Lai beidz mūs visus čakarēt! 0
Dace Pastare nereti tiek dēvēta gan par brīvdomātāju, gan dumpīgo zemnieci, jo par procesiem un to sekām, kas skar ne tikai piena nozari, bet lauksaimniecību kopumā, dažkārt runā skaļāk un skarbāk. Taču gadās, ka patiesību ieraugām vien tad, kad krāsas tiek sabiezinātas…
Kopā ar vīru Dace saimnieko divās zemnieku saimniecībās Naukšēnu novada Ķoņu pagastā – Pērles un Talči. Viņu pārziņā esošajā ganāmpulkā ir 120 piena govis, un apstrādāts tiek vairāk nekā 200 ha zemes. Dace ir arī kooperatīvās sabiedrības Māršava valdes priekšsēdētāja. Intervijā – par latvietiskumu, pienākumu un tiesību mijiedarbību un vārdu saskaņu ar darbiem…
– Ko varat teikt par pašreizējo situāciju piena nozarē?
– Nesen ar vīru tieši spriedām – vai mest piena lopkopībai mieru un meklēt citu specializāciju vai turpināt. Tomēr secinājām, ka regulārais apgrozījums un ienākums, kas saimniecībā no piena realizēšanas tiek, lopkopībā ir vislielākais. Skaidrs, ka graudkopība var būt tikpat ienesīga, bet tā var nest arī milzīgus zaudējumus. Tiesa, tāpat kā jebkura cita nozare. Un mums jābūt tam gataviem, citādi lauksaimniecībā nav ko darīt. Tāpēc domāju, ka par piensaimniecību nevar runāt atrauti no citām nozarēm un lauksaimniecības vispār, kā arī no valsts attieksmes pret to. Dzirdēts, ka zemniekiem pārmet – ko jūs te brēcat pēc subsīdijām, citām tautsaimniecības jomām taču nav nekādu atbalsta maksājumu. Tad es saku: nu, nāciet un pastrādājiet laukos! Gribētāju nav. Attieksme nepārprotama – kurš gan normāls cilvēks strādās bezgalīgi garas stundas uz lauka vai fermā, nereti brienot līdz ceļiem dubļos un elpojot mēslu un skābbarības netīkamo smaku? Ne reizes arī neesmu dzirdējusi pretargumentu – kāpēc gan lai zemniekam nemaksātu subsīdijas? Visi argumenti – gan par, gan pret – parasti sastāv tikai no gaisā sagrābstītiem teikumiem, greiziem, stereotipiskiem priekšstatiem bez jebkāda pamatojuma.
Pārtikas ražošana katrā valstī ir viena no valstiski svarīgākajām stratēģiskajām jomām. Un tā ir visos iespējamajos veidos jāattīsta un jāatbalsta, jo tā būs pirmā, kas tautai grūtākos brīžos ļaus izdzīvot. Par to ikdienā tiek aizmirsts vai tiek apzināti ignorēts.
Un nav svarīgi, vai nepareizajā statistikā, kas tika iesniegta, Latvijai stājoties Eiropas Savienībā (ES), bija vainojami paši zemnieki vai nebija, mūsu lauksaimniecība faktiski tika pārdota vai iemainīta pret kādiem citiem labumiem, kuru baudītāji diemžēl nav nedz zemnieki, nedz latviešu tauta kopumā. Un šis fakts ir acīm redzams.
Vainīgos meklēt negrasos, bet tāpat skaidrs, ka neviens godprātīgs valstsvīrs nevar parakstīt nosacījumus, kas valstij nav izdevīgi un nenes labumu. Viss ir vienas vienīgas bezatbildīgas spēlītes, kuru likme diemžēl esam mēs paši.
– Skumjākais, ka, visticamāk, arī turpmāk nekas nemainīsies?
