Lai aita paēdusi un ganības dzīvas. Kā aitkopim gudri pārdzīvot sausu vasaru 0
Vasaras beigas un rudens sākums ir samērā riskants brīdis lopkopībā un nepieredzējušam aitkopim var izvērsties nepatīkamiem pārsteigumiem pilns. Pēc pavasara un agrās vasaras mežonīgās zāles augšanas perioda liekas, ka zāle, pēc definīcijas, aug kā deviņgalvu pūķim nocirstās galvas un šis process turpināsies bezgalīgi. Tomēr brīdī, kad jēri tā pa īstam ir ieskrējušies ar cietās barības izmantošanu, aug un patērē zāli jau kā pieaugušas aitas, zāle nepavisam vairs neaug tik intensīvi un nav arī tik barojoša kā pavasarī. Ko darīt? Turpmāk minētie ieteikumi sagatavoti sadarbībā ar veterinārārsti Daci Trupāni, kura specializējusies aitkopības jautājumos.
Pietaupīt labāko zālāju jēriem pēc atšķiršanas
Brīdī, kad jēri tiek atšķirti no mātēm, tiem krītas imunitāte, atšķiršanas stresa dēļ uz vairākām dienām tiem mazinās vai pat pavisam apstājas augšana. Tā kā jēri ir galvenais aitkopja peļņas avots un veselīga nākotnes ganāmpulka ķīla, par tiem jāparūpējas īpaši. Pirms atšķiršanas jēri noteikti jāattārpo, rūpīgi ievērojot attārpošanas līdzekļa devu attiecībā pret jēra svaru. Noteikti nevajadzētu dot pretparazītu līdzekļa devu, nosakot jēra svaru uz aci – kļūdas gadījumā, īpaši, ja līdzekļa būs ticis par maz, parazīti netiks iznīdēti, vēl ļaunāk – tiem var izstrādāties rezistence pret konkrēto medikamentu. Tas nozīmē, ka jērs turpinās dzīvot ar parazītiem, kas to ēdīs no iekšpuses, labākajā gadījumā aitkopim atstājot tikai daļu no gaidāmā rezultāta. Sliktākajā scenārijā jērs drīz vien var atstiept kājas, saimnieku atstājot bez jebkāda ieguvuma no aitu mātes konkrētajā sezonā. Tālab pēc attārpošanas jēriem jāpiedāvā labākās ganības, kas aitkopim pieejamas. Ideāli – ganības, kur nekad nav ganīts vai arī kur nav ganīts šovasar, tātad arī uz atāliem pēc siena vai skābsiena sagatavošanas. Tomēr ne jau visiem pieejama šāda plaša izvēle. Ja skaidri redzams, ka ganības ir plānas un barības ziņā mazvērtīgas (daudz pieneņu, sūnu, nātru, zirgskābeņu u. c.), jērus ieteicams nobarot ar sienu un spēkbarību kūtī, atstājot nabadzīgo ganību zāli aitu mātēm. Tā kā laktācija tāpat jāpārtrauc, sliktākas ganības tūlīt pēc atšķiršanas aitām neskādēs un, iespējams, pat atvieglos piena daudzuma samazināšanos.
Atšķirt jērus ātrāk
Ja sausuma dēļ zāle neataug un aitām ar jēriem sāk rasties konkurence par barību, ieteicams jērus atšķirt no mātēm agrāk, nekā aitkopis to citkārt būtu darījis. Pieļaujamais jēru atšķiršanas laiks ir no 10 nedēļu vecuma. Šajā vecumā vajadzība pēc piena jēram strauji samazinās un tas augs brangāks, ja nebūs jācīnās par katru zāles stiebriņu ar pieaugušām aitām. Turklāt atšķirtiem jēriem arī paplānās ganībās iespējama un pat vēlama papildu nobarošana ar spēkbarību.
