Lai beidz muldēt! Saruna ar Ilmāru Poikānu 45
Latvijas Universitātes pētnieks ILMĀRS POIKĀNS daudziem vairāk pazīstams ar segvārdu Neo. Tā viņš parakstījās, kad pirms septiņiem gadiem internetā anonīmi publicēja valsts iestāžu un kapitālsabiedrību darbinieku atalgojuma sarakstus. Bet šis stāsts nav galā – joprojām esot liela vēlme viņam uzlikt zīmodziņu “kriminālnoziedznieks”. Pērn I. Poikāns pieteica sevi kā politiķis, iesaistoties Artusa Kaimiņa dibinātajā partijā, bet jau pēc pāris mēnešiem to pameta. Ko viņš cenšas panākt?
Vai esat hakeris? Jūs tā bieži dēvē…
I. Poikāns: Par hakeriem dēvē arī tos, kuri uzlauž datorsistēmas ar mērķi gūt kādu labumu vai citu savtīgu apsvērumu dēļ. Šādā izpratnē es tiešām neesmu “hakeris”, bet ir vēl viena definīcija – tehniski izglītots datoru entuziasts, tas jau būtu tuvāk tam, ar ko es nodarbojos un kas mani patiesi interesē.
Tā sauktā Neo lieta – daudzi, iespējams, jau aizmirsuši, par ko ir stāsts, bet jums par to joprojām turpinās tiesu darbi.
Pirms septiņiem gadiem publicēju internetā valsts iestāžu un kapitālsabiedrību darbinieku atalgojuma sarakstus, kur varēja redzēt, ka “jostu savilkšana” nav notikusi vienlīdzīgi. Piemēram, tur bija vairākas “oāzes”, kuras krīze vispār nebija ietekmējusi, un arī vienas iestādes ietvaros attieksme reizēm izrādījās atšķirīga – bija daži izredzētie, kuriem atšķirībā no kolēģiem algas netika samazinātas. Būtiski atzīmēt, ka vēlāk, 2015. gada maijā, Saeima pieņēma likuma grozījumus, ka atalgojums turpmāk ik mēnesi jāpublicē iestādes mājas lapā.
Tātad jūs pamudinājāt likumdevēju uz lielāku caurspīdību. Bet tiesa taču nav par to…
Kā saka – galvenais, cilvēks, pantu var piemeklēt. Man mēģināja “pielaikot” pat četrus Krimināllikuma pantus. Divi atkrita jau izmeklēšanas procesā. Tie bija, tautas valodā runājot, par sistēmas “uzlaušanu”. Taču nekas tur netika uzlauzts, VID sistēma bija atvērta jebkuram interneta lietotājam, un jautājums bija tikai par to, kurš pirmais to pamanīs. Vēl tika izmantots pants par nelikumīgu personu datu apstrādi, par to tiesa mani attaisnoja, lai gan cīņa bija ilgstoša, līdz pat kasācijai Augstākajā tiesā. Tagad tiesāšanās turpinās par vēl vienu pantu – komercnoslēpumu neatļauta lietošana. Kā cietusī puse ir pieteikusies ABLV banka.
Kādu bankas komercnoslēpumu jūs izmantojāt?
Es neesmu ne izmantojis, ne publicējis ABLV bankas komercnoslēpumus, un tāds nekad nav bijis mans nolūks.
Jautājums ir – vai uzņēmums jūt kādu zaudējumu vai tomēr te ir kas cits?
Es teiktu, ka tā ir milzīga prokuratūras apņēmība – panākt notiesājošu spriedumu. ABLV bankai zaudējumu nevar būt – šie dati netika noplūdināti internetā, tie publiski vispār neparādījās, un arī es ar tiem neko nedarīju. Turklāt apsūdzībā arī pat netiek uzrādīti, kādi ABLV bankai nodarīti zaudējumi vai kaitējums. Protams, man ir jautājums, kāpēc pretenzijas radās un apdraudēta sajutās tieši šī vienīgā banka, ja tolaik darbojās 29 dažādas bankas? Manuprāt, Neo lietā parādās ļoti selektīvi formāla un kādam viņiem vien zināmam mērķim pakārtota likuma interpretācija no prokuratūras puses.
