Lai atvēsināšanās nebeigtos morgā 1
Neparasti siltais laiks un skolēnu vasaras brīvlaika sākums veicina peldētāju skaita pieaugumu dažādās ūdenstilpēs, bet diemžēl tas nozīmē ar noslīkušo statistikas papildināšanos, jo daļa peldētāju neaprēķina savus spēkus. Speciālisti spriež, ka Latvijas iedzīvotāju peldētprasme kopumā ir zemā līmenī, un šo problēmu vajadzētu risināt jau no bērnudārza vecuma.
Jo siltāka vasara, jo vairāk būs noslīkušo: šādu bēdīgu likumsakarību ievērojis Latvijas Pludmales glābēju asociācijas pārstāvis Pēteris Pētersons. Viņš norāda, ka karstā laikā cilvēkus vairāk velk pie ūdens, bet diemžēl daudzi aizmirst par jebkādu piesardzību, liela daļa slīcēju bijuši alkohola reibumā.
Latvijā pēdējos gados noslīkst ap 130 cilvēku gadā, daļa upuru ir bērni un jaunieši, kuriem noslīkšana ir otrs visbiežāk konstatētais ārējais nāves cēlonis aiz ceļu satiksmes negadījumiem. Latvijas Peldēšanas federācija (LPF) vēsta, ka Latvijā cilvēki slīkst piecreiz vairāk nekā vidēji Eiropas Savienības valstīs un pat 20 reižu vairāk nekā Lielbritānijā, kur uz 200 000 cilvēku vidēji noslīkst tikai viens cilvēks gadā.
Izvairīties no lieka riska
“Noslīkušo statistika mums ir ļoti traģiska, bet lielāko daļu nelaimes gadījumu varētu novērst, ja labāk būtu veikts preventīvais darbs,” secina LPF vadītājs Aivars Platonovs. Viņš norāda, ka vairāk nekā 70% iedzīvotāju peldētprasme ir nepietiekamā līmenī. LPF sadarbībā ar sabiedriskās domas izpētes centru “SKDS” veica aptauju, kas atklāja, ka gandrīz katrs ceturtais (24%) Latvijas iedzīvotājs ir nonācis potenciāli bīstamā situācijā uz ūdens. Cilvēki krietni pārvērtē savas peldēšanas iemaņas un spēju rīkoties ārkārtas situācijā: 88% aptaujas dalībnieku atzina, ka nav apguvuši slīcēju glābšanas prasmes, bet vairāk nekā puse (55%) pauda gatavību doties glābt slīkstošu cilvēku, ja rastos tāda vajadzība. LPF secina, ka šādā gadījumā bieži vien ir ļoti bēdīgs iznākums: nevis viens, bet divi upuri, jo cilvēks, kurš nav apmācīts, kā rīkoties šādā situācijā, ne tikai nemācēs izglābt otru, bet arī var noslīkt pats.
Pēteris Pētersons norāda, ka Latvija ir ūdeņiem bagāta zeme, visa valsts ir noklāta ar upēm un ezeriem, tādēļ būtu īpaši svarīgi parūpēties, lai cilvēki būtu apmācīti, kā uzvesties ūdenī un izvairīties no lieka riska. Diemžēl šobrīd situācija šajā jomā ir tālu no vēlamās. “Pie mums daudz tiek runāts, kā samazināt ceļu satiksmes negadījumu upuru skaitu, bet šajā jomā vismaz ir stingri noteikumi, kuru ievērošanu kontrolē policija. Savukārt par drošību uz ūdens brīžiem rodas iespaids, ka visiem ir vienalga un tur nav nekādu noteikumu. Mums ir ļoti maz sakārtotu peldvietu, kur cilvēki varētu peldēties glābēju uzraudzībā; daudzi iet peldēties vietās, kas tam nav paredzētas un atbilstoši iekārtotas,” stāsta Platonovs.
Nepeldēties bez uzraudzības
Lielākā daļa noslīkšanas gadījumu ir tieši upēs un ezeros, nereti nomaļās vietās, kur grūti cerēt uz savlaicīgu palīdzību. Vasaras sezonā īpašs riska avots ir piemājas dīķi un baseini, kas kā magnēts pievilina mazus bērnus. Slimību profilakses un kontroles centrs brīdina, ka bērnus nekādā gadījumā nedrīkst atstāt bez pieskatīšanas, dīķi ieteicams norobežot ar sētu, lai bērns tam nevarētu piekļūt bez vecāku uzraudzības. Savukārt piemājas baseinos nedrīkst atstāt peldošas rotaļlietas, kas piesaista mazuļa uzmanību.
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija nesen sāka kampaņu, aicinot sabiedrību vasaras brīvlaikā pievērst lielāku uzmanību bērniem, kas atpūšas ūdens tuvumā. “Noslīkšanas gadījumu statistikā Latvija diemžēl ir vadošajās pozīcijās Eiropas Savienībā. Mēs visi kopīgiem spēkiem varam pasargāt savus un arī citu bērnus, ja vien pievērsīsim lielāku vērību nepilngadīgajiem, kuri atrodas bīstamās situācijās vieni paši,” uzsver inspekcijas vadītāja Marianna Dreja. Viņa aicina šādās situācijās nekavējoties zvanīt atbildīgiem dienestiem, piemēram, policijai.