Brāķēt mātes ar sliktiem rezultātiem
Lai izvairītos no konkurences aitu starpā par barību, sausās vasarās nevajadzētu vilcināties ar aitu brāķēšanu, kurām atnešanās laikā bijuši slikti rezultāti, turklāt ieteicams brāķēt vairāk nekā parasti. Labāk, lai ir mazāk aitu, kurām pietiek ganību zāles, nekā trūcīga ēdināšana, kas noved pie vājas kondīcijas lecināšanas laikā, kas savukārt atkal var novest pie vājiem rezultātiem atnešanās laikā.
Graudi kā spēkbarība un zaļbarība
Ja zālāji nepaspēj ataugt, aitas var piebarot ar graudiem (piemēram, miežiem) ganībās uz zemes. Šādu metodi veterinārārste Dace Trupāne noskatījusi Anglijā, praktizējot aitu fermā. Graudus 300–400 gramu porcijās var izbērt apļos ar 3 metru atstarpi tieši uz zemes. Aitas apēdīs vairākumu, bet atlikušie graudi pēc lietus sadīgs un kalpos kā spēcinoša zaļbarība.
Kontrolēt noganīšanu
Viena no tipiskākajām sausa laika un zāles masas trūkuma problēmām ir ganību pārganīšana. Tas notiek, ja aitas gana vienā aplokā pārāk ilgu laiku vai arī to ir pārāk daudz ganāmajā platībā. Zāli nevajadzētu ļaut nograuzt līdz pat zemei, citādi tai ir grūtības veidot fotosintēzi un ataugt. Ilgāku laiku atrodoties vienās ganībās, pieaug arī dzīvnieku iespēja uzņemt koncentrētā veidā parazītus, jo tie ar aitu fekālijām nonāk apkārtējā vidē. Ja tomēr kaut kādu iemeslu dēļ aitas ilgstoši nākas ganīt vienās ganībās, pēc iespējas vajadzētu nodrošināt, ka klāt tiek pievests siens vai skābsiens, ievērojot, lai tas netiktu izbarots tieši no zemes.
Meklēt papildu laukus barības vākšanai
Pat tad, ja lauks nepieder jums vai jūs to nenomājat, bieži vien labas kaimiņattiecības ir labākais ceļš pie papildu barības saviem dzīvniekiem. Iespējams, kaimiņš novācis sienu un nemaz negrasās izmantot lekno atālu, kas tur ataudzis. Varbūt tante attālajā lauku mājā tieši priecāsies par nopļautu pļaviņu aiz mājas, jo pašiem to nav iespējams noorganizēt? Protams, tie nav ilgtermiņa risinājumi, bet, meklējot un runājot ar apkārtējiem iedzīvotājiem, risinājumu krīzes situācijā var atrast itin bieži.
Laikus iepirkt barību
Precīzu rupjās lopbarības daudzumu aitām ziemas mēnešiem ir tikpat kā neiespējami noteikt – lopbarības patēriņš atkarīgs gan no kvalitātes, gan tā uzturvērtības, kā arī laika, kad tas ievākts; no izbarotās spēkbarības daudzuma; no tā, cik barga būs ziema un kad iestāsies nākamā ganību sezona. Tomēr, balstoties uz iepriekšējo gadu pieredzi, zināmus aprēķinus var veikt. Ja ir aizdomas, ka lopbarības varētu nepietikt, gudrāk ir iepirkt to tūdaļ, nevis gaidīt ziemas beigas, jo, redzot pieprasījumu, pavasarī cena var sāpīgi pieaugt.
Sēt kultūras nobarošanai
Risinājums labākai jēru piebarošanai rudenī, iespējams, meklējams tādu kultūru sēšanā, kas dod ātru un spēcīgu zaļmasu, piemēram, rapšu vai rāceņu. Šāds variants ideāli derētu tādos laukos, kur nākamajā gadā paredzēts pārsēt zālājus.
