Plēsnieks: Kad skolā dabūju pa aci, tēvs aizveda uz svarcelšanu 1
Svarcēlājam Artūram Plēsniekam pēdējais pusgads bijis notikumiem bagāts – dēla piedzimšana, bronzas medaļa pasaules čempionātā, Eiropas čempiona tituls. Mainījies viss dzīves ritms, jo dobelnieks daudz laika aizvada treniņu nometnēs Itālijā, lai olimpiskajās spēlēs Riodežaneiro pakutinātu nervus pasaules līderiem.
1992. gadā dzimušais Artūrs svarcelšanā nonāca deviņu gadu vecumā pēc tēva iniciatīvas. “Biju pavājš, fiziski maz attīstīts. Tētis diezgan būdīgs un gribēja, lai arī dēls būtu stiprs. Turklāt vienreiz skolā dabūju pa aci, un arī tas bija iemesls, lai mani vestu uz treniņiem,” stāsta Artūrs Plēsnieks. “Pēc tam gan savam pāridarītājam neatriebos, kļuvām par draugiem. Kad divus vai trīs gadus biju trenējies un kļuvis spēcīgāks, gribēju pamest svarcelšanu, taču treneris ķēra mani rokā, ieradās mājās, lai pierunātu palikt. Laikam redzēja, ka kaut kas no manis var sanākt. Piekritu trenēties, kamēr mācos, un atgriezos, pēc tam atkal pametu treniņus un atkal atgriezos. Pašam tā pa īstam iepatikās tad, kad sāku uzvarēt jauniešu turnīros.”
Diemžēl tēvam nebija lemts skatīt dēla uzvaras – viņš aizsaulē aizgāja Artūra desmitajā dzimšanas dienā. Bērnība nebija viegla, māte daudz strādāja – zivju cehā, lauku darbos. Artūru un trīs gadus vecāko brāli biežāk pieskatīja vecāmāte, kā arī lielais brālis, ar kuru viņam 25 gadu starpība.
16 gadu vecumā Artūrs izcīnīja pirmo lielo uzvaru, kļūstot par Eiropas U-17 čempionu. Pēc tās olimpiskā vicečempiona Viktora Ščerbatiha treneris Eduards Andruškevičs uzaicināja talantīgo puisi uz Ventspili, un abu sadarbība vainagojusies ar ļoti daudzām medaļām un uzvarām.
Liktenīgais čempionāts
Vienas no dzīvē svarīgākajām sacensībām Artūram Plēsniekam bija 2007. gada Latvijas čempionāts Balvos. “Tur mani ieraudzīja nākamā sieva Beatrise, arī viņa nodarbojās ar svarcelšanu. Todien klāt nepienāca, bet vēlāk mani uzrunāja interneta vietnē draugiem.lv, sākām apmainīties vēstulēm, iemīlējāmies.”
Kāzas svinējuši 2012. gadā, kas Artūra dzīvē bija nozīmīgs ar vēl vairākiem spilgtiem notikumiem – debiju olimpiskajās spēles, vidusskolas absolvēšanu. Vispirms bija atbrīvošanās no skolas saitēm. Pirmajā klasē viņš mācības uzsācis vēlāk nekā vienaudži – astoņu gadu vecumā, bet 12. klasi pabeidza, kad bija jau 20. “Nokārtoju izlaiduma eksāmenus un devos uz olimpiskajām spēlēm Londonā, kur guvu ļoti spilgtas emocijas, skudriņas skrien pa muguru, tagad atceroties. Man viss patika, bija daudz skatītāju. Ieguvu septīto vietu, par ko biju ļoti apmierināts. Vienīgi žēl, ka nerealizēju visus sešus piegājienus – grūšanā pēdējais svars nepadevās.”
Pērn Plēsnieku ģimene sagaidīja pirmdzimto – pasaulē nāca dēls Valdis. “Tas notika trīs nedēļas pirms pasaules čempionāta. Startēju ar emocijām un izcīnīju bronzu,” teic Plēsnieks. Dēlam vārds dots par godu Artūra tēvam, kuru sauca Voldemārs.