Jāsāk jau bērnudārzā
Glābēju pārstāvis Pētersons piekrīt, ka bērniem nekādā gadījumā nevajadzētu peldēties vieniem pašiem bez pieaugušo uzraudzības. Nonākot ūdenī, viņš iesaka peldēt paralēli krastam, nevis doties dziļumā. “Eiropā bērniem tiek mācīts, ka ūdenī nevajadzētu brist dziļāk par krūtīm un jāturas paralēli krastam. Tas ir dziļums, kādā vari brīvi peldēt, bet, ja rodas kādas problēmas, piemēram, sākas krampji vai iestājas nogurums, peldētājs var nostāties uz kājām un pats saviem spēkiem izkļūt krastā.”
Latvijas Peldēšanas federācija vēsta, ka Latvija ir teju vienīgā no visām ES dalībvalstīm, kurā netiek īstenota valsts līmeņa bērnu peldētprasmes apgūšanas programma. LPF pirms dažiem gadiem nāca klajā ar iniciatīvu ieviest valsts līdzfinansētu peldētprasmes apgūšanas programmu 1. līdz 4. klašu skolēniem, bet šis priekšlikums neguva atsaucību, Izglītības un zinātnes ministrija atzina, ka budžetā tam nepietiek naudas.
“Tagad atsevišķas pašvaldības būvē peldbaseinus, bet valstī nav kopīga redzējuma, kā attīstīt šo programmu. Ja pašvaldībai nav sava baseina, tad bērnus nākas vest uz citiem novadiem, bet tādā gadījumā apmācība bieži vien nenotiek pēc pilnas programmas. Ja bērnam ir astoņas peldēšanas nodarbības gadā, viņš varēs apgūt pašus pamatus, bet ne kļūt par prasmīgu peldētāju,” secina LPF vadītājs Aivars Platonovs. Pēc viņa domām, bērnu apmācība būtu jāsāk jau bērnudārza vecumā.
Bērniem patīk
Latvijā gan ir arī pozitīvi piemēri, kā veicināt peldētprasmes apgūšanu. Madlienas bērnudārzā “Taurenītis” bērni apmācītas skolotājas uzraudzībā mācās peldēt jau no trīs gadu vecuma. Bērnudārza vadītāja Ingrīda Mārtiņa stāsta, ka peldbaseins bērnudārzā bija ierīkots vēl padomju laikā, bet ar gadiem tas bija nolietojies un tika slēgts. Tomēr pirms dažiem gadiem izdevies dabūt līdzekļus baseina rekonstrukcijai, un tagad bērni var atkal baudīt plunčāšanos baseinā, turklāt peldēšanas nodarbības ir bez maksas, vecākiem par tām nav atsevišķi jāmaksā.
Balvu novada Kubulu bērnudārzam “Ieviņa” nav sava baseina, bet bērni bez maksas tiek vesti uz pilsētas baseinu. “Mūsu piecgadīgie un sešgadīgie ļoti aktīvi apmeklē peldēšanas nodarbības. Treneris vienlaikus strādā ar pieciem bērniem, bet pārējie tajā laikā var izmantot burbuļvannas un citas baseina iespējas. Bērniem tas ļoti patīk,” stāsta skolotāja Inga Eisaka. Lai vecākiem nebūtu jāmaksā par nodarbībām, tiek īstenots projekts, ko finansē no ES fondu līdzekļiem. Līdzīgu projektu realizē arī Siguldas novadā, kur bērniem tiek piedāvātas gan bezmaksas, gan maksas peldētapmācības nodarbības. Kopumā tās apmeklē ap 2000 skolēnu dažādās vecuma grupās, sākot no 2. līdz pat 12. klasei.
Bērni pamāca vecākus
Pēteris Pētersons norāda, ka no bērnu peldēšanas nodarbībām ir vēl kāds netiešs labums: pozitīva ietekme uz vecāku uzvedību. “Ja bērns ir apmācīts par drošību uz ūdens, viņš var ietekmēt arī savus vecākus, piemēram, redzot tēva pārgalvīgo izturēšanos, aizrādīt: “Tēti, tā nedrīkst darīt!” Ja es redzu, ka vecāki ūdenī uzvedas pārgalvīgi, viņiem prasu: “Kādu piemēru jūs rādāt saviem bērniem? Vai gribat, lai viņi riskē ar savu dzīvību?”” Šāda rīcība gan ir izņēmums, jo saskaņā ar LPF pētījuma datiem, tikai 7% aptaujāto aizrāda svešiem cilvēkiem par viņu pārgalvīgo uzvedību pie ūdens, 25% ir gatavi aizrādīt draugiem, radiem vai paziņām.
Nereti ir dzirdēts viedoklis, ka visbiežāk noslīkst labi peldētāji, kas pārvērtē savus spēkus, bet tie, kas nemāk peldēt, izvairās no lieka riska un daudz retāk papildina bēdīgo statistiku. LPF vadītājs Aivars Platonovs gan nepiekrīt šim uzskatam, jo nav dzirdējis nevienu gadījumu, kad būtu noslīcis kāds no LPF biedriem, kas patiešām ir labi peldētāji. “Cilvēkiem ir ļoti atšķirīgi uzskati par to, ko nozīmē “māku peldēt”. Ja cilvēks peldēt mācījies pašmācības ceļā vai no vecākiem, bieži vien viņa iemaņas ir ļoti pieticīgas, daudzi tikai knapi var noturēties virs ūdens,” secina Platonovs. “Ja peldēšanas apmācība notiek instruktora vadībā, tiek apgūta arī rīcība ārkārtas situācijās: ko darīt, kad kāju sarāvis krampis, esi aizrijies ar ūdeni utt. Krīzes situācijā tas palīdz neapjukt un nekrist panikā. Man pašam ir bijuši šādi gadījumi, bet es jūtos droši, jo esmu apmācīts un zinu, kā rīkoties.”
