Pārdomas par JRT izrādi “Lai Dievs stāv tev klāt, tu, nabaga cietēj!” 7
Normunds Akots, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Makdona un Hermanis mūs aizved līdz melnā humora aizsegā nevainojami izspēlētai situācijai, kurā robeža starp varas sankcionētu nāvessodu un linča tiesu tiek nojaukta.
Mārtina Makdonas meistarīgi uzrakstītie teksti latviešu teātra cienītājiem ir labi pazīstami – lielākā daļa viņa agrīno lugu ir iestudētas dažādos mūsu teātros, daudzas pat vairākkārt –, un vienmēr tie ir piesaistījuši publikas uzmanību ar savu dramaturģisko faktūru un autora perfekto valodas izjūtu, kuru var sajust pat tulkojumā. Tas īpašais (gribas teikt, īriskais, bet tas, protams, būs tikai kārtējais stereotips), vienīgi viņam piemītošais skatījums uz savu dramaturģisko stāstu varoņiem ļauj noskārst cilvēka dabā iekodētās sakarības, kas dziļākos slāņos nosaka mūsu uzvedību un rīcību, kuru mēs savukārt kā sabiedriskas būtnes visādi cenšamies salāgot ar pašu akceptētajām morāles vērtībām. Šis salāgošanas process, kuru droši var saukt par cilvēka dzīvi, paslēpts aiz dažādām kultūrām, ir neizsmeļams traģēdiju un komēdiju avots, no kura var smelt un smelt teātra mākslinieki, lai veldzētu pragmatiskā laika žņaugos ieslēgtās publikas emocijas.
Pēc desmit gadu veiksmīgas darbošanās kinojomā Makdona 2015. gadā atgriezās teātra pasaulē ar jaunu tekstu “Bende”, un jau pirmie tā iestudējumi Londonā saņēma pašas prestižākās britu teātra balvas. Lugas centrālā ass vērpjas ap stāstu par Anglijas pēdējo bendi Hariju Veidu un viņa dzīvi pēc 1965. gada tieslietu reformas, kas atcēla valstī nāvessodu pakarot. Kādā intervijā autors izsakās, ka iecere papētīt, kas notiek sabiedrībā pirms un pēc nāvessoda atcelšanas, viņam esot radusies jau 2001. gadā, taču viņš gribējis precīzi saprast stāstu un tajā ietverto problēmu burbuļojumu, un tas reizē ar citiem projektiem aizņēmis daudz laika. Jāatzīst, ka laiks nav iztērēts velti, jo Makdona lugas darbībā ir pamanījies ieaust veselu atšķirīgu vēstījumu spēli, kas piedāvā uztverei pretrunīgi vērstu domu aizmetņus.
Alvis Hermanis, neraugoties uz izaicinājumiem, ko latviešu publikai rada angliskais konteksts un britu humora īpatnības, ir nopietni iedziļinājies lugas noslēgtajā pasaulē un savā iestudējumā, ar Kristīnes Jurjānes scenogrāfiski un kostīmiski apbružātās estētikas iespaidīgu papildinājumu mēģina pievērst skatītāja uzmanību tam realitātes līmenim, kas eksistē starp subjektīvo un objektīvo realitāti. Filozofijā to sauc par starppersonu realitāti, un tā nav atkarīga no atsevišķu indivīdu sajūtām un ticējumiem. Šīs realitātes “poētiskais pieteikums” ir ietverts aktieru ansambļa izpildītajā dziesmiņā “Dirty Old Town”, un pēcāk tā uz skatuves tiek nesteidzīgi izvērsta Oldhemas krodziņa dzīves atainojumā.
