– No kurienes jūsos pašā iesakņojusies dziļā aizraušanās ar vēsturi? 0
– Man šķiet, ka tā ir no pirmā elpas vilciena. Manā dzimtā ir vēsturnieki – piemēram, mans onkulis, monsinjors Henriks Trūps. Manas vecmammas ir bijušas gudras sievas, tagad viņas sauktu par zintniecēm.
– Jūsu sastapšanās ar tēlnieku Induli Ranku ir radījusi to, ko Latvija atstās Mūžībai – Dainu kalnu. Vai arī šobrīd vēl mēdzat katru dienu turp aizstaigāt?
– Protams! Nākamajā, 2015. gadā – Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas gadā – vēlamies iekārtot Induļa Rankas darbu izstādi “Sākums un gals”, jo Indulis Ranka ir rainists – saņēmis Raiņa medaļu. Goda līgumu, kuru noslēdzām 1980. gadā, abpusēji turam godā joprojām. Toreiz vienā dienā viens otram uzrakstījām vēstules vienā datumā – 21. oktobrī. Es rakstīju, ka darīšu visu, meklējot līdzekļus un labiekārtojot teritoriju, bet viņš lūdza, vai varētu izstādīt skulptūras, neprasot nekādu atlīdzību. Zigurds Vidiņš šobrīd rada filmu par Dainu kalna tapšanu, par Induli Ranku.
– Zinu, ka muzejam ir lieli plāni Latvijas simt gadu jubilejas sakarā…
– Pašlaik ļoti intensīvi strādājam pie ekspozīcijas “Klaušinieks, zemnieks, pilsonis” satura. Jāstrādā pamatīgi, lai atrastu ekspozīcijas jēgu un tā taptu par nozīmīgu vēstījumu Latvijas vēsturē. Izstādē ar muzeja materiāliem apliecināsim, kā no nebrīva klaušinieka pēc dzimtbūšanas atcelšanas nostiprinās saimnieks, atbildīgs par savu zemi, savu saimi. Kā rodas pilsonis, atbildīgs par savu valsti. Kopā ar muzeja speciālisti Jolantu Dukaļsku strādājam pie ekspozīcijas Turaidas magazīnas ēkā, lai parādītu muzejrezervāta izveidi un attīstību – mūsu pieredzi, kā var no pussabrukušām ēkām un nesakoptas vietas radīt muzejrezervātu un pasaulē godātu un atpazīstamu vēsturisko centru. Izstādi plānojam atklāt 2015. gadā. Latvijā ir vairāk nekā 300 šādu vēsturisko centru, kur var atpazīt tūkstoš gadu vēsturi. Kur bijis gan pilskalns un pils, gan attīstījusies muiža, bijusi baznīca ar kapsētu un vēlāk atradies kolhoza centrs. Šobrīd daudzi no tiem netiek izmantoti Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma parādīšanai. Mēs zaudējam nozīmīgu vērtību.
– Mēdz teikt, ka muzeji Latvijā nespēj sasniegt savu mērķauditoriju, taču jūs ik gadu apmeklē vairāk nekā 240 tūkstoši interesentu. Kāda ir jūsu veiksmes recepte?
– Arī mums krīzes laiks bija šoka terapija, jo muzejrezervāts vienu brīdi pat palika bez valsts dotācijas. Taču mēs to izturējām ar pārliecību, ka Turaida vienmēr pastāvēs! Strādājām pie apmeklētāju piesaistes, atvērām Apmeklētāju centru, intensīvāk sākām sadarboties ar tūrisma firmām. Mīlestība var būt tikai abpusēja – nevar gribēt, lai apmeklētājs mīl muzeju, ja pats muzejs nemīl apmeklētāju. Tās ir gan garās darba stundas, gan darbs bez brīvdienām, gan tas, ka nekad neatsakām ekskursijas, ko piedāvājam četrās valodās. Jābūt vēlmei izstāstīt Latvijas vēstures stāstu. Kaut arī mums nav lielu ekspozīcijas zāļu, mūsu tūkstoš gadu vēstures stāsts ekspozīcijās ir veidots kopā ar kultūras pieminekļiem un kultūrvidi.
– Pērn pēc ugunsgrēka Rīgas pilī valstisko muzeju vadītāji vērsa uzmanību uz apdraudēto situāciju, kādā atrodas nacionālais muzeju krājums. Kāda situācija ir Turaidā?
– Kad atnācu šurp strādāt, pirmais darbs bija izveidot ekspozīciju un otrais – nodrošināt muzeja krājuma saglabāšanu. Mūsu krātuve atrodas bijušajā muižas klētī, kuru savulaik zinātniskās pētniecības saimniecība “Krimulda”, kad ēkai bija iebrucis jumts, atdeva muzejam. Mēs pamazām to restaurējām.
– Kāpēc valstiskie muzeji Latvijā neuzstājas kā vienots spēks?
– Deviņdesmitajos gados bijām vienoti normatīvo aktu izstrādē, jo bija svarīgi saglabāt nacionālo muzeju krājumu. Varbūt situāciju ir ietekmējusi arī krīze, ka muzejiem ir ļoti samazināts finansējums. Tomēr visi ļoti cieši sakļaujamies, ja kādam muzejam vai muzejiem kopumā ir apdraudējums. No muzeju puses ir būtiski, lai izstāžu plānošana notiktu saprātīgi un mērķtiecīgi. Var jau radīt bezgala daudz izstāžu, ieguldīt lielus līdzekļus un pēc mēneša vai diviem nomainīt. Muzejiem tas nav pieļaujams – ja sāk kādu pētniecības tēmu, tad tā jāizstrādā, lai paliktu kā pamats atziņai par kādu nozari vai vēstures posmu. Lieliski šajā ziņā strādā Rundāles pils.
