Lai atgriežas kustību prieks 0
Kad gadās nokrist un salauzt roku, piemeklējis infarkts vai kāda cita saslimšana, kas atņēmusi spēju pilnvērtīgu kustēties, palīgā nāk fizikālās medicīnas un rehabilitācijas ārsts. Artūrs Kraucis šajā jomā darbojas jau 23 gadus un priecājas ikreiz, kad viņa kabineta durvis VCA poliklīnikā «Aura» ver ne tikai slimnieki, bet arī relatīvi veseli cilvēki, kuri vēlas zināt, kā pareizi dzīvot un kustēties, lai nerastos veselības problēmas.
Ko īsti nozīmē – fizikālā medicīna?
Ja atceramies – agrāk bija ārsts fizioterapeits, kurš pacientam izrakstīja vingrošanu vai fizioprocedūras. Tagad fizioprocedūras, kurās izmanto dažādas ierīces, ir pārsauktas par fizikālām procedūrām, bet fizioprocedūras vairāk attiecina uz fiziskām aktivitātēm un ārstniecisko vingrošanu.
Arī tādas rehabilitācijas agrāk nebija. Kad mācījos – 90. gadu sākumā –, mums bija visai miglains priekšstats, kas tas īsti ir par zvēru – ārsts rehabilitologs. Tagad mūsu specialitātes nosaukums ir tik garš, ka pat grūti to ātri uzrakstīt – fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts. Labi, ka ir zīmogs!
Kādos gadījumos jūs kā ārsts esat neaizvietojams?
Tā kā strādāju ambulatori, varu pastāstīt, kādas ir ambulatorās rehabilitācijas iespējas.
Ar ambulatoro rehabilitāciju saprotam vēlīno rehabilitāciju: vispirms ir akūtā, tad stacionārā rehabilitācija rehabilitācijas centros, piemēram, Vaivaros, un tikai pēc tam ambulatorā rehabilitācija. Kādreiz otrais posms var izpalikt, jo stacionārai rehabilitācijai kvotas ir ierobežotas un tādējādi ir jāgaida rindā, turklāt ne visiem pacientiem šāda diennakts novērošana ir nepieciešama. Šādos gadījumos pacients nāk pie mums – un ar visdažādākajām problēmām.
Visbiežāk pēc traumām, kad nepieciešams atjaunot kustību apjomu, muskuļu spēku un izturību, uzlabot dzīves kvalitāti, adaptēties apkārtējā vidē, ja trauma izraisījusi neatgriezeniskas izmaiņas. Mūsu pacienti ir arī cilvēki ar kardioloģiskām un neiroloģiskām saslimšanām.
Bieži tie ir polimorbīdi pacienti, kuriem ir ne tikai kāda viena neiroloģiska vai kardioloģiska saslimšana, bet pievienojušās vēl citas kaites, varbūt pat vesels komplekts blakussaslimšanu. Mūsu uzdevums ir atbilstoši diagnozei izstrādāt nepieciešamo kustību apjomu, lai pēc slimības cilvēks varētu normāli funkcionēt.
Bet, viņu apskatot, kļūst redzams, ka ir vēl arī citas blaknes, piemēram, balsta kustību aparātu saslimšanas – piemēram, spondiloze, nervu saknīšu kompresijas sindroms. Ambulatori palīdzību var saņemt arī cilvēks ratiņkrēslā, jo vides pieejamība ir sakārtota.
Ambulatorā rehabilitācijā strādājam pēc komandas principa – darbu vada ārsts, tajā ir visi nepieciešamie speciālisti: fizioterapeits, ergoterapeits, logopēds, fizikālās medicīnas māsa un masieris. Varam nodrošināt visu nepieciešamo.
Nereti pacientam dažāda veida rehabilitācijas palīdzība vajadzīga vienlaikus – tad to sniedz dienas stacionārā. Tas ir desmit dienu ārstēšanas kurss, kurā izmanto trīs četras tehnoloģijas – citu pēc citas trīs stundu laikā, starp procedūrām uzturoties atpūtas telpā.
Ar jūsu palīdzību cilvēks var pilnībā atveseļoties?
Rehabilitācijas galvenais uzdevums ir funkcionēšanas ierobežojumu mazināšana un novēršana. Ne vienmēr tos var pilnīgi novērst, bet pat tad, ja cilvēkam pēc saslimšanas ir neatgriezeniskas izmaiņas, mēs tās jebkurā gadījumā mazināsim.
Kas rehabilitācijā ir nozīmīgāk – atveseļošana vai profilakse?
Labāk, ja tā būtu profilakse – tad tik daudz laika nevajadzētu tērēt ārstēšanai. Tomēr biežāk veicam ārstēšanu, nevis nodarbojamies ar profilaksi.
