Lai autors paēdis un izdevējs dzīvs. Kā sabalansēt autora un izdevēja labklājību ar vērtīgu grāmatu piedāvājumu? 1
2020. gadā aprit 15 gadi, kopš Latvijas autori (rakstnieki, tulkotāji, mākslinieki) saņem atlīdzību par bibliotēkās lasītajām grāmatām. Pirms trim gadiem tika iedibināta atlīdzība par izdevumu kopēšanu. Savukārt gadu darbojas “3td e-grāmatu bibliotēka”, kurā atlīdzību par grāmatu lasīšanu saņem izdevēji.
Tā kā pavisam nesen autori saņēmuši atlīdzību par 2018. gadā bibliotēkās izsniegtajām grāmatām, savukārt “Latvijas Grāmatu izstādē” nedēļas nogalē gaidāms seminārs “”3td e-grāmatu bibliotēkas” veiksmes stāsts – ieguvumi lasītājiem, izdevējiem, autoriem”, “Kultūrzīmes” nolēma vēlreiz atgriezties pie jautājuma par atlīdzību, ko grāmatu autori un izdevēji saņem Latvijā un pasaulē.
Katru gadu Latvijā iznāk vairāki tūkstoši grāmatu, kuru kopējais eksemplāru skaits tuvojas diviem miljoniem (pēc Latvijas Nacionālās bibliotēkas apkopotās bibliotēku statistikas 2018. gadā tā bija 2161 grāmata 2 148 927 eksemplāros; datus par 2019. gadu uzzināsim aprīlī).
Ikreiz, ieraugot šos skaitļus, jūtos satriekta. Iztēlojieties: esam pieraduši lepoties ar Krišjāņa Barona savāktajām dainām, kuru pietiek katram latvietim vismaz pa vienai. Taču katru gadu iznāk vairāk grāmatu, nekā mūsu valstī ir latviski lasošu iedzīvotāju! Jā, protams, tās atšķirībā no dainām katra nav unikāla, un tomēr: ar katru gadu grāmatu skaits latviešu valodā arvien vairāk pārspēj latviski runājošo, kur nu vēl lasošo cilvēku skaitu!
Gana pierasts dzirdēt autoru viedokli par atlīdzību, kuru viņiem maksā izdevēji. Ir neapšaubāmi skaidrs, ka autoriem jāsaņem godīga atlīdzība – taču, lai to samaksātu, izdevējam jābūt drošam, ka izdosies pārdot pietiekami daudz grāmatas eksemplāru, lai būtu ko maksāt. Kā to nodrošināt šādas grāmatu un lasītāju skaitliskās attiecības gadījumā, pilnībā nepārejot uz vieglu skandaloza tipa literatūru, par kuras izdošanu nopietnie lasītāji izdevēju lamā?
Atlīdzība par katru lietojuma veidu
Jādomā, tādi apstākļi kā padomju laikos latviešu rakstniekus tuvākajā nākotnē nelutinās: toreiz par autoratlīdzību varēja nopirkt gan mašīnu, gan dzīvokli un vēl māju laukos. Mūsdienās nekas tāds nav iespējams, tomēr, ja salīdzina ar 20. gadsimta 90. gadu krīzi, situācija grāmatniecībā ir ievērojami uzlabojusies.
Turklāt pēdējos gados autoru maciņus papildina divi Latvijai radikāli jauni atlīdzības veidi – kopš 2006. gada Kultūras ministrija piešķir līdzekļus atlīdzībai par publisko patapinājumu, proti, par to, ka grāmatas lasītas bibliotēkās, bet kopš 2016. gada atlīdzība tiek maksāta arī par reprogrāfisko reproducēšanu jeb, izsakoties pavisam ikdienišķi – grāmatu un periodisko izdevumu kopēšanu.
Protams, salīdzinājumā ar Latvijas 15 gadiem, lielākajā daļā Eiropas valstu atlīdzība par publisko patapinājumu ir krietni senāka parādība. Pirmā, kas šādu sistēmu ieviesa, bija Dānija (1946. gadā), tai sekoja Norvēģija (1947) un Zviedrija (1954). Mūsdienās atlīdzību par publisko patapinājumu maksā 33 pasaules valstīs, un tikai četras no tām atrodas ārpus Eiropas – Jaunzēlande (1973), Austrālija (1974), Kanāda un Izraēla (1986). Taču neesam arī nekādi pastarīši, jo jaunākā sistēmas dalībniece ir Polija – te publiskā patapinājuma sistēma pastāv tikai kopš 2016. gada.