– Nu, kā var kaut kas mainīties, ja tad, kad bija jārunā par šīs kopējās lauksaimniecības politikas maiņu, visi, kam bija par to jārunā, gulēja uz lauriem, bet tagad, kad ugunsgrēks jau pienācis pie durvīm, sākam rosīties un pārsvarā gudrojam, kā no šīs uguns aizbēgt, nevis nodzēst. Un lai neviens nestāsta, ka zemnieki paši var kaut ko panākt un diži izmainīt. Ne velti Lauksaimnieku apvienība aicināja visu sabiedrību iesaistīties protestā, ignorējot importa preces un pērkot tikai Latvijā ražotus produktus. Turklāt darīt to tā, lai tas ir pamanāms, jūtams, lai izskan caur plašsaziņas līdzekļiem un citos veidos līdz pašai Briselei. Lai tur saprot, ka tā vis nevarēs sēdēt mums uz galvas un baigi ērti justies.
– Kādā diskusijā mūsu eiroparlamentārieši faktiski atzina, ka viņi neko īpašu Briselē panākt nevarot…
– Tad jautājums – ko viņi vēl tur sēž? Lai brauc mājās! Lai netērē velti nodokļu maksātāju naudu! Vai lai paši iet protesta akcijās un raksta ziņojumus, ka tiek ignorēti. Bet viņus jau interesē tie tūkstoši, kurus tur saņem par savu klātbūtni. Tāpēc jau mēs neko citu no viņiem nedzirdam, kā vien gaušanos par to, ka neko nevar panākt. Ja reiz Eiropa nevēlas Latviju uzklausīt un respektēt, tad iznāk, ka viņiem mūs nemaz nevajag. Un, ja nevajag – stājamies ārā! Protams, es runāju tikai kā parasts pilsonis – ar savām izjūtām, emocijām, uzskatiem. Man principā ir vienalga, kas un ko tur cits citam sasolījuši Briselē. Es kā savas valsts pilsone un patriote redzu, ka ES šobrīd mums sēž uz galvas vēl konkrētāk, nekā to darīja Padomju Savienība. Diemžēl. Kad padomju laikos aizbraucām uz valsts austrumpusi, mūs tur uzskatīja par rietumniekiem. Kad tagad aizbraucam uz to pašu Vāciju vai Franciju, mūs uzskata par atpalikušajiem austrumniekiem. Kur tad ir tā vienlīdzība? Jaunās dalībvalstis Eiropas Savienībai pamatā vajadzīgas kā mēslu izgāztuves. Ved mums vecu pārtiku, kas saldētavās mētājusies gadus desmit un nav apēsta; nu jau dzird par radioaktīvajiem atkritumiem utt.
Visas impērijas reiz sabrūk. Arī Eiropas Savienībai, kur izteiktām VIP valstīm līdzās nīkuļo nepavisam ne VIP valstis, gals tuvojas diezgan strauji. Savulaik Latvija bija viena no valstīm, kas sagrāva PSRS; ceru, ka to pašu izdarīsim ar ES…
– Tomēr esam saņēmuši zināmu finansējumu no šīs ES, un šodien daudzas Latvijas saimniecības ir pat modernākas nekā Rietumos.
– Jā, tas viss ir skaisti, un paldies par to! Arī mēs esam izmantojuši struktūrfondu naudu un realizējuši vairākus projektus. Taču tās dēles, kas riņķo apkārt ES projektiem, un nosacījumi, kuriem jāatbilst, lai līdz tai naudai tiktu, nebūt nav veicinoši. Tagad ir vienkāršāks šis process, bet iepriekš… Atceros, kā pirms dažiem gadiem gribēju veikt fermas būvniecības darbus un man uzreiz jautāja: ar fondu naudu vai bez? Ja ar – būs par 30% dārgāk! Šodien daudzi būvē bez jebkādiem projektiem – iznāk ievērojami lētāk. Pretējā gadījumā katrs apmaksātais projekts vērsts uz to, lai barotu tās dēles, kas spieto apkārt. Pats tu neko nedrīksti darīt, pat ne naglu iedzīt, savus kokmateriālus izmantot arī nedrīkst utt., u.tjpr. Spēj tik maksāt pa labi un pa kreisi. Jautājums: kam un kur tad īsti tā nauda aiziet? Patiesībā burkāns, kuru mums vicināja gar degunu, izrādījies stipri iepuvis…
Nesen biju Ķīnā un savām acīm redzēju, ka tur ir atsevišķas rūpnīcas, kas strādā Amerikas tirgum, Rietumeiropas tirgum, austrumvalstīm un vietējam tirgum. Un saražotā produkcija arī ievērojami atšķiras. Tas nozīmē, ka, piemēram, ASV pirkta prece ar uzrakstu Made in China būs daudz kvalitatīvāka nekā, teiksim, Krievijā pirkta ar to pašu Made in China. Arī ES pret austrumbloka dalībvalstīm izturas tāpat – piemēram, it kā viena un tā paša ražotāja veļas pulveris vai šampūns Vācijā būs pilnīgi ar citu sastāvu nekā Latvijā. Bet maksās tikpat, ja ne dārgāk. Tas pats attiecas uz pārtikas precēm. Tāda, lūk, ir Eiropas attieksme pret mums. Secinājumus varam izdarīt paši.
