Lai brīnumam vieta ģimenē. Vecmāte Rudīte Brūvere pati izaudzinājusi astoņus bērnus 1
Pasaulē nav skaistākas nodarbošanās kā raudzīties, kā aug bērns, un nav iepriecinošāka brīnuma par jaunas dzīvības nākšanu pasaulē. Ziemassvētki ir eglīšu, piparkūku, Ziemassvētku vecīša dāvanu laiks, bet pati galvenā taču ir vēsts, ka piedzimis bērniņš.
“Šajos laikos, kad ir tik daudz katastrofu un draudu, un sazvērestības teoriju, un pasaules beigu pareģojumu, man ļoti patīk Tagores teiciens, ka ikkatrs jaundzimušais mums apliecina, ka Dievs vēl nav zaudējis prieku par cilvēku,” saka mājdzemdību vecmāte Rudīte Brūvere. “Kamēr bērni dzimst, mēs dzīvojam ar prieku, un bez tā nevar iztikt.”
Ar Danielu Brūveru, savu nākamo vīru, Rudīte (toreiz Kļaviņa) iepazinās 1970. gadā, kad atbrauca no Vācijas kā tūriste. Ģimene ir izaudzinājusi astoņus bērnus – vecākajai meitai nākamgad paliks 40 gadi, jaunākajai ir 23 gadi; un vēl viņiem ir četrpadsmitgadīgā audžumeita Anžela.
Pirmais bērns veido ceļu, nākamie – atrod
Cilvēka dzīve sākas ar viņu senču dzīvi, un mūsos katrā ir “spoguļgēni: mēs pārmantojam savu priekšteču dzīvi, viņu pārdzīvojumus, lēmumus, reakcijas”, ir pārliecināta Rudīte, un par to viņa runā arī ar topošajām māmiņām. Bērniņa gaidīšanas laiks ir tas laiks, kad sievietes dzīve pārkārtojas un ne tikai ārēji: ir jārada vieta bērniņam savā ģimenē, dzīvoklī un darbu sistēmā un, pats galvenais, ir jārod vieta dvēselē un domās. Jo šis jaunais cilvēks būs ar mums cieši kopā vismaz nākamos 20 gadus vai pat ilgāk, līdz brīdim, kad kļūs pilnīgi patstāvīgs.
“Laikmeta raksturojums un prasība ir ātrums, bet dzemdības ir process, kas modei nepielāgojas,” saka vecmāte. Tās rit saskaņā un atbilstīgi cilvēkiem, kas tur iesaistīti. Tas ir bērniņš, kurš pieteicies nākt pasaulē, un māte, kura dzemdē tāpat, kā dzīvo ikdienā. “Izplatīts priekšstats – jo ātrākas dzemdības, jo vieglāk bērnam, bet tas nu tā nav. Jo arī bērnam ir savs raksturs, temperaments, un ir jādod laiks. It īpaši tas attiecas uz pirmajām dzemdībām. Pirmais bērns veido ceļu, nākamie to atrod,” stāsta Rudīte. Vecmāte sniedz sievietei laipnu atbalstu, iedrošina, stiprina.
Prieks, bet ne visiem
Bērns ir ieradies pasaulē. Bet kāda ir viņa vieta sabiedrībā? No vienas puses, ir prieks, no otras, bērnu pabalstu sakarā sociālajā portālā tviterī nesen lasīju arī tādu ierakstu: “Kāpēc man jāmaksā par tiem, kuri pamīlējušies bez prezervatīva?” Rudīte par to nosaka: tā ir ļoti prasta un pavisam īsa doma. Lai tie cilvēki apdomā, ka viņiem kādreiz pensiju pelnīs tie, kuri šobrīd tikai aug. Parasti šādu cinisku viedokli izsaka tie, kuriem pašiem nav bērnu, kuri naudu tērē ceļojumiem un dzīves ērtībām, un ka varbūt arī labi, ka tādiem egoistiskiem cilvēkiem bērnu nav. Bet ir vēl cita grupa cilvēku, kuri karsti vēlētos atvasi, bet pie viņiem bērni tā arī “neatnāk”. Rudīte saka: “Tas apliecina to, ka bērnus nevaram “uztaisīt”. Mēs varam viņus izlūgties, varam atvērt viņiem savu dzīvi, savu sirdi, bet nevaram pieprasīt un “uztaisīt”.”
Viņa bilst, ka tā ir dzīves mistērija – kāpēc cilvēkiem, kuriem dzīvē viss ir kārtībā, bērni nenāk, bet to vidū, kam viegli nāk, ir tādi, kam dzīvē nekas nav kārtībā. “Es to varu saprast tikai tā, ka Dievs sabiedrībai, apkārtējiem, tiem, kuri ir nespējīgu vecāku tuvumā, dāvina rūpes kā izaicinājumu, uzaicinājumu un piedāvājumu: šeit ir bērns, kuru tu vari mīlēt un palīdzēt izaudzināt.” Rudīte Brūvere atsaucas uz pētījumu, kas noritējis daudzu gadu garumā. Tajā secināts, ja bērns arī nāk pasaulē ģimenē, kura nespēj par viņu rūpēties, taču, ja viņam dzīvē uzrodas kaut viens cilvēks – kaimiņš, kāds skolotājs –, kurš par viņu patiesi interesējas, iedrošina un atbalsta, tad var izaugt stiprs un veiksmīgs cilvēks par spīti savai ļoti sarežģītajai sākumsituācijai.
