45
Ar kādu motivāciju?
Teiksim vienkārši – es to redzu kā vēlmi sodīt “izlēcēju”, uzlikt zīmodziņu “kriminālnoziedznieks”. Turklāt vēl viens faktors – ja pārtrauks uzturēt apsūdzību, tas nozīmē, ka nāksies atzīt savu kļūdu. Tagad jau tas nozīmēs, ka septiņus gadus viss noticis velti – izmeklēšanas, apsūdzības, tiesas… Un ja nu vēl mani attaisnos – kā tas izskatīsies? Tik daudz resursu izšķiests. Bet kuru gan tas interesē…?
Vienmēr ir grūti atzīt, ka esi kļūdījies, tad gribas panākt, ka tā tomēr neizskatās pēc kļūdas. Tā ir daudziem, bet tiesībsargājošo iestāžu darbā tas ir īpaši labi redzams.
Atskatoties, kā attīstījies šis stāsts, ja jūs vēlreiz atrastos tādā pašā situācijā, vai darītu tāpat vai tomēr citādi?
Esmu guvis “vērtīgu” pieredzi, tomēr tā nav mainījusi manus ideālus un uzskatus par taisnīgumu un pareizu rīcību, vēlmi darboties sabiedrības interesēs.
Es uzskatu, ka mērķi ir vismaz daļēji sasniegti – tika pievērsta sabiedrības uzmanība netaisnīgajai atalgojuma sistēmai un katastrofālai informācijas neaizsargātībai valsts iestādēs. Tādējādi tika ieviests likums par valsts iestāžu darbinieku atalgojuma publiskošanu un sakārtota ar datorsistēmu drošību saistītā likumdošana un pašas datorsistēmas.
Vai jūsu iesaistīšanās Artusa Kaimiņa partijā bija avantūra?
Es redzēju tur cilvēkus, ar kuriem varētu kaut ko kopā darīt. Varbūtība, ka tur varētu iznākt kaut kas jēdzīgs, manā skatījumā bija lielāka par nulli. Risks, protams, bija liels. Var jau vienmēr sēdēt maliņā un pukstēt, bet labāk tomēr mēģināt. Šoreiz risks diemžēl neattaisnojās.
Un tomēr – vai tad jau iepriekš nebija jūtams, ka tā būs viena līdera partija, kur pārējie ir tikai statisti?
Nē, man bija cerība, ka tā nebūs viena līdera partija. Es pievienojos komandai ar pārliecību, ka ir nepieciešama jauna veida partija, kas darbosies atšķirīgi no esošajām – godīgi un mērķtiecīgi Latvijas iedzīvotāju interesēs. Diemžēl man nācās konstatēt, ka atsevišķi partijas līderi netur solījumu un mēģina izmantot manu un citu partijas biedru uzticēšanos savtīgās interesēs. Banāli, bet nekas jauns – protams, runa ir par “stipendijām”.
Par to jūs vairāk ar mājieniem runājat…
Lai kaut ko apgalvotu, vajag pierādījumus, pretējā gadījumā var būt tiesu darbi. Bet informācija tika iegūta un to apstiprināja dažādi avoti, un, to apkopojot, bilde man kļuva pilnīgi skaidra. Es tādā pasākumā negribu piedalīties.
Pirms stāšanās partijā es Kaimiņam uzdevu konkrētus jautājumus. Prasīju par vairākiem cilvēkiem – vai viņi ir iesaistīti partijas tapšanā, par finansējuma avotu. Saņēmu, kā man šķita, godīgas atbildes. Taču tie izrādījās meli. Ar to man pietiek. Manās acīs viņš ir politisks līķis, kurš vēl staigā apkārt un nezina, ka viņš tāds ir.
Labi, neskaidrs finansējums ir viena problēma. Bet vai metodes, kādas Kaimiņš izmanto politikā, jums šķiet atbalstāmas?
Viņš noteikti ir savādāks nekā es. Es tā nevarētu. Bet… Vienu tādu laikam Saeimā vajag.
Tikai vienu?
Ja vairāk, tad vairs nav interesanti.
Kaimiņam un līdz ar to arī viņa partijai bieži pārmeta populismu. Tagad vispār esot populistu uzvaras laiks pasaules politikā. Tad jau jūs arī bijāt pie tiem populistiem?
Te ir jautājums par populisma definīciju. Ja ar to saprot tautas interešu ievērošanu, tad jau tur nav nekā nosodāma. Slikti, ka parasti tie ir tikai solījumi, nevis darbi. Šķiet, Islandē viena partija bija solījusi pacelt pensijas piecas reizes. Kad viņiem prasīja, kā to var izdarīt, viņi vienkārši atteica: “Visi melo, tad mēs arī.” Ja par populismu uzskata nepamatotu solījumu došanu, tad visas partijas ir populistiskas. Politiķu lozungs – kā var nesolīt?
Bet jūs jau zināt atrunas – “mums nebija 51% balsu, nākamreiz iedodiet vairāk varas, tad varēsim īstenot to, ko solām”, “koalīcijas partneri neļāva”…
Tās ir ļoti universālas atrunas.