– Ko varam darīt, lai situāciju mainītu, ietekmētu?
– Nezinu, ko darīt. Man nav atbildes uz šo jautājumu. Jau ierosināju atteikties no importa preču pirkšanas, priekšroku dodot vietējai produkcijai. Protams, ne katrs var atļauties šim aicinājumam sekot, jo cilvēku pirktspēja ir dažāda, bet vietējā produkcija nereti ir dārgāka par importa. Cilvēki, kas nesirgst ar lielām ambīcijām, nav ielīduši milzu kredītos un citos parādos, iespējams, var uzšķaudīt visam notiekošajam un izlikties, ka uz viņiem nekas neattiecas. Bet tiem, kas grib attīstīties, modernizēties, diendienā jāsaskaras ar visu iespējamo dienestu izvirzītajām prasībām – VID, PVD, LAD utt. Par VID vispār ir atsevišķs stāsts, jo nodokļu murgs, kuram zemnieku saimniecībai jāiziet cauri, nav pat prātam aptverams. Piemēram, z/s nedrīkst no sava konta saimniecības īpašniekam maksāt pašnodarbinātā sociālo nodokli. Jāmaksā no privātā konta. Tiklīdz šo naudu ieskaitu privātajā kontā, lai šo nodokli nomaksātu, man to vēl apliek ar ienākuma nodokli.
Tai pašā laikā saimniecības īpašniekam nav tiesību sev maksāt algu. Tātad mūsu gadījumā nedarbojas nedz neapliekamais minimums, nedz kādas sociālās garantijas. Tas nozīmē, ka slimības lapu pat nav vērts ņemt, jo tāpat neviens to neapmaksās.
Principā, ja tev pieder zemnieku saimniecība, tev vairs nevajag ne ēst, ne dzert, ne ko mugurā vilkt, jo nav tiesību saņemt algu. Turklāt visi mūsu nodokļi faktiski vēl tiek aplikti ar PVN. Respektīvi, atliek vien PVN aplikt ar PVN… Ko valsts ar to panāks? Par melnajām algām nezinu, bet melnie darījumi noteikti vairosies. Melnais graudu tirgus jau ir, tāpat – gaļas, par alkoholu un cigaretēm nemaz nerunājot, vēl tikai piens palicis puslīdz balts, bet, ja dzīve piespiedīs, arī piensaimnieki būs spiesti domāt, kā izdzīvot. Neviens nespēs nomaksāt visus paredzētos nodokļus. Ja valsts domā, ka uz zemnieku rēķina dzēsīs savus konsolidētos un kādus tur vēl ārējos parādus, tad tā rūgti maldās.
– Arī šajā ziņā atšķiramies no citām ES dalībvalstīm…
– Nu, protams. Citur ir pavisam vienkārši – ir ienākumi un ir izdevumi. No ienākumiem atņem nost visus izdevumus kopā ar nodokļiem, kas samaksāti, un gada beigās to, kas palicis pāri, apliek ar PVN. Šādu shēmu es saprotu. Bet pie mums visus ienākumus apliek ar PVN vēl pirms nodokļu nomaksas, un tas nozīmē, ka ar PVN tiek aplikti arī nodokļi. Tas ir godīgi? Vēl viena anekdote par VID – vīra zemnieku saimniecība katru mēnesi par mani kā ģimenes locekli maksāja 20 latu dzīvības apdrošināšanas naudu, bet VID izdomāja, ka tie bijuši mani ienākumi, un vēl aplika ar ienākumu nodokli. Smejies vai raudi!