Pēdējo pusgadu Artūrs reti bijis kopā ar ģimeni, jo ļoti daudz laika aizvada treniņu nometnē Itālijā: “Sieva nepārmet, ka tik maz esmu mājās, atbalsta. Sportista karjera nav mūžīga, kamēr esmu jauns, jātrenējas, lai kaut ko var izcīnīt. Viņa arī bija sportiste, tādēļ mums atrast kopēju valodu nav grūti. Man paveicies.”
Pagaidām īsti nav sekmējies ar studijām. Mēģinājums izturēt Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas ritmu izrādījās neveiksmīgs. Taču Artūrs apņēmies kādudien atsākt mācības. Vaļas brīdī viņš labprāt vēro hokeju, īpaši turot īkšķus par Latvijas izlasi. Bilstu, ka feisbukā viņš bieži dalījies ar ēdienu receptēm. “Pats neesmu liels gatavotājs, bet izpētu receptes un mācos,” viņš smejas. “Ja ir vajadzība, tad salātus varu uztaisīt un gaļu izcept, makaronus izvārīt, bet kaut ko nopietnāku gan būtu pagrūti. Itālijā ļoti daudz zaļumu ēdam, kukurūzu. Baigi diētiski. Protams, bez pastas un gaļas arī nevar iztikt, pieliec pilnu šķīvi līdz malai, taču svars nepalielinās.” Esot mājās, sieva viņu visvairāk lutina ar karbonādēm un sautējumiem, bet desertā Artūram ļoti pie sirds iet siera vai biezpiena tortes.
Olimpiskais zelts
Tādā sporta veidā kā svarcelšana augstāk par savu pēcpusi grūti uzlēkt, uzsver Artūrs, līdz ar to pēdējie panākumi viņam galvu nav sagrozījuši. “Rio es par medaļu nedomāju, jo jāskatās patiesībai acīs. Trīs vīri cits pēc cita laboja pasaules rekordus un tagad nenormāli gatavojas. Arī es ļoti cītīgi trenējos, viegli viņiem nebūs – no muguras bakstīšu, un varbūt kādam no kabatas izkritīs medaļa. Cīnīšos! Iespējas ir, vajag pašam labot personiskos rekordus.” Šobrīd viņš pasaules rangā ieņem piekto vietu. Kazahs Iļjins, uzbeks Nurudinovs un krievs Bedzhanjans cēluši par vairāk nekā 20 kilogramiem smagākus stieņus nekā viņš. Plēsniekam piederošais rekords raušanā ir 179 kg, grūšanā – 226 kg, divcīņā – 405 kg.
Svarcelšana Artūram Plēsniekam ir darbs un dzīvesveids: “Pēc Londonas spēlēm bija kāzas, vairākas nedēļas netrenējos un sajutos dīvaini, gribējās kaut ko cilāt un stumdīt, aktīvi darboties. Ir smagi, grūti, taču mēģinu sevi pārvarēt. Agrāk diezgan daudz mocījos ar savainojumiem, bet tagad ir mierīgāk. Varbūt tāpēc, ka labāk izjūtu savu ķermeni, darbojos prātīgāk.”
24 gadi svarcēlājam vēl ir zaļa jaunība. “Šajā posmā nāk vīrišķība un spēks. Kad jau būs 30 un vairāk, tad zudīs ātrums. Kā Viktors Ščerbatihs – karjeras beigām tuvojoties, viņš ar spēku cēla svarus. Kas būs pēc Rio? Skatīsimies. Es vienmēr izvirzu sev mērķi, eju uz to un tad tālāk. Protams, turpināšu trenēties, būs atkal Eiropas un pasaules čempionāti. Mans lielais mērķis ir izcīnīt olimpisko zeltu. Redzēsim, vai izdosies piepildīt. Jāstrādā!”