Taču ārstēšanās procesā cilvēks vienmēr tiek arī apmācīts, pēc rehabilitācijas kursa zina, piemēram, kā pareizi vingrot, ko savā stāvoklī drīkst un ko nedrīkst darīt ikdienā, kādas aktivitātes ir piemērotas. Zināmā mērā to var uzskatīt par profilaksi priekšdienām.
Priecājos par ikvienu, kurš pie manis atnāk tikai profilakses dēļ. Ir arī tādi pacienti, kas pierakstās, atnāk un saka: zināt, dakter, īpaši nekas dzīvot netraucē. Tikai mugura nogurst, jo sēdošs darbs. Bet, tā kā mani vecāki cieš no muguras problēmām, izlēmu tomēr jums parādīties.
Arvien vairāk cilvēku tomēr saprot, ka rehabilitologs var apmācīt, kā fiziski labāk dzīvot. Kādreiz pietiek ar vienu konsultāciju, lai cilvēks noskaidrotu sev piemērotākās fiziskās aktivitātes – piemēram, vai var skriet, vai labāk tomēr peldēt. Bet ir situācijas, kad vajag individuālas nodarbības pie fizioterapeita, lai praktiski apgūtu, ko un kā pareizi darīt. Tāpēc ir svarīgi saprast – labāk laikus vērsties pie rehabilitologa un sākt profilaksi, nevis sagaidīt, kad parādīsies problēmas un tad tās ārstēt. Bet tam ir nepieciešama motivācija un vēlme.
Pagaidām to, kuri nāk, kamēr vēl nav par vēlu, ir apmēram 25% no visiem pacientiem. Visbiežāk viņus pie mums atved bažas par sekām, ko var izraisīt mazkustīgs dzīvesveids.
Ko jūs ieteiktu cilvēkiem, kam tomēr rūp veselība?
Svarīgākais un galvenais – nedomāt: sākšu kaut ko savā labā darīt no 1. janvāra vai no pirmdienas. Pirmais pamatnosacījums – jābūt aktīvam. Un tas nebūt nenozīmē, ka cilvēkam gados pēkšņi vajadzētu aizrauties ar skriešanu. Galvenais, lai aktivitātes ir atbilstošas vecumam un regulāras. Ir jāizkustas trīs reizes nedēļā.
Ja agrāk neko neesam darījuši, sākumā pietiek ar 20 minūšu kustēšanos katru otro dienu. Pakāpeniski šo laiku var pagarināt līdz stundai dienā. Ja kaut ko sākam darīt, jāseko līdzi intensitātei. Ja pēkšņi sāk cilāt svarus vai veikt nez cik pietupienus, pulss pārāk paātrināsies, un tas nav prātīgi. Jādara tā, lai nerastos problēmas, kuru dēļ var nākties iet pie ārsta.
Visvienkāršākā aktivitāte ir staigāšana, kas profilaktiski noder pret sirds asinsvadu saslimšanām un nāk par labu kustību balsta aparātam. Vingrot var ne tikai fitnesa zālē, arī mājās – uztaisīt presīti, pietupties, atspiesties. Arī tas būs labi. Tomēr mans ieteikums – vispirms pārbaudiet savu veselības stāvokli. Jo kas pārsvarā traucē? Kustību balsta aprāta kaites – sāp locītavas, mugura, galva… Vai arī ir izturības problēma – sirdsklauves, aizdusa.
Lai konkrēti zinātu, ko drīkst vai nedrīkst darīt, varam pārbaudīt kustības balsta aparātu, noteikt muskuļu tonusu, kustību apjomu, pārbaudīt asinsvadu sistēmu. Veicam fiziskās slodzes tekstus, kas ļauj spriest par izturību, to, kā mainās pulss, asinsspiediens, kā ķermenis atjaunojas pēc slodzes.
Redzot, ka cilvēkam jau nepieciešama rehabilitācija, tad to ieteiksim. Bet tam, kurš ir relatīvi vesels, rekomendēsim, cik bieži, ar kādu intensitāti un ko vajag darīt. Nereti jautā: dakter, vai peldēt ir veselīgi? Protams, bet vai protat? Jā, protu peldēt! Bet kā jūs peldat? Nu peldu, galva virs ūdens. Tad labāk nevajag vai arī jādodas pie trenera, lai apmāca pareizi peldēt.
Kad sakām – vajag darīt to vai citu, bieži nedomājam, kā cilvēks to dara. Nereti baseinā redzu: dāma peld, galva izslieta, lai frizūra būtu virs ūdens. Kāds no tā labums? Sprands pēc tam ir tik savilkts, ka kļūst vēl sliktāk. Ar vingrošanu ir tāpat – vai nu vingro pareizi, vai nevingro nemaz. Tāpēc ir labāk, ja fizioterapeits apmāca, kā stiprināt muguru, kā – vēdera presi. To var apgūt arī grupu nodarbībās.
