“Lai bērni vasarā saprot, kā nauda nāk” 0
Sācies skolēnu brīvlaiks. Jautāju “LA” lasītājiem: “Vai bērni un mazbērni vasarā palīdz lauku darbos?”
Sandra Petrova Preiļu novada Ārdavā: “Dēls nupat pabeidza sesto klasi. Vasara tikko sākusies, saku, lai tagad brīvi padzīvojas kopā ar draugiem. Viņam ir ikdienas darbi: ienest ūdeni, atnest malku. Siltumnīcā aug tomāti, tos viņš aplaista. Vēlāk jau būs vēl citi darbi – zālīti papļaut, dārzu paravēt.”
Edīte Krastiņa Ķoņos: “Tie divi mazbērni, kas dzīvo pie manis, jo mans dēls ir tepat kaimiņos, katrs ir apņēmušies izaudzēt divas trīs vagas burkānu un sīpolu un rudenī ražu pārdot. Viņiem ir deviņi un 12 gadi. Vagas ir ap divsimt metru garas un nemaz tik viegli izravēt nevar. Šodien pat atgādināju – aizej, izkaplē, tad būs vieglāk ravēt. Dažkārt bērns atrunājas: “Nē, šodien ne, varbūt rīt vai parīt.” Es uzmundrinu, ka jāpadara tūliņ, – nezāles aug ātri. Viņi jau pagājšgad tika audzējuši dārzeņus un pārdevuši, tad rudenī bija priecīgi, ka pašiem sava nauda. Citiem mazbērniem ir cits darbs – pārstaigāt kviešu lauku, izgriezt ārā rudzus, jo labības sēkla bija ar piejaukumu. Laukos bērniem ir daudz sīko darbiņu, taču vajag arī pieaugušo klāt, kurš uzrauga, un, ja nav kārtīgi padarīts, liek pārstrādāt. Savulaik, kad mani bērni auga, kolhozā bija pulka darba skolēniem, piemēram, biešu vagas ravēt. Tagad daudziem nav iespēju pastrādāt un saprast, kā nauda nāk, ka nemaz tik viegli nav to nopelnīt.”
Dace Kalniņa Veselavā: “Bērnus audzina vecāki. Viņi uzskata, ka jāpilnveidojas sportā, dejošanā, zīmēšanā, valodās. Varbūt pēc sporta nometnēm mazdēlam atliks laika atbraukt arī uz laukiem. Tajās ģimenēs, kur paaudzes dzīvo viena otrai tuvu, ir citādi, bet, ja jaunie tālu galvaspilsētā, vecvecākiem jāpriecājas par katru reizi, kad apciemo. Varbūt manu bērnu paaudze – tā, kam pašlaik ap trīsdesmit, ir bērnībā pārāk nostrādināta lauku darbos, tāpēc tagad savas atvases cenšas no tiem pasargāt. Turklāt pilsētā ir tik daudz citu izaicinājumu un vilinājumu.”
Ina Slavinska Neretā: “Vecākais mazdēls dzīvo Vangažos, viņš vēl mācās. Jaunākie mazbērni, kam četri un seši gadiņi, mūs uzmundrina ar vārdiem, piemēram, sešgadīgais Matīss teica vectēvam: “Opa, tu tagad atpūties, es satīšu sienu ruļļos un ietīšu plēvē!” Mēs rēķinām, ka pēc gadiem pieciem viņi būs lieli palīgi. Matīss sola – kad pieaugšot, tad te saimniekošot.”
