieka balss ierakstu krājumus? Tas taču ir dārgs prieks.
Ieguldījums patiešām bija liels, arī finansiālā izteiksmē. Bet tas ir iekšēja spēka jautājums. Vērtējot cilvēka stiprumu, man ir divi pamata kritēriji: pirmais – vai viņš spēj atzīt un nožēlot savas kļūdas, otrs – vai viņš spēj upurēties citu labā. Vai spēj labprātīgi atņemt kaut ko svarīgu sev un atdot to citam.
Un vēl pēdējā laikā man arvien nozīmīgāka kļūst pilsoniski aktīva pozīcija. Nevis gausties un žēloties, lūgt un gaidīt no valsts vai kādām sabiedriskām institūcijām, bet tajā brīdī, kad redzu kaut ko svarīgu un vērtīgu, kas prasās izdarāms, vienkārši ņemt un to izdarīt. Tāpēc ir tapuši šie abi albumi. Ceru, ka tie sasniegs savus klausītājus. Vēlos arī piecdesmit jaunā albuma eksemplārus uzdāvināt piecu lielāko Latvijas teātru režisoriem, lai tie kalpotu viņiem par iedvesmu jaunām iecerēm.
Lieliska ideja. Šķiet, mēs visi taču zinām Vācieti. Bet ir tāda dīvaina lieta – ik pa laikam pāršķirstot Ojāra rakstus, es atklāju sev pilnīgi nezināmu Vācieti. Agrāk lasītie vārdi pēkšņi iegūst jaunu spēku un nozīmi. Otra tikpat mistiska sajūta – it kā viņa dzejas būtu rakstītas nevis pirms trīsdesmit vai pat četrdesmit gadiem, bet nupat. Šai dienai rakstītas. Un personiski man.
Jā! Tāpēc jau Vācietis ir ģēnijs, viņš spēja iet savam laikam pa priekšu. Viņa dzeja mūs uzrunā divos līmeņos – subjektīvi personiskā pārdzīvojumā un universālā, tādā, kas uzrunā visus un katru. Vai ir kaut viens, kas nejustos ietverts “Piesaukšanā”? Vai ir kaut viens, kas neizjustu saviļņojumu, dzirdot “kur ies mana tauta, mana dūša tur ies” vai dzirdot poēmu “Pūt, vējiņi!”?
Te atkal ir stāsts. 1968. gada septembris, Dzejas dienas, Ojārs lasa “Pūt, vējiņi!”, kur ir gan “tā ir tautas sirdsapziņa”, gan “apkārt sarkans, vidū balts”. Sarīkojumā klāt ir Radio darbiniece Ilga Sēle, kas to ieraksta magnetofonā. Protams, ieraksts netiek atskaņots radiofonā. Nodrukāt “Pūt, vējiņi!” varēja tikai pēc desmit gadiem krājumā “Antracīts”, taču bez piektās daļas, kur “sarkanais, nāc stājies strīpā”.
Vēsturiski arī no dzejas lasījuma bija izgriezta piektā daļa, un tad mūsu skaņu inženieris iemontēja šo izgriezto fragmentu, kas laimīgā kārtā bija saglabājies. Jā, lai dabūtu pilnu poēmas tekstu, bija nepieciešama montāža. Tehniski tas ir ļoti labi salikts – ir atjaunots poēmas veselums, kā tā skanēja oriģinālā.
Jāpiebilst, ka visi Ojāra balss ieraksti bija veikti magnetofona lentēs, kas noveco. Daļa ierakstu jau bija pārvērsta digitālā formātā, tagad esam digitalizējuši pilnīgi visus, kas atrodami arhīvu krājumos. Mūsu mērķis bija sakārtot un apkopot dzejas ierakstus, lai tie tiktu saglabāti nākamām paaudzēm. Un vēl par Vācieti un laikmetu runājot, tā ir ģēnija pazīme – spēt ieraudzīt un aptvert savu laikmetu, nolasīt būtisko un paredzēt nākamo.
Būt par seismogrāfu un trauksmes zvanu.
Tieši tā! Un šis albums to spilgti apliecina. Visa Vācieša dzeja ir rakstīta padomju laikā. Tagad mēs dzīvojam citā gadsimtā un citā pasaulē. Mēs dzīvojam visaptveroša tirgus laikmetā un vēl neesam līdz galam sapratuši, ko īsti tas nozīmē. Mēs ieguldām savu laiku un pūles tirgu apkalpojošās struktūrās, mūsu dzīves ritmu nosaka ekonomiskās izaugsmes un krīzes, viss grozās tikai un vienīgi ap to, kas izdevīgs tirgum. Bet tirgus atmet visu, kas tam ir lieks un nesvarīgs.
Patiesībā šis ir garīgas nabadzības laikmets, kas noplicina cilvēcību. Ojāra Vācieša dzeja atgādina, kas patiešām ir svarīgs.
Tā palīdz atbrīvoties no tirgus verdzības, palīdz gūt nojēgu, ka mēs te nedzīvosim mūžīgi, kādā brīdī mēs visi, pilnīgi visi, šo pasauli pametīsim. Nāves apjēgsme palīdz paraudzīties uz dzīvi no cita skatu punkta. Palīdz sākt dzīvot brīva cilvēka dzīvi.
Vācieša dzeja dod atspirdzinājumu, palīdz izturēt, palīdz nepakļauties visaptverošā tirgus diktātam. Palīdz saprast, ka dzīves jēga nav ietverta bankas konta atlikumā nāves brīdī. Ojārs atgādina, ka dzīve un tev atvēlētais laiks ir kas vairāk par trako dzīšanos pēc peļņas. Palīdz mums kļūt citādiem, labākiem. Tikai retais mākslinieks spēj uzrunāt tik personiski, tieši un dziļi. Aizsniegties līdz cilvēka esmes saknēm – to iespēj Vācieša dzeja.
Lasi vēl:
Linda Kusiņa-Šulce: Ojārs Vācietis. Dzejnieks, kurš neļāva sevi pazīt
Vija Beinerte. Ja man būtu baznīca…
Vija Beinerte: Pēdējā saruna ar Ludmilu par Ojāru