Jāpiebilst, ka 2006. gada decembrī pieņemta Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2006/115/EK par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām intelektuālā īpašuma jomā, kas detalizēti nosaka, kādos gadījumos un uz ko attiecas tiesības saņemt publiskā patapinājuma atlīdzību.
Latvijā izveidojusies sistēma, ka atlīdzību autori saņem reizi gadā, datus par darbu izmantojumu Latvijas publiskajās bibliotēkās aprēķina Autortiesību un komunicēšanas konsultāciju aģentūra/Latvijas Autoru apvienība (AKKA/LAA) pēc bibliotēku iesniegtajām ziņām.
Kā būs pamanījis ikviens, kura darbus iepirkušas bibliotēkas, atlīdzība tiek saņemta gada nogalē, ap Ziemassvētkiem, par iepriekšējo gadu. Proti, nupat, 2019. gada nogalē, atlīdzība izmaksāta par 2018. gadu, un autoram, kura grāmatas lasītas visvairāk (vārdus AKKA/LAA neatklāj, taču lielākās atlīdzības tradicionāli saņem tulkotāji), tā pārsniedz 6737,17 eiro pirms nodokļu nomaksas.
Autori ir sūdzējušies par to, ka atlīdzība tiek saņemta tik salīdzinoši vēlu. Sākotnēji sistēma tā izveidota, jo vēl 2006. gadā daļā Latvijas bibliotēku nebija pilnībā ieviesta elektroniskā izsnieguma uzskaite un datus nācās apstrādāt manuāli. Patlaban bibliotēkas precīzas ziņas par savu izsniegumu apkopo jau pašā gada sākumā un, tā kā līdzekļi Kultūras ministrijas budžetā šim mērķim arī jau ir ieplānoti, gluži teorētiski atlīdzību autoriem varētu izmaksāt arī tuvāk gadam, par kuru tā tiek saņemta.
Tomēr, kā “Kultūrzīmēm” norādīja Kultūras ministrijas (KM) Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Lita Kokale, janvārī pieejami tikai provizoriskie dati, kas līdz gada vidum vēl tiek precizēti. “Galvenais, KM ieskatā, ir tas, ka autori saņem taisnīgu atlīdzību, un nav tik būtiski, uz kura gada datiem tā balstīta,” pauda Lita Kokale.
Lielos vilcienos patiešām autoram svarīgākais ir fakts, ka atlīdzība tiek saņemta, jo to maksā par visām grāmatām, kas bibliotēkā tiek lasītas, neatkarīgi no to iznākšanas laika un arī tad, kad grāmatas jau sen nav atrodamas grāmatu veikalos. Lai saņemtu atlīdzību par publisko patapinājumu, autoram pašam savas grāmatas jāpiesaka AKKA/LAA, un tas darāms ar katru iznākušo darbu.
Vai kompensācija pienākas arī izdevējam?
“Latvijas Avīzē” jau rak-stījām, ka 2019. gads publiskajā patapinājumā bija ārkārtīgi zīmīgs izdevniecībai “Latvijas Mediji”, jo starp 25 bibliotēkās visvairāk lasītajām grāmatām bija seši Daces Judinas romāni. Tomēr vēl vairāk, gan ne viena autora, grāmatu starp bibliotēkās visvairāk izsniegtajām bija izdevniecībai “Zvaigzne ABC”, kas arī skaitliski izdod visvairāk darbu.
Atšķirībā no, piemēram, audiovizuāliem darbiem, par kuriem atlīdzību līdz ar daudzajiem autoriem (režisors, scenārija autors, mākslinieks, scenogrāfs, komponists un citi) saņem arī filmas producents, un tieši producents ir tas, kurš nosaka, kur filmu atļaus rādīt un cik prasīs par tās seansu, vai, piemēram, iekļaušanu portālā “Filmas.lv”, izdevēja situācija ir krietni nedrošāka.
Lielākoties arī citās valstīs, kurās autori atlīdzību par bibliotēkās izsniegtajām grāmatām saņem jau sen, izdevējiem papildu atlīdzība nav paredzēta, bet, piemēram, Francijā patapinājuma atlīdzība autoriem daļēji tiek ņemta tieši no izdevēju ieņēmumiem par bibliotēkai pārdotajām grāmatām (pārējā daļa nāk no valsts budžeta, aprēķinot to attiecībā pret bibliotēkās reģistrēto lietotāju skaitu).
