Vairākums Latvijas iedzīvotāju nekad nebūs izcili un ģeniāli 12
Kvalitatīva izglītība ir investīcija, kas atmaksājas. Un ne tikai individuāli (jo labāka izglītība, jo lielāki ienākumi), bet arī kopējā valsts līmenī – jo izglītotāki ir valsts iedzīvotāji, jo augstāka ir valsts pārvaldes kvalitāte, kas savukārt sekmē arī uzņēmējdarbības attīstību un vispārējā dzīves līmeņa kāpumu.
Atslēgas vārds šajā izglītības stāstā ir “kvalitāte”. Tikai kvalitatīva valsts izglītības sistēma rada gudrus valsts iedzīvotājus. Un teiciens “Ja jau esi tik gudrs, kāpēc neesi bagāts?” ir nepieklājīgs tikai individuālā līmenī. Runājot par valsti kopumā, visbiežāk tas tiek lietots tieši laikā un gandrīz vienmēr arī atbilst realitātei. Tikai valstis ar zinīgiem un prasmīgiem iedzīvotājiem var cerēt reiz kļūt arī bagātas.
Tendēta uz viduvēju rezultātu
Kādas Latvijai ir cerības (kļūt bagātai valstij)? Īsumā sakot, šobrīd diemžēl ne pārāk lielas. Vārds, kas šobrīd vislabāk raksturo Latvijas izglītības sistēmu, ir “viduvēji”.
Neapšaubāmi, Latvijā ir arī izcili talantīgi un pat ģeniāli skolotāji un skolēni, kas katru gadu ļauj iegūt augstas vietas starptautiskajās mācību olimpiādēs. Tomēr skarbā realitāte nosaka, ka vairākums valsts iedzīvotāju nekad nebūs izcili un ģeniāli un Latvijā, ja atskaita izcili talantīgo bērnu sasniegumus, iegūtie mācību rezultāti ir stipri viduvēji. Par to liecina arī kopējie PISA (Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas) rezultāti matemātikā, dabaszinībās un lasīšanā, kur Latvija citu valstu vidū ir 30. vietā, bet, piemēram, Somija – 4. vietā un Igaunija – 5. vietā.
Turklāt, kā izrādās, vidējie rādītāji noslēpj faktu, ka Latvijā patiesi izcilus mācību rezultātus uzrādījušo skolnieku skaits ir daudz mazāks, nekā to varētu gaidīt, skatoties uz kopējiem rezultātiem (attēlā). Pēc kopējiem sasniegumiem Latvija pavisam nedaudz atpaliek no OECD vidējā rādītāja un nav daudz sliktāka kā kaimiņos esošās Igaunija un Somija, taču izcilo skolēnu īpatsvars Latvijā ir divreiz mazāks nekā OECD valstīs vidēji un aptuveni trīs reizes atpaliek no mūsu kaimiņvalstīm. Tas kārtējo reizi apliecina, ka Latvijas vispārējās izglītības sistēma ir tendēta galvenokārt uz viduvēju, nevis izcilu rezultātu.
Tādējādi viduvēja izglītības sistēma Latvijā “ražo” viduvējus skolu absolventus. No tiem daļa kļūst par pedagoģijas studentiem viduvējās universitātēs, daļa atgriežas skolā kā viduvēju augstāko izglītību ieguvuši skolotāji. Un cikls atkal sākas no jauna, tikai ar zemāku vidējo līmeni… Jaunākie centralizēto eksāmenu rezultāti diemžēl jau sāk uzrādīt šo nelabvēlīgo tendenci.
Kāpēc Latvijas Bankai tas rūp?
Tomēr, raugoties uz šiem datiem, nevajadzētu krist arī pārāk dziļā izmisumā un secināt, ka esam nolemti mūžīgai atpalicībai, piesaukt smago padomju mantojumu utt. No iepriekš pieminētā nelabvēlīgā apļa ir iespējams izrauties. Daudzas valstis to pagātnē jau ir izdarījušas, un daudzas to pietiekami sekmīgi dara arī pašlaik. Turklāt piemēri ir gan tuvu, gan tālu – Somija, Igaunija, Singapūra utt.
Tomēr šī izraušanās nenotiek automātiski vai pati no sevis – dabīgā gaitā. Kādam (politikas veidotājam) šī “dabīgā gaita pa lejupvērsto spirāli” ir jāpārtrauc. Ir jāveic strukturālas reformas, lai arī cik sāpīgas tās šķistu pirmajā brīdī. Latvijas Bankas speciālisti piedāvā savu redzējumu, kādi tieši konkrēti pasākumi ir jāveic, lai izglītības sistēma Latvijā sniegtu nevis vidēju, bet gan teicamu un izcilu izglītību.
Te pamatoti būtu uzdot jautājumu: kāds sakars ir izglītības sistēmai ar cenu stabilitāti, kuras nodrošināšana ir likumā noteiktais galvenais Latvijas Bankas mērķis?
Taisnība, cenu stabilitātes saglabāšana likumā ir noteikts kā Latvijas Bankas galvenais mērķis (lai arī ne vienīgais). Tomēr cenu stabilitāte nav tikai zema inflācija vienā konkrētā gadā. Cenu stabilitāte iestājas tad, ja zema inflācija (bez pārāk straujiem kāpumiem un kritumiem) saglabājas pietiekami ilgā laika posmā.
To savukārt var panākt tikai tad, ja arī ekonomiskā izaugsme valstī ir sabalansēta un vienmērīga, bez pārāk straujiem izrāvieniem, kuriem seko tikpat strauji kritumi. Lai tā nebūtu, valstij nepieciešama kvalitatīva izglītības sistēma kopumā un sabiedrības izpratne par tautsaimniecības likumsakarībām. Pašreiz notiekošais Grieķijā – tā ir īsta traģēdija, ko Latvijā droši vien neviens negrib atkārtot.
Ja valsts stratēģiskais ekonomiskās politikas mērķis joprojām ir labklājības līmeņa kāpināšana, tad nav cita veida, kā to sasniegt. Tikai un vienīgi caur augstas pievienotās vērtības produktu (preču un pakalpojumu) ražošanu.
Šādus produktus var izveidot un attīstīt tikai augsti kvalificēti un izglītoti cilvēki. Līdz ar to nav cita ceļa uz labklājību kā vien visai nācijai kopumā kļūt gudrākai. Kādam no mums var paveikties un laimīgas apstākļu sakritības dēļ var būt iespēja kļūt par miljonāru arī bez kvalitatīvas izglītības, bet visai tautai – nekad.