– Kā varam risināt tirgus aizsardzības jautājumus?
– Piemēram, Somija un Zviedrija arī ir ES valstis – bet cik tur ir importēto piena produktu? Tikpat kā nav. Katrā ziņā tā ir visai niecīga tirgus daļa. Un nav svarīgi, ar kādiem instrumentiem viņi to panāk, galvenais, ka viņi prot aizsargāt sevi. Bet mēs ņemam pretī visu, ko mums pasviež. Var taču izgudrot tādus nosacījumus, ka citām valstīm būs grūti iekļūt mūsu tirgū.
Ir taču tāda struktūra kā PVD, kas varētu lielveikalus apciemot trīsreiz dienā, piesieties tam un šitam, līdz tā importa produkcija lēnām pazustu no plauktiem. Lai izvēlas vienu vielu, kas lielā daļā produktu ir iekšā, un pasludina par Latvijā aizliegtu. Taču valstij jābūt ieinteresētai savu tirgu aizsargāt.
– Vai protam savienot godu un slavu ar reālu darbu?
– Ar grūtībām. Jo slavu un godu grib visi, bet ar darbiem tā ir, kā ir. Spilgts piemērs – zemnieku protestu akcija, kad ceļi tika nobloķēti ar traktoriem. Kas to uzsāka? Jānis Ločmelis un Ieva Rutkovska. Kad akcija jau norisinājās un pēc tās – vai kāds dzirdēja pieminam viņu vārdus? Nē! Kā vienīgais iniciators visur figurēja tikai Zemnieku saeima (ZSA). Kad pārmetu ZSA par šiem gājieniem, man atteica – ko tad viņi mums nepievienojās? Kam nepievienojās? Un kurš kuram tad galu galā pievienojās? Tas ir īpaši populārs Zemnieku saeimas PR gājiens – nostāties priekšā kā lokomotīvei vilciena sastāvam, kuram vagonus sakomplektējuši citi. Un vēl nokliegties – tu–tū! Tādos gadījumos vismaz būtu jāievēro korektums, sakot nevis: mēs – saeima, bet gan: mēs – visi kopā.
– Vai pie vainas izdaudzinātais latvietiskums?
– Varbūt, taču domāju, ka arī šo ideju par latvieti, kura labākais ēdiens ir otrs latvietis, mums iepotējuši no ārpuses. Cilvēks ir sociāla būtne, kas radusi dzīvot barā. Un, ja bars saka, ka jākauc tā, tad tā arī jākauc, citādi būs grūti izdzīvot. Ja saka, ka latvieši ir tādi un šitādi, pamazām sarodam ar šo domu un sākam arī atbilstoši uzvesties. Kas ir galvenie rupori? Masu mediji, valdība ar saviem likumiem un lēmumiem, kā arī – kultūra, māksla. Un visi šie trīs rupori ļoti grēko, propagandējot nebūt ne to, ko vajadzētu. Tautu vienmēr var nolikt tur, kur kādam vajag. Kamēr tautai iestāsta, ka tā neko nespēj – ne vienoties, ne kooperēties, nedz ko citu –, tikmēr valdība griež rebes. Diemžēl tā arī ir, tāpēc allaž jūtamies aplaupīti, apzagti, apšmaukti. Jo Latvijas teritorijā taču neviena godīga cilvēka nav! Bet par noziedznieku var padarīt jebkuru, ja vajag.
– Cik lielā mērā piena nozare atkarīga no ES tiešmaksājumiem?
– Viss atkarīgs no tā, cik daudz investīciju piensaimnieks ieguldījis savas saimniecības attīstībā. Ja viss notiek lēnā garā un savu iespēju robežās, domāju, var iztikt arī bez šiem maksājumiem. Visu nosaka saimnieka vadīšanas spējas, apsviedīgums, normāla saražotā produkcija, daudzmaz sakārtots ražošanas līmenis. Bet, ja esi izmantojis ES projektu naudu, bez tiešmaksājumiem iztikt nevar. Respektīvi, ja esmu uzcēlusi kūti par pusmiljonu vai pat miljonu, kredītu bez atbalsta maksājuma atdot nevaru.
