Neviens nav ideāls 0
Nereti tas, ko vēlas iegūt jaunās attiecībās, ir gūstams jau esošajās. To parasti saprot tikai pēc laika. Neviens nav ideāls. Pat tas, kuru ieraugām kā kaut ko spožu, agri vai vēlu atklāj savus trūkumus. Reālists spēj izvērtēt to, kas viņam jau ir, un saprast, ka kāroto spēj saņemt jau esošajās attiecībās ar mazāku piepūli. Ja mīļotajam cilvēkam nepiemīt vēlamās kvalitātes, par to vajag uzsākt sarunu. Nereti partneris pat nenojauš par otra vēlmēm, jo par to savā starpā nerunā. Galvā var uzburt to, kā realitātē nav. Vīrs jau zina, ko nozīmē sievas skatiens, pat nedodot viņai iespēju izteikties. Tālab atklāti jārunā par savām sajūtām, un tālākais atkarīgs no partnera potenciāla to sadzirdēt, uzklausīt un spējas sniegt kāroto. Parasti mīlošiem partneriem ir svarīgi apmierināt otra vajadzības. Tomēr nav pamata uzskatīt, ka ir jāpiepilda visas dzīvesbiedra vēlmes, radikāli mainot savu personību.
Pretpoli pievelkas?
Katram ir savas stiprās un vājās puses. Romantiķis dāvā ziedus, pārsteidz ar brīnišķīgiem randiņiem, bet viņam var pietrūkt piezemētības, stabilitātes, drošuma, pastāvības. Ļoti piezemēts vīrietis mājās nenes puķes, bet mašīnā ielej benzīnu, makā ieliek naudu. Tas varbūt nav romantiski, bet tā ir gādība, uzmanība un rūpes, norāda psiholoģe. Kāds mīlestību apliecina ar vārdiem, cits ar darbiem. Kāds dod dāvanas, cits – pieskārienus. Rūpes var izrādīt dažādās valodās. Jāiemācās saprast partnera mīlestības valodu un novērtēt to!
Ne visu, kā attiecībās pietrūkst, jāmeklē mīļotajā. Ja šķiet, ka viņš nav pietiekami romantisks, tad varam to aizpildīt no savas puses. “Vienam no partneriem varbūt piemīt iemaņas stabilas un drošas kopdzīves radīšanai, otram – ēterisks vieglums. Kopā tā var būt ļoti veiksmīga kombinācija,” pieļauj psiholoģe. Tas, protams, ietver arī vilšanos, kādā brīdī var nogurt. “Es visu laiku rūpējos, piemēram, par finansēm. Kāpēc viņš tam nevarētu pievērst vairāk uzmanības?” Jāmēģina paust šīs vēlmes, varbūt otrs ir gatavs kaut ko mainīt. Pat ja dzīvesbiedrā nedominē īpašības, ko meklējam, galvenais, vai viņš ir ieinteresēts uzlabot attiecības.
Aizpildām savu tukšumu
“Nav nekā nosodāma, ja partnerī meklējam dažādas lomas. Mīļotais, labākais draugs, kurš sniedz psiholoģisku atbalstu, tēvs. Dažkārt gribas, lai noglāsta galvu. Kādam vecāki jau ir miruši vai radies aizvainojums un 38 gadu vecumā vairs negribas doties pie tēva un lūgt, lai viņš samīļo. Tomēr tā ir reta veiksme, ja mīļotais spēj iemiesoties vairākās lomās un apmierināt visas mūsu vēlmes,” uzskata Kristīne Ašmane.
Ja ir vajadzības, kas bērnībā nav apmierinātas, nereti tās pārvirza uz partneri. Gribas, lai viņš uzklausa, atrisina problēmas, iestājas par mums. “Nedomāju, ka visas gaidas un cerības jāprojicē tikai uz partneri. Būtu jāsaprot, vai otram nav uzlikta pārāk liela atbildības nasta. Līdzcilvēks var justies tā, it kā no viņa visu laiku kaut ko gaida, bet nekad nav gana, nekad nav pietiekami labi. Tā viņš risina problēmas, ar kurām viņam patiesībā nav nekāda sakara. Ja pašvērtējums atkarīgs no tā, vai dzīvesbiedrs konkrētajā dienā pateicis komplimentu, labu vārdu, tad kaut kas nav kārtībā ar pašu. Ar tukšuma izjūtu jātiek galā pašam. Kaut gan partneris var kompensēt daudzus otra cilvēka trūkumus. Liela daļa pāru tā nodzīvo visu mūžu un to saprot tikai tad, kad viens no partneriem jau aizgājis,” vērtē speciāliste.
Cik ilgi mēģināt?
“Šķirties būtu vēlams, ja attiecības ir degradējošas – partneris ir vardarbīgs vai atkarīgs no azartspēlēm vai kādām vielām. Šādās attiecībās ir grūti ko mainīt,” uzskata psiholoģe.
“Ja nerunā par tik smagiem gadījumiem, bet vienkāršu nepatiku pret partneri, jāatgriežas pie sevis. Jājautā, kāpēc kaut kas nepatīk vai kaitina. Uz to noteikti var rast atbildi. Piemēram, vīrietis visu laiku dzīvojis pie vecākiem, viņam mamma mazgājusi, gludinājusi drēbes, gatavojusi ēst, visu aiz viņa novākusi. Uzsākot kopdzīvi, sievieti sāk tracināt, ka visi mājas darbi jādara viņai. Labs jautājums – kāpēc es to vispār pieļauju, turpinu darīt? Dusmas, iespējams, radušās tāpēc, ka izjūtu apdraudējumu – man tas būs jādara turpmāko kopdzīves laiku. Ja kaut kas neapmierina, to jāmēģina mainīt. Ja sieviete pārstāj gludināt kreklus, to jāsāk darīt vīrietim. Abi kļūs neatkarīgāki.”
Ja partnerī kaitina viņa nespēja par sevi pastāvēt, pakļāvīgums, tad atkal jāuzdod jautājums sev: kāpēc tas traucē? Vai baidos, ka viņš visu mūžu dzīvos uz mana kakla, man būs jābūt stiprai? Ja partneris neuzklausa otra iekšējās bailes, sajūtas un nemēģina uzlabot attiecības, tas var būt šķiršanās iemesls.
“Bieži runājam, ka galvenais ir būt laimīgam. Ja tas attiecībās nav iespējams, tad jāšķiras. Negribētu gan, lai cilvēki to pārprot. Rodoties neērtībām, grūtībām, cilvēks saprot, ka nav laimīgs, padodas un iet meklēt laimi citur. Bet ko darām, lai kļūtu laimīgi esošajās attiecībās? Ja nav izprasta problēmas sakne, tad arī ceturtajā laulībā var atkārtoties tās pašas ķibeles. Tas liecina, ka vaina nav partnerī, bet pašā. Kāpēc nespēju piesaistīties vienam partnerim?
Drīzāk jāprāto, ko es pats varu sniegt attiecībām, lai tās būtu veiksmīgas. Partneris nav feja, kas visu uzlabos, atrisinās,” norāda Kristīne Ašmane.
“Laimīga kopdzīve sastāv no nemitīgas piedošanas otram. Abiem partneriem jābūt pretimnākošiem, jāspēj atzīt savas kļūdas. Ja viens no dzīvesbiedriem ir ietiepies, tad nekas nevar sanākt, nelīdz pat pāru terapija.”
