45
Un ko jūs iebildīsiet?
Lai beidz muldēt! Kura partija no koalīcijas tad ir tā, kas grib savest kārtībā maksātnespējas jautājumus? Tāpat par citām problēmām. Katrai partijai ir savi naudas avoti, un šīs intereses nomāc vēlētājiem dotos solījumus.
Tādas intereses ir visās valstīs.
Jā, lobēšana notiek visās valstīs. Jautājums – kā tas notiek? Atklāti, slēpti vai kā Latvijas gadījumā – perversi. Kāpēc Nacionālajai apvienībai tik ļoti vajag Tieslietu ministriju? Latvijas politika ir kā izkārtne, bet aizmugurē notiek netīri darījumi šauru grupu interešu vārdā. Ja man šodien prasītu, par ko es balsošu vēlēšanās, man nebūtu atbildes. Un tā nav tikai man, bet ļoti daudziem cilvēkiem.
Tāpēc jūs mēģinājāt pats iesaistīties politikā. Bet kā jūs sevi raksturotu politiski un ideoloģiski?
Man ir būtiski uztvert jaunu informāciju. Ir jābūt atvērtam, lai paskatītos uz jautājumiem no dažādām pusēm, jābūt gatavam mainīt lēmumus, ja parādās jauni apstākļi. Katram likumam ir mērķis, taču man nav pārliecības, ka pēc likuma pieņemšanas kāds tiešām seko un mēra, vai mērķis tiek sasniegts un vai nav jāmeklē kāda labāka pieeja.
Jābūt arī virsmērķiem.
Latvijā mežonīgais kapitālisms ir attīstījies ļoti neglītā formā. Es gan nedomāju, ka tagad kaut kas ar varu jāpārdala un jāvienādo. Manuprāt, vienlīdzībai jābūt kā iespēju vienlīdzībai. Neatkarīgi no tā, kāda ir cilvēka izcelsme. Man gribas dzīvot vidē, kur cilvēkiem ir labi, kur nav negausības – vēl, vēl, vēl… Īsumā sakot – esmu par to, ko dēvē “win-win” stratēģija. Kur visi iegūst, nevis dzīvo ar mērķi viens otram kaut ko atņemt.
Man arī ir pilnīgi nepieņemams princips: “viņš zog, bet dalās”. Šādi deformēts priekšstats ilgtermiņā sagrauj ticību valstij un apdraud tās eksistenci. Agrāk bija populārs teiciens – labāk atstāt pie varas vecos, jo viņi jau ir sazagušies un vairāk nezags. Taču dzīvē izrādījās, ka aktuāls ir cits teiciens – apetīte rodas ēdot. Varas atjaunošana ir nepieciešamība. Efektīvāk būtu, ja par ekonomiskajiem noziegumiem būtu ātrs un neizbēgams sods. Taču mums tiesībsargājošās iestādes ir izlēmīgas un neatlaidīgas tikai par vienkāršām lietām. Ja kaut kas smagāks, tad sākas muļļāšanās. Tā apetīte ir ļoti saistīta ar nesodāmības sajūtu. Un summas pieaug. Agrāk bija trīs miljonu lieta, tagad jau tie izskatās pēc sīkumiem. Bet vainīgo nav. Gribi sēdēt cietumā – nozodz veikalā burciņu, negribi – zodz miljonu.
Vai jūs politiskajai darbībai tagad esat pielicis punktu vai daudzpunkti?
Ja ir iespēja izdarīt ko labu, tad es vienmēr esmu gatavs iesaistīties. Vai tā būs partija? Tad jautājums – kura? Es pat neizskatu iespēju stāties vecajās varas partijās pēc visa, ko tās ir izdarījušas ar valsti un iedzīvotājiem pēdējo 25 gadu laikā, pie varas esot vairāk vai mazāk tiem pašiem cilvēkiem. Man nav pieņemami šo partiju principi un patiesās vērtības, kas izpaužas darbos, nevis piepucētajās programmās.
Man pagaidām vēl nav konkrētas receptes, kas būtu jādara, bet es esmu gatavs jauniem pavērsieniem savā dzīvē. Un pēc saviem noteikumiem.
Esat iesaistījies VDK dokumentu izpētes komisijā. Tieši jūs pasūtījāt pētījumu par sabiedrības attieksmi pret čekas maisu atvēršanu. Kāds ir vēstījums?
Politiķi bieži vien aizbildinās, sakot, ka “sabiedrība nav gatava”, “sabiedrība nevēlas”. Šis pētījums parāda, ka sabiedrība vēlas un ir gatava. Protams, tiks meklēti citi argumenti. Es redzu ļoti lielu nevēlēšanos kaut ko atklāt. Kāds secinājums? Padomju vara rietēja, rietēja, bet tā arī nenorietēja. Es nedomāju, ka visi, kas ir čekas maisos, automātiski ir kaut kādi sliktie. Nē, tur bija dažādi cilvēki. Bet, lai ietu tālāk, mums vispirms ir jāsaprot šī vēstures lappuse, tikai tad varēsim to pāršķirt.