Protams, svarīgs ir pareizs uzturs, pietiekamā daudzumā jādzer ūdens. Parasti saviem pacientiem saku: jādzer vairāk, nekā gribas.
Sacījāt, ka studiju laikā jums pašam bija miglains priekšstats par savu profesiju.
Jā, bet tagad ir citas iespējas, varam tiešām ātri un kvalitatīvi atveseļot pacientus ambulatoros apstākļos, dienas stacionārā, mazināt un novērst funkcionēšanas ierobežojumus.
Kas jūs savulaik pamudināja izvēlēties šo jomu?
Pirmajos kursos domāju, ka varētu būt kardiologs. Kardioloģija man patīk joprojām. Taču, mācoties trešajā kursā, uzzināju, ka Gaiļezerā rehabilitācijas katedrā ir rehabilitācijas pulciņš. Man vienmēr interesējis, kā, tikai fiziski strādājot ar cilvēku, var panākt rezultātu bez medikamentiem.
Savulaik pamatā interesējos par adatu terapiju. Tā sāku apmeklēt šo pulciņu, kurā testējām muskuļus, apguvām ārstnieciskās vingrošanas pamatus, skatījāmies, kādas novirzes ir stāja, pārbaudījām kustību apjomu locītavās, mācījāmies, kā manuāli, ar rokām, var mazināt sāpes mugurā.
Manuālās terapijas paņēmienus izmantoju arī tagad, savā ikdienas darbā. Tā izlēmu, ka rezidentūrā jāmācās par rehabilitologu. Ne mirkli neesmu to nožēlojis. Man tiešām patīk šis darbs, daudz strādāju – man ir liela prakse.
Mūsu joma ir tik plaša, pacienti ir atšķirīgi, taču katram ārstam ir savs mīļākais virziens. Man vislabāk patīk risināt balsta kustību aparāta problēmas, bet, protams, pārzinu arī kardioloģiju un neiroloģiju.
Interesanti, ko no jums kā ārsta sagaida radi, draugi un paziņas?
Nejautā jau tikai konkrēti par manu specialitāti vien! Vēršas kā pie ārsta, vaicā, pie kura speciālista vajadzētu vērsties, ja ir šāda vai citāda problēma. Bet tā laikam ir jebkuram ārstam. Nevaru izslēgt mobilo tālruni un mierīgi atpūsties, jo apzinos, ka mana palīdzība kādam var būt ļoti svarīga.
Ar gadiem katram rodas kādas problēmas – lielākas vai mazākas, tāpēc ļoti labi, ja rados ir ārsts! Šajā ziņā jūtos atbildīgs ne tikai par savu pacientu, bet arī par savu radu un draugu veselību. Un viņiem visiem saku: labāk laikus ieguldīt savā veselībā, jo tas vienmēr atmaksājas.
Jūsu arī sieva ir ārste.
Un meita būs ārste. Esam ārstu ģimene, un droši vien noprotams, par ko mēs visbiežāk runājam mājās. Par slimniekiem un slimībām. Kā savādāk? Smejos – mums mājās notiek tāds nelegālais konsilijs.
Ar katru gadu vairāk saprotu, cik labi, ka ģimenē otra pusīte ir ārsts. Mums ir vienāds dzīvesstils. Nedomājam, kāpēc otrs tik ilgi strādā, kāpec neatbild uz tālruņa zvanu. Mēs viens otru saprotam, zinām, cik esam aizņemti, kad ir pieņemšana.
Bet kā atpūšaties, ja darbā darbs un mājās arī tas turpinās?
Tomēr mēģinu divas reizes nedēļā pasportot. Ja vairāk staigātu kājām, sanāktu vēl vairāk kustību. Brīvdienās noteikti ar ģimeni kaut kur braucam un izkustamies. Arī tas atjauno spēkus. Kad tuvojas rudens sezona, bieži ejam uz operu, koncertiem, kinofestivāliem.
Lai gan patiesībā brīvdiena mums ar sievu ir tikai viena, jo sestdienās līdz pusdienai strādājam. Darbdienās bieži strādāju līdz astoņiem vakarā, pārnāku mājās, un tad mazākais bērns, kuram astoņi gadi, arī grib parunāties… Pārmijam dažus vārdus, un drīz vien jāiet gulēt. Tāpēc ļoti gaidu to savu vienīgo brīvdienu. Kad daudz strādā, atpūta ir jāplāno. Manuprāt, tad tas ir vēl vērtīgāk, nekā tad, ja ir daudz brīva laika un vairs nejūti, cik tas ir vērtīgs.