Jāņem, protams, vērā gan lasītāju skaits dažādās valstīs, gan arī tas, ka daudzviet Eiropā pastāv valsts finansēts obligātais iepirkums bibliotēkām, kas rada izdevējam zināmu drošību ķerties pie augstvērtīgiem, kvalitatīviem darbiem, kurus, iespējams, nepirks plašas masas. Turpretī Latvijā, kur lasītāju tirgus nelielā iedzīvotāju skaita dēļ jau tāpat ir mazs, izdevējs nevar arī paļauties uz konkrētu summu bibliotēku iepirkumā, tādējādi ir saprotama izdevēju interese par to, lai valsts kaut daļu publiskā patapinājuma procenta novirzītu viņiem.
Kultūras ministrija norāda – Latvijā iecere daļu publiskā patapinājuma atlīdzības novirzīt izdevējiem idejas līmenī jau pirms vairākiem gadiem apspriesta KM Grāmatniecības padomē. “Eiropas valstīs ir atšķirīgi modeļi publiskā patapinājuma atlīdzības sadalei. Ir valstis (piemēram, Vācija), kurās atlīdzība tiek sadalīta starp autoriem un izdevējiem, savukārt Skandināvijas valstīs šie līdzekļi nemaz nenonāk pie autoriem, bet tiek ieguldīti grāmatu autoru sociālajam atbalstam un jaunrades veicināšanai,” komentē Lita Kokale.
Izdevniecības “Latvijas Mediji” direktore Evija Veide uz jautājumu, ko nozīmētu iespēja publiskā patapinājuma atlīdzību saņemt arī izdevējiem, atbildēja, ka tādējādi valsts līmenī tiktu atzīts izdevēja ieguldījums grāmatas tapšanā: “Neviens autors tikai ar manuskriptu vien nekur netiktu. Lai manuskripts pārvērstos grāmatā, izdevējs veic veselu pasākumu kompleksu organizējot, noformējot, precizējot – bieži vien kopā ar literāro redaktoru manuskripts būtiski mainās. Grāmatas panākumi un neveiksmes dalās starp autoru un izdevēju.”
Diskusijas vērts ir jautājums, cik liels procents no publiskā patapinājuma būtu atvēlams izdevējam, vai tādā gadījumā budžeta sadaļa šim mērķim būtu jāpalielina un kā tieši atlīdzība būtu administrējama. Taču jau tagad ir projekti, kuri atzīst un finansiāli novērtē izdevēja ieguldījumu grāmatu tapšanā.
Tehnoloģijas un grāmatniecība
21. gadsimta tehnoloģijas ienesušas būtiskas izmaiņas dažādās dzīves jomās, arī tajā, kā lietojam dažādus kultūras produktus. Līdzās tradicionālajiem formātiem, kā arī ierakstiem datu nesējos, mūzikā un kinomākslā parādās straumēšana un lejuplāde, savukārt grāmatniecībā – e-grāmatu sadaļa. Atšķirībā no citiem gadījumiem, kad AKKA/LAA strikti pieprasa, lai atlīdzība tās noteiktajā apmērā tiktu maksāta par katru darba izmantojuma veidu, e-grāmatas šobrīd atrodas sava veida neitrālajā joslā.
Pērn darbu sākusī Kultūras informācijas sistēmu centra (KISC) “3td e-grāmatu bibliotēka”, kurā ikviens interesents var lasīt grāmatas, pārsvarā latviešu autoru darbus, izrādījusies pieprasīta. Gada laikā lasītāju skaits pārsniedzis 5500, kas atbilst Latvijas reģiona galvenās bibliotēkas vidējam lietotāju skaitam. Kopumā gada laikā izlasītas vairāk nekā 17 200 e-grāmatas, pāršķirot 5 257 570 elektronisko lappušu.
Lai varētu piedāvāt grāmatas lasīšanai internetā, KISC kopā ar pilotprojektā iesaistītajām bibliotēkām un izdevniecību “Zvaigzne ABC” izstrādāja gan lietošanas noteikumus, gan atlīdzību izdevējiem. Patlaban e-grāmatu bibliotēkai pievienojušies trīs izdevēji: “Zvaigzne ABC”, kurai e-grāmatu krājums ir visievērojamākais, “Mansards” un “Prometejs”.