Jautāju, kā Rudīte nolēma pieņemt Anželu. Viņa stāsta, ka misijas “Pakāpieni” patvēruma mājā Raunā kā vecmāte tika aicināta piedalīties tur nonākušo grūtnieču aprūpē. Patvērumu tur bija radusi Anželas miesīgā māte, kurai bērniņš piedzima 17 gados. Taču pēc aiziešanas no patvēruma mājās par meitenīti rūpējusies tik maz, ka Anžela nokļuvusi bērnunamā. Rudīte audžumeitu pieņēma jau no turienes divarpus gadiņu vecumā. “Mēs toreiz apspriedāmies ģimenē, ka, paldies Dievam, visi esam veseli, un, kaut bagāti neesam, izdzīvot varam un varam kādam palīdzēt izaugt.” Viņa saka, tas nav nekāds īpašs varoņdarbs, bet liels izaicinājums gan – iemācīties mīlēt tādu bērnu, kurš mazotnē jau ir pieredzējis daudzus emocionālus satricinājumus, un veidot ar viņu attiecības. Stipri jānotic, ka visas iespējas, kas tiek bērnam dotas, visa viņam veltītā mīlestība būs spēcīgāka par viņa iepriekšējo pieredzi.
Miera sala Beverīnā
Beverīnas novadā Kauguru pagastā top biedrības “Ģimenes šūpulis” centrs, kura moto ir “izglītība, dzimšana un patvērums”. Biedrību Rudīte kopā ar Irēnu Bindemani nodibināja 2003. gadā, un gadu vēlāk tikušas uzdāvinātas “Jaunpalejas”. Ar radu, draugu un arī nelielu valsts atbalstu nams pilnībā atjaunots. No citām telpām nodalītā ēkas galā jau iekārtota dzemdību vieta, kur var laist pasaulē bērniņu jebkura ģimene, kas vēlas to darīt lauku klusumā un mierā. 7. decembrī “Jaunpalejās” piedzima Rudītes jaunākais mazbērns – Žanete Brūvere, un nu jau Brūveriem ir pavisam septiņi mazbērni.
Iecerēts nākotnē patvērumu “Jaunpalejās” dot sešām grūtniecēm, kuras varēs tur dzīvot arī pēc bērniņa piedzimšanas līdz mazuļa pusgada vecumam. Tādas, kam nekur citur nav kur palikt – visbiežāk nepilngadīgas meitenes, kurām nav ģimenes. Viņas tiks mācītas mīlēt savu bērnu kā sevi pašu un arī strādāt. Rudīte cer atrast atbalstošās ģimenes, pie kurām laukos jaunās mātes ar bērniem pēc šā “Ģimenes šūpuļa” patvēruma mājā pavadītā laika varēs dzīvot un strādāt.
Istabiņas namā ir jau gandrīz gatavas, bet pagaidām trūkst finansējuma cilvēku uzturēšanai. “Budžetu esam rēķinājuši ļoti pieticīgi, iekalkulējot patvēruma iemītnieču līdzstrādāšanu, un kaimiņu zemnieki varbūt palīdzēs ar savu izaudzēto, taču būtu vajadzīgi 31 000 eiro vienam gadam – sešām jaunietēm un vienai mājasmātei.” Biedrība iecerējusi atrast piecsimt labdarus, kuri ik mēnesi regulāri katrs spētu ziedot piecus vai desmit eiro “Ģimenes šūpuļa” atbalstam. Desmit jau ir pieteikušies, bet vēl 490 aicināti atsaukties.
Ziemassvētku loterija
Latvijas glābiņš ir lauki. Latvija ir ļoti bagāta zeme, un mums, ja salīdzinām ar Rietumeiropu, ir nepiesārņota zeme un tīri ūdeņi, saka Rudīte. Viņa priecājas, ka dzimtai Cēsu novada Vaives pagastā ir mājas “Kalna Dumpuri” – pietiekami plašas, lai visa ģimene svinētu Ziemassvētkus.
Lielā rosība sākas 24. decembra rītā – Daniels kopā ar mazdēlu dodas uz mežu pēc eglītes, citi sadala pārējos uzdevumus – kopj un poš māju, darbojas virtuvē. Rudīte priecājas, ka pēdējos gados mielastu jau gatavo bērni, viņa tikmēr var saiņot dāvaniņas. Kad ģimenē ir pulka cilvēku, visi visus nevar apdāvināt, un tas jau arī nav centrālais Ziemassvētku notikums. Tomēr, lai ikvienam būtu prieks arī par pārsteigumu, iepriekš īpaši šim nolūkam izveidotā mājaslapā tiek izlozēts, kurš ģimenes loceklis kuru apdāvinās. Taču mātes sirds jau piedomā par itin visiem, tāpēc Rudīte kādu grāmatiņu, cimdus vai zeķes, vai saldumus arvien sarūpē ikvienam.