Koku lapas
Ja aitu nav daudz, var mēģināt ik dienu aplokā iemest pa kādai krūmu meijai. Aitas labprāt mielojas ar koku atvasēm un lapām, tāpat zināmos apstākļos nesmādē arī skujkokus. Ja tuvumā ir kādas krūmiem aizaugušas platības, tā varētu būt laba papildbarība. Protams, var arī organizēt lielo talku un griezt zaru slotiņas ziemai kā vecos laikos, tomēr tas ir itin nogurdinošs un ilglaicīgs darbs.
Ganību appļaušana
Lai arī sausā laikā liekas, ka ganību appļaušana varētu kļūt par iemeslu vēl lielākai zāles izdegšanai, tā nav. Appļaujot garos stiebrus, kuru galā izveidojusies vārpa, tiek stimulēta zelmeņa atjaunošanās un augšana. Pretējā gadījumā ganību augi turpinās savu enerģiju izlikt, briedinot sēklas nākamajai sezonai, nevis dzenot jaunas un sulīgas lapiņas, kas rudens pusē ir zelta vērtībā.
Piemērots ganību aprīkojums
Sausas vasaras ar nabadzīgu ganību zāli ir tīrais posts aitkopjiem, kuri nav nodrošinājušies ar solīdu ganību aprīkojumu. Horizontāli novilktās stieples trijās līdz piecās kārtās ir populārākais un arī lētākais no ganību iežogošanas variantiem. Tomēr, tiecoties pēc sulīgāka kumosiņa ārpus ganību teritorijas, stieples itin viegli tiek pārrautas, bieži vien arī izlīst pa apakšu (īpaši jēriem!) nav nekāda lielā māksla. Un, jo lielāks ganāmais pulciņš, jo nevaldāmāks tas kļūst, tiekot ārā no aploku ierobežojošās drošības. Uzlabot situāciju var, pārliecinoties, ka elektriskajam ganam ir labs zemējums ar spēcīgu strāvu. Tomēr, ja aitai ir gara, bieza vilna, arī tas var daudz nelīdzēt, jo sausa vilna elektrību faktiski nevada. Labāks variants ir elektriskais sieta žogs, jo tam nevar izlīst cauri, bet pārlēkt tam pāri spēj vienīgi Romanovas šķirnes aitas. Elektriskais sieta žogs ir parocīgs arī, ja ganības bieži jāmaina, jo tas ir viegli savācams un uzstādāms. Dārgāks, bet ilgmūžīgs variants ir metāla žogs – tādam aitas nevarēs nedz pārlēkt, nedz cauri izlīst, nedz arī pārraut, tāpat arī aitu apdraudētāji no ārpuses, visticamāk, paliks ar garu degunu.
Daži ieteikumi aitu labsajūtai ganībās karstā laikā
Karsto laiku aitas lielākoties pavada gulšņājot vai ar nokārtu galvu stāvot barā. Tā viņas rada cita citai ēnu un izvairās no uzmācīgajiem dunduriem un mušām. Kad dienas svelme mazinās, aitas iziet ganībās ēst, tāpēc reālā barības uzņemšana karstajā laikā notiek vēlos vakaros, agros rītos un naktī. Ja saimnieki, baidoties no plēsēju uzbrukumiem, aitas pa nakti laiž kūtī, tām noteikti jānodrošina papildu barība vai arī jāapsver nopietnāka žogu sistēma aizsardzībai no plēsējiem ganībās. Ja vien ganībās būs kur paslēpties no saules, aitas to noteikti novērtēs. Tas jāņem vērā, ierīkojot ganības, kur vēlams atstāt pa kādam krūmu pudurim vai brīvi stāvošam kokam. Karstā laikā nebūtu vēlams aitas cirpt, lai arī tas šķietami tās atvēsinātu. Kur uzturas dzīvnieki, tur neizbēgami seko dunduru un mušu bari, bet garā vilna aitas no tiem aizsargā, vienlaikus regulējot temperatūru pat zem ļoti biezas vilnas kārtas.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