Jānis Oga, izdevniecības “Mansards” direktors, kurš pats izstrādājis elektronisko grāmatu platformu “Las.am”, jaunievedumu vērtē pozitīvi: “Ja raugās no kultūrpolitikas viedokļa, “3td e-grāmatu bibliotēka” ir praktiski vienīgais valsts mēroga atbalsts grāmatu iepirkumam. Nauda, ko samaksā atlīdzībā, nav liela, taču, ja šo projektu izdotos noturēt un attīstīt, tas būtu ļoti vērtīgi. Arī tādēļ, ka e-bibliotēkā grāmatas ikviens, kas reģistrēts kādā Latvijas publiskajā bibliotēkā, var lasīt, dzīvojot ārzemēs.”
Izdevējiem, kas iesaistījušies projektā, KISC no Kultūras ministrijas piešķirtajiem līdzekļiem sadalījis nepilnus 11 000 eiro. Atšķirībā no tradicionālā patapinājuma publiskajās bibliotēkās atlīdzību par e-grāmatu lasīšanu “3td e-grāmatu bibliotēkā” autori vēl nav saņēmuši, turklāt šeit darbojas arī no tradicionālās grāmatniecības atšķirīgi principi tās aprēķināšanā.
“Atlīdzība par grāmatu izsniegšanu bibliotēku lasītājiem balstās uz līgumiem, kas noslēgti starp izdevējiem un KISC, nevis publiskā patapinājuma shēmas, jo e-grāmatas no juridiskā viedokļa nav pakļautas publiskajam patapinājumam,” skaidro Lita Kokale. Citiem vārdiem, tas nozīmē –
katrs autors par e-vidē izlasītu grāmatu saņems atšķirīgu samaksu, kas atkarīga no noslēgtā līguma ar izdevēju.
Jānis Oga atklāj – apgāds “Mansards” atskaites autoriem par katras grāmatas pārdošanas (vai šajā gadījumā – izsnieguma) rezultātiem apkopo līdz 1. aprīlim. Tādējādi “Mansarda” autoriem pēc 1. aprīļa, bet citu izdevniecību autoriem saskaņā ar līgumu noteiktajos datumos vērts ieskatīties savos kontos un sazināties ar izdevēju, lai noskaidrotu, kāds ir viņu guvums no “3td e-grāmatu bibliotēkas”.
Ir valstis, kurās arī uz e-grāmatām attiecināti publiskā patapinājuma nosacījumi, tomēr, ja Latvijā ieviestā sistēma izrādīsies efektīva un tāda, kas apmierina visas iesaistītās puses, droši vien nebūtu vērts veidot paralēlu e-grāmatu izsniegšanas sistēmu katrā publiskajā bibliotēkā.
Kopē pie godīgiem uzņēmējiem!
Ne gluži tik jauna kā “3td e-grāmatu bibliotēka”, bet, iespējams, pat mazāk pamanīta ir atlīdzība par darbu kopēšanu. 2008. gadā ieviestas izmaiņas Autortiesību likumā, nosakot, ka atlīdzību par reprogrāfisko reproducēšanu maksā personas, kuru valdījumā ir reprogrāfiskai reproducēšanai paredzētas iekārtas un kuras nodrošina šādas reproducēšanas pieejamību trešajām personām par maksu vai bez tās. Arī atlīdzībai par izdevumu kopēšanu līdzekļus piešķir valsts, un tā tiek sadalīta līdzīgās daļās izdevējam un autoriem.
Ar atlīdzības sadali nodarbojas biedrība “Latrepro”, bet valsts Kultūras ministrijas personā šim mērķim kopš 2017. gada piešķir 94 742 eiro gadā. Arī uz šo atlīdzību gan izdevējiem, gan autoriem jāpiesakās, savukārt darbu lietotājus “Latrepro” aicina kopēt vietās, kuras maksā taisnīgu atlīdzību par reprogrāfisko reproducēšanu.
Valsts budžetā fiksētais atbalsts grāmatniecībai
• Atlīdzība par publisko patapinājumu:
2020. gadā plānoti 310 631 eiro;
2019. gadā 310 294 eiro;
2018. gadā 302 226 eiro;
2017. gadā 303 754 eiro;
2016. gadā 307 362 eiro.
• Ieguldījums “3td e-grāmatu bibliotēkā”: aptuveni 11 000 eiro gadā.
• Piešķīrums atlīdzībai par reprogrāfisko reproducēšanu: 94 742 eiro gadā.