Tur pastāvīgi grozās publiskā iestādījuma saimnieks, izbijušais bende Harijs Veids, kuru viegli groteskā manierē kā slēptu kompleksu pārņemtu provinces tirāniņu mums stāda priekšā Andris Keišs, viņa baiļu, pazemojumu un pienākumu nastas sagrauztā sieva Elisa izcilā Baibas Brokas atveidojumā (nekad nevaru pārstāt brīnīties par aktrises talantu organiski iejusties un pārliecinoši izdzīvot uz skatuves visgrūtāk tveramo rakstura īpašību izcēlumus viņas radītajos tēlos), nedaudz infantilā, bet visumā labsirdīgā meita Širlija Elīnas Priedes stilistiski pieslīpētā izspēlē un neiztrūkstošie paba klienti jeb “pabiru bariņš’’, kas nīkst pie alus glāzes, pārcilā dienišķās baumas un atstāj savus pēdējos pensus saimnieka maciņā. Kaspara Znotiņa plastiski hameleoniskais pļāpa Čārlijs, puskurlais un neaptēstais mīzējs Artūrs Jevgēnija Isajeva atainojumā un komiski atturīgos toņos ieturētais Jāņa Skuteļa korumpētais policijas inspektors Fraijs – sīki sikofanti, kas formē izrādes viskozo atmosfēru, liekot publikas skatienam viegli slīdēt no viena groteskā tēla pie otra, lai ieraudzītu tos cilvēciskās komunikācijas “brīnumus’’, kas slēpjas aiz ikdienišķi tukšajām sarunām. Reizēm viņiem noslēpumaini pievienojas stostīgais bendes palīgs Sidnijs Dāvida Pētersona atveidojumā un Ritvara Logina ieskicētais vietējās avīzes slīpētais reportieris.
Plūst neliela alus straumīte, kā allaž visi apbrīno un slavē Hariju, apspriež viedokļus par nesenajām likumdošanas izmaiņām, līdz krogā ienāk “neskaidri draudīgais’’ svešinieks Pīters Mūnijs ar saviem neizprotamajiem mērķiem un vēlmi noīrēt istabu. Toma Harjo kontrastējošā manierē atveidotais personāžs ir ne vien izrādes galvenās intrigas ierosinātājs, kas visus kaitina, bet arī kolektīvas agresijas upuris. Harijā gruzdošā vainas sajūta par iespējami nevainīga notiesātā pakāršanu laika gaitā ir transformējusies kroplās prāta un dvēseles komplikācijās, kas izpaužas kā agresijas uzliesmojumi, ar kuriem viegli var aplipināt apkārtesošos.
Lai publikai būtu saprotams, par ko īsti ir runa, izrādes sākumā tiek izspēlēts neliels epilogs ar pakāršanas ainu pirms nāvessoda atcelšanas scēniskā “karātavu humora’’ stilistikā, kas it kā atklāj “kroņa kalpa’’ iekšējās destrukcijas cēloni. Ar kriminālo intrigu saistītos sižeta pavērsienus nepārstāstīšu, lai nezustu publikas interese, taču vienu caurviju motīvu nobeigumā gribas pieminēt kā visai spilgtu piemēru vardarbības pielietošanas ietekmei uz jebkāda soda izpildītājiem. Tā vairo agresiju un paliek nemainīga arī tad, ja meklējam līdzsvaru starp noziegumu, sodu, taisnīgumu un atriebību. Izrādē tā tiek postulēta ar Harija iecienīto frāzi: “Esmu tikpat labs kā Pjērpoints’’ un Gundara Āboliņa džentlmenisko iznācienu Pjērpointa lomā. Nāvessods un tiesas kļūda ir viena no sarežģītākajām dilemmām cilvēces vēsturē, kuras risināšana var atstāt neprognozējamu iespaidu uz indivīda psihi. To redzam lugā un izrādē, kad Makdona un Hermanis mūs aizved līdz melnā humora aizsegā nevainojami izspēlētai situācijai, kurā robeža starp varas sankcionētu nāvessodu un linča tiesu tiek nojaukta. Tas ir biedējoši un bīstami, it sevišķi – laikā, kad civilizāciju un kultūru sadursmes ir pārņēmušas visu pasauli. Ja mūsdienās tik bezjēdzīgi nemētātos ar Dieva vārdu, īsti vietā būtu teikt: lai Dievs stāv mums klāt!
Uzziņa
Lai Dievs stāv tev klāt, tu, nabaga cietēj! Iestudējums Jaunā Rīgas teātra Lielajā zālē
Autors: Mārtins Makdona, režisors – Alvis Hermanis, scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Kristīne Jurjāne, gaismu mākslinieks – Lauris Johansons, koncertmeistars – Ritvars Logins.
Lomās: Andris Keišs, Baiba Broka, Gundars Āboliņš, Kaspars Znotiņš, Jevgēnijs Isajevs, Ričards Murāns vai Ivars Krasts, Jānis Skutelis, Ritvars Logins, Toms Harjo, Dāvids Pētersons, Evelīna Priede.
Nākamās izrādes: biļetes līdz gada beigām ir izpārdotas.