Lai arī piena cena šodien ir laba, resursu cenas visu apēd. Starpība kļūst vēl mazāka nekā tad, kad par pienu maksāja 12–13 santīmu. Un par šo starpību tad arī jānosedz visi kredīti, procenti, jāpabaro vesels bars birokrātisko liekēžu utt. Savādi, bet tā tas ir – tiklīdz īsteno projektu, kuram jāatbilst visādām prasībām, bez atbalsta neiztikt. Ja kredītu nav – iztikt var.
– Tiešmaksājumus parasti attiecina uz konkurētspēju…
– Un kas tad ir tie projekti? Modernizēšanās, jaunu fermu būvniecība, mūsdienīgu tehnoloģiju ieviešana un tehnikas parka atjaunošana – tas viss jau vērsts uz spēju konkurēt, jo visām nosauktajām lietām būtu jāpalīdz strādāt efektīvāk, ekonomiskāk un intensīvāk. Lai no katra ieguldītā lata būtu pēc iespējas lielāka atdeve. Bet tas, kas bremzē šo konkurētspēju, ir mūsu pārstrāde. Tā ir mazspējīga. Tās galaprodukts iznāk dārgs. Fiksētās izmaksas uz ražošanas apjomu ir procentuāli pārāk lielas. Tāpat kā fermā – fiksētās izmaksas uz vienu govi 100 govju ganāmpulkā nereti ir lielākas nekā 200 govju. Tas palielina produkta pašizmaksu, mums sanāk dārgāks produkts, kuru mazāk nopērk. Un vēl mūsu nekonkurētspēja veidojas no tā, ka, nesaņemot pietiekami daudz atbalsta maksājumu, mums neveidojas nekāds rezerves fonds jeb spilvens. Kad ir kādas problēmas pasaulē, mēs tās izjūtam īpaši sāpīgi, jo krītam tieši uz zemes – spilvena apakšā nav. Un tad ir grūti piecelties. Tiem, kam šāds spilvens ir, daudz vieglāk pārdzīvot cenu svārstības un kritumus. Mēs savukārt uzreiz esam zem ūdens. Un pārējās valstis tieši no tā arī baidās – no mūsu spējas elpot arī zem ūdens. Tāpēc arī maksāt vairāk mums baidās. Tādos apstākļos, kādos mēs dzīvojam un strādājam, nez vai kāds cits eiropietis spētu. Ārzemniekiem, kas te ierodas, līdzi ir naudas maiss. Un uz to arī sāpīgi skatīties, jo mums pašiem viss bija jāsāk no nulles faktiski plikā vietā.
– Tiešmaksājumi lielāki nebūs – vai tas jūs pārsteidza?
– Nevienu mirkli. Tas jau sen bija zināms, un es nesaprotu, kam atkal bija izdevīgi zemniekus barot ar visādām utopiskām idejām.
– Citas valstis to vietā prasa investīcijas citās jomās…
– Ar ko Latvija izceļas citu valstu vidū? Sliktā nozīmē? Ar ceļiem, vai ne? Tad, lūdzu, prasām līdzekļus Kohēzijas fondam, lai beidzot varam sakārtot ceļus! Zemnieki taču dzird arī dažādas replikas par to, ka braukājam ar lepniem džipiem. Un kāpēc mēs tā darām? Tāpēc ka ar citām mašīnām nevaram izbraukt. Piemēram, mēs savai pašvaldībai neesam interesanti – ceļus noasfaltē tikai līdz līvānmājiņām. Lai gan zemnieki nodokļos samaksā lielāko daļu pašvaldības ienākumu. Ar ko mēs esam sliktāki?
Mums saka – ielīdi krūmos un tur arī dzīvo! Kādu asfaltu tev vēl vajag? Tie krūmu cilvēki rada tikai problēmas. Tāda ir novada attieksme pret saviem iedzīvotājiem, lai gan Naukšēnu novadā esam tikai divi pagasti. Pat vietējā avīzīte neuzskata par vajadzīgu kādreiz atbraukt parunāties ar kādu lauksaimnieku.
