– Pastāstiet, kāpēc savulaik atgriezāties mātes dzimtas mājās “Birztaliņās”? 0
– Mātes tēvam 1924. gadā piešķīra zemi. Te bija mežs, toties lētāka zeme nekā centrā ap muižu. Sākumā šurp pārveda klētiņu kur dzīvot, kamēr uzcēla pārējās ēkas. Cirta mežu apkārt mājai un par pārdotajiem kokiem izpirka zemīti. Plēsa līdumu un meža vidū ierīkoja saimniecību. “Ja jau sviedriem tā zeme ir slacīta, žēl laist garām iespēju to atgūt,” vecāki man teica 1991. gadā. Tolaik dzīvoju Pušmucovā, kur mums ar vīru, kad gaidījām pirmo bērniņu, piešķīra līvānieti.
– Vai nebija žēl atstāt savas ģimenes pirmo māju?
– Pirmajos gados pēc atgriešanās “Birztaliņās” bieži sapņos redzēju tās mājas Pušmucovā un pamodos noraudājusies – dēli tur bija dzimuši, tur bija dārgas atmiņas. Nuja, bet manas mammas sapnis bija, lai “Birztaliņas” būtu uz palikšanu. Tāpēc mūs aicināja atpakaļ. Un tad tas mammas sapnis kļuva par manējo. Un ar “Birztaliņām” jau saistījās arī manas bērnības atmiņas. Strādājām un iedzīvojāmies. Te ir nomaļa vieta, meža vidus. Esam kā Dieva ausī.
– Kā saimniekošana dzimtas mājās ietekmēja dzīvi?
– Nācu šurp drošu sirdi, jo bija apsolīts darbs Vītolu pamatskolā, tātad arī alga un iztikšana. Bet kā veiksies ar saimniekošanu, nezinājām. Lauksaimnieki nebijām ne viens, ne otrs. Es latviešu valodas un literatūras skolotāja, vīrs – virpotājs. Strādājām pamatīgi.
Tik traki bijām, ka 1994. gadā ar sirpjiem labību nopļāvām, jo savas tehnikas tolaik vēl nebija un kombainu sagaidīt nevarējām. Pamazām iekrājām naudiņu, nopirkām lietotu kombainu. Vēl tagad strādā. Bet katru gadu pirms kulšanas sezonas vīrs guļ zem vecā, bet joprojām uzticamā volvīša un remontē, draugi un radi jau arī palīdz. Un pēc tam viņš palīdz draugiem novākt labību.
Kad sākām dzīvot “Birztaliņās”, Ārim bija pieci gadi, Jānim – trīs. Dēli auga, visu darīja līdz ar mums. Mani vecāki ir teikuši, ja mēs neatgrieztos, viņi jau būtu tajā saulē. Mūsu atnākšana viņiem deva otro elpu. Tas arī ir galvenais gandarījums, jo visādi ir gājis, nav jau viegli trim paaudzēm kopā. Domstarpības reizēm var rasties pat par sīkumiem. Bieži pārmetu pati sev, ka nespēju mīlēt tēvu un māti tik ļoti kā tolaik, kad biju bērns. Toties viņi atkal ir piedzīvojuši, ka rudzu un kviešu druvas zied un viļņojas apkārt mājai. Tas viņiem devis spēku dzīvei, un to es izjūtu kā sava parāda atdošanu vecākiem.