– Kā piensaimniecību ietekmēs piena kvotu atcelšana 2015. gadā?
– Domāju, viss būs kārtībā. Valsts kopumā joprojām nevar izpildīt kvotas, bet piensaimnieki izslaukumus kāpina, modernizē kūtis, tomēr valstī piena joprojām trūkst. Galu galā mums ir rūpnīcas, kas spēj pārstrādāt daudz vairāk, nekā mēs saražojam, turklāt drīzumā gaidāma vēl viena rūpnīca…
Zemes mums ir tik, cik ir, un tā zeme, kas tiek izmantota piena lopkopībai, pēdējā laikā samazinās, jo ar katru gadu palielinās graudaugu platības. Turklāt pastāv arī tāda sērga kā biogāzes ražotāji. Manuprāt, tas ir ļoti neapdomīgs solis – ļaut celt biogāzes stacijas bez fermas apakšā, pamatojoties tikai uz zemi un nepadomājot par to, ka zemi nevar izmantot tikai kādas biomasas vai kukurūzas audzēšanai. Fermai būtu jāsaražo pamatmasa, un tad varētu pieaudzēt trūkstošās izejvielas klāt. Tāpēc varam, protams, savus izslaukumus palielināt, taču diezin vai varēsim tos dubultot. Liela daļa piensaimnieku to arī necenšas darīt, mēģinot savus ienākumus celt, izmantojot citas nozares.
– Vai Latvijas lauksaimniecības attīstībai vispār ir kāds valstiska līmeņa stratēģisks ilgtermiņa plāns?
– Pirms vēlēšanām, iespējams, bija, bet tagad… Valdības vairākums pēdējos gadus diemžēl aizņemts ar visādu krīzes radītu ķibeļu risināšanu. Bet Latvija tai pašā laikā nav ražojoša valsts. Patīk tas kādam vai ne, esam agrāra valsts. Līdz ar to visas minētās ķibeles vairāk vai mazāk grozās tikai ap sociālo jomu. Lauksaimniecība tiek aizmirsta, jo ir diezgan neefektīva nozare. Tā tas ir visur pasaulē. Un tas lauksaimniecību padara par neinteresantu. Interesanta tā ir tikai tiem, kas redz iespēju uz tās rēķina kaut ko nopelnīt. Tāpēc šai nozarei arī nav nekāda ilgtspējīga attīstības plāna. Zemkopības ministri var nākt un iet, bet šaubos, vai kāds no viņiem panāks šāda plāna izstrādi. Valstij ir interesantākas lietas, ko risināt. Dzirdēju kāda ekonomista viedokli par to, ka Latvijas ekonomika sākas un beidzas 100 km rādiusā ap Rīgu. Viss pārējais ir perifērija, kurai pārāk liela uzmanība nav jāvelta. Par vispārējo attieksmi pret laukiem liecina arī fakts, ka gandrīz visas sociālās lauku problēmas pamatā uzkrautas Zemkopības ministrijai, jo nevienu citu šis ekonomiski neaktīvais reģions neinteresē.
– Arī sarunās ar oficiālām amatpersonām jūtams, ka tiek spekulēts ar lauksaimniecību kā privātbiznesu…
– Neesat pamanījuši, ka daudzas amatpersonas uzskata, ka valsts sastāv tikai no valdības un Saeimas? Lai gan patiesībā valsts sastāv no diviem miljoniem iedzīvotāju, un valsts funkcijās ietilpst šos iedzīvotājus nodrošināt ar pārtiku, enerģētiku un aizsardzību. Ja pieņemu, ka savam govju ganāmpulkam esmu premjerministre, tad mans primārais uzdevums ir pabarot šo ganāmpulku, gādāt par tā veselību un labsajūtu, un tikai tad varu prasīt, lai govis man dod pienu. Nevis ieiet kūtī, pateikt, ka piena ražošana ir govju privātbizness, bet tas, ka iemetu tām arī barību silē, ir baigais bonuss no manas puses.
Kad stāstu par kooperāciju, vienmēr rādu diapozitīvu par tiesībām, pienākumiem un to mijiedarbību. Tātad – ir saimnieks un ir viņa govs. Saimnieks var aiziet pie govs un teikt: tev ir pienākums man dot pienu, savukārt man ir tiesības to saņemt. Bet govs atbild: nekā nebija! Tavs pienākums ir dot man ēst, bet man ir tiesības tev dot pienu. Ja tu savu pienākumu nepildīsi, es vienkārši nosprāgšu, un tās tavas tiesības netiks īstenotas. Tā arī ir tā mijiedarbība, kuru ignorē gan valstiskā, gan biznesa līmenī. Mūsu valstī vienmēr tiesības stāvēs augstāk par pienākumu, kuru nereti var arī nepildīt. Visu var apgriezt otrādi. Var teikt: katram ir tiesības runāt dzimtajā valodā, taču tajā pašā laikā katram ir pienākums iemācīties tās valsts valodu, kurā dzīvo. Un tālāk jau ir interpretācija – ko mēs uzskatām par primāro. Esam izsviesti ārā no vides, kurā mums pārsvarā bija tikai pienākumi – pret partiju, valdību utt., un nokļuvuši tipiskā patērētāju sabiedrībā, kur visi brēc tikai par savām tiesībām. Ne par kādiem pienākumiem neviens neko negrib pat dzirdēt.
– Kā tad šai mijiedarbībai būtu jādarbojas kooperatīvā?
– Primārais kooperatīva biedra pienākums ir ražot tādu produkciju, lai nesagandētu pārējo biedru saražoto un līdz ar to – arī biedru ienākumus. Tas nozīmē – es nevaru atļauties kopējā katlā ieliet pienu, kurā ir miljoniem baktēriju un šūnu.
Mans pienākums ir būt lojālam pret kooperatīvu un respektēt kopējos lēmumus, jo visi kopā esam kooperatīva īpašnieki. Savukārt man ir tiesības sagaidīt, ka pret mani izturēsies tieši tāpat kā pret visiem pārējiem, samaksās tikpat, cik pārējiem, un, ja man būs grūti, mani uzklausīs un iespēju robežās palīdzēs.
– Ir uzskats un ir arī reāli piemēri, kas liecina, ka veiksmīgāk darbojas tie kooperatīvi, kuru vadītāja privātbizness nav saistīts ar nozari, kurā kooperatīvs darbojas.
– Es domāju citādi. Manuprāt, kooperatīva priekšgalā tieši jābūt tādam pašam zemniekam, kurš strādā tajā pašā nozarē, kurā nodarbināti arī kooperatīva biedri. Tikai tāds cilvēks sapratīs gan nozares problēmu, gan sāpi, jo būs izjutis to uz savas ādas, un tikai tāds cilvēks par šo nozari stāvēs un kritīs, jo, aizstāvot biedru intereses, viņš aizstāvēs arī savējās. Pretējā gadījumā – es aizeju runāt par cenām vai ko citu, man neizdodas neko panākt, un viss. Man pašai galva īpaši par to nesāp, jo mani pašu personiski tas neskar. Nekad neviens necīnīsies par citiem vairāk nekā par sevi pašu. Jā, protams, aizdomas vienmēr var rasties, ka tāds vadītājs kaut ko var izdarīt savtīgās interesēs, taču no šādām aizdomām nekad neviens nevar būt pasargāts. Taču nevajag baroties tikai no emocijām, vajag veikt aprēķinus, turēt kārtībā visus dokumentus, lai jebkurā brīdī tos biedriem var parādīt un uzskatāmi paskaidrot, kādēļ tika pieņemts tas vai cits lēmums.
– Pienu vedat uz Rīgas piena kombinātu – kā raugāties uz jaunajiem tā īpašniekiem?
– Savulaik teicu, ka pārdošu pienu kaut velnam, ja vien viņš man par to maksās. Un arī tagad man principā ir vienalga, kam pieder kāds kombināts. Bet man nebūs vienalga, ja šāda pirkuma dēļ tiks samazināta piena cena, tiks veidota kaut kāda vienošanās vai monopolsituācija, kuru vairs neviens nevarēs ietekmēt, un cilvēki, kas tur sēdēs, izmantos faktu, ka ģeogrāfiski esam tur, kur esam – vienā pusē mums ir plašā Krievzeme, otrā – jūra, bet uz dienvidiem mums vest pienu diezin vai būs izdevīgi.
– Ko domājat par jauno piena pārstrādes kombinātu? Vai tas būs pienesums Latvijas piensaimniekiem vai tikai atsevišķs biznesa projekts?
– Tas nepārprotami ir biznesa projekts. Un ideja par to, ka piena ražotājiem vajag pašiem savu pārstrādi, nav nekāda jaunā un nebūt nepieder pašreizējiem kombināta būvētājiem. Patiesībā tas, kas šobrīd notiek, ir tikai mēģinājums atgriezties situācijā, kad pārstrāde jau bija zemnieku rokās, taču visai viltīgi tika atņemta. Nezinu, vai kooperatīvi, kas būvē jauno kombinātu, bija spējuši paredzēt, ka gan Rīgas, gan Valmieras piena kombināts tiks pārdots krievu uzņēmējiem, bet iznācis tā, ka jaunā rūpnīca tiek būvēta īstajā laikā. Ceru, ka tā būs nopietns, neietekmējams konkurents tam lielajam konglomerātam, kas patlaban veidojas. Taču tas būs iespējams vien tad, ja viss, kas saistīts ar jauno rūpnīcu, tiešām ir tik godīgi, kā mums tiek pasniegts. Dzirdētie scenāriji nemaz tik rožaini neizskatās.
Nekad neesmu slēpusi savu skepsi attiecībā uz šo projektu, jo neesmu gluži droša par produktu, ko šī rūpnīca grasās ražot – siers, vājpiena koncentrāts un saldais krējums man nešķiet tā ejošākā un pieprasītākā tirgus prece. Tas arī bija galvenais iemesls, kāpēc mūsu kooperatīvs attiecās šajā projektā piedalīties. Bet, iespējams, es kļūdos. Katrā ziņā – vēlu veiksmi!
Jo tad šī rūpnīca būs galvenais indikators, kas rādīs, kā Latvijā jāstrādā ar pienu.
– Vai ticat, ka jaunā ministre lauksaimniecības nozares stabilizēšanā panāks ko vairāk?
– Nē. Lielākā nelaime, ka katrs nākamais ministrs nāk ar savu slotu un slauka pretējā virzienā. Un zemnieks ir tas, kurš stāv pa vidu putekļos un no visām pusēm dabū ar šo slotu pa seju. Laukos pirmām kārtām jābūt cilvēkiem, kas tur dzīvo. Taču valsts atbalstam, kas paredzēts lauksaimniecības nozarei, nav jāatbalsta visi cilvēki, kas dzīvo laukos. Šajā gadījumā jādarbojas pavisam citiem instrumentiem, citiem fondiem, kas atbalsta lauku infrastruktūru. Nozarei paredzētajam atbalstam jāatbalsta tie, kas ražo tirgus produkciju.
– Vai te būtu jānodala lielie un mazie ražotāji?
– Domāju, ne. Katram ir savas spējas un iespējas, sava izglītība un vecums, vieta, kur dzīvo, pieejamās platības un līdzekļi – kāpēc gan lai kāds būtu pārāks vai labāks par citu? Varbūt es no piecām govīm, no katras slaucot 11–12 tūkstošus litru piena, izslaucu vairāk nekā kāds no trīsreiz lielāka ganāmpulka? Kurš tad var pateikt, ka man subsīdijas nevajag, bet tam otram vajag? Ja es izpildu savu pienākumu pret valsti – ražoju tirgus produkciju, maksāju valstij nodokļus –, esmu tikpat cienījama un tikpat tiesīga saņemt valsts atbalstu kā kāds ar simt un vairāk govīm vai hektāriem. Valsts atbalsts vispār būtu jādod vien tiem, kas ar savu darbību dod arī valstij kādu labumu. Tāpēc man zobs uz visiem tiem zāles appļāvējiem, no kuriem reāla labuma valstij nav, bet atbalstu gan saņem.
– Ko visas trīs Baltijas valstis kopā varētu prasīt Eiropai?
– Lai beidz mūs vienreiz čakarēt!
