23
Vai Šlesera kungs nemudina “Saskaņu” ņemt vairāk varas? Valstī ir dalāmi citi pīrāga gabali, pēc kuriem tiecas sponsori. Vai novērojat naudiskas intereses priekšvēlēšanu cīņā?
Vecie, ietekmīgie politiķi, ne tikai Šlesers, noteikti cer atjaunot agrāko stāvokli. Tā vienmēr Latvijas politikā bijis, ka caur partijām vai atsevišķiem ievietotiem kandidātiem darījumu ļaudis pūlas tikt vadošās pozīcijās. Nereti “gaišie spēki” atklāj ligzdā ieliktas dzeguzes olas vai vēlāk izperējušos dzeguzēnus. Šlesers šajā ziņā sevišķi aktīvs un ambiciozs. Taču nav ticama “KPV LV” un “Saskaņas” koalīcija ar pāri par 50% balsu Saeimā. Analizējot Kaimiņa kandidātu sarakstu, ir gandrīz tikai politikā nepieredzējuši cilvēki, kuru uzskati var būt raibu raibie – no rūdīta nacionālista līdz cīnītājam par taisnību un kreisajam, kam pa ceļam ar “Saskaņu”. Prognozēju, pirmajā parlamentārās darbības gadā šī salasītā frakcija izjuks. Tāpat kā ātri izjuka tikko dibinātās partijas valde. Būs konflikti, individuālās ambīcijas. Piekrītu paredzējumiem, ka nākamais parlaments būs saskaldīts jau pēc vēlēšanām un pēc tam vēl irstošāks. Tāpēc liela loma būs pieredzējušiem NA, ZZS, “Vienotībai”, kuri ar vēl kādu spēku, jādomā, vienosies par koalīciju.
Pret “Saskaņu” novilktās sarkanās līnijas netiks pārkāptas? Krievpartija esot pārvērtusies par eiropeiskāko partiju Latvijā!
Sarkanās līnijas pret “Saskaņu” nav nekas jauns. Viņu vadība saprot, cik ļoti no svara būt pie varas Rīgā un neparko negrib to zaudēt. Iesaistīšanās valdībā esošo varas dalījuma balansu bīstami saļodzīs. Jau teicu, ka krieviem pasvītrota eiropeiskuma demonstrēšana un samērā kusla “Saskaņas” pretošanās skolu latviskošanai ne visai iet pie sirds. Diez vai šīs daļas balsis kritīs Krievu savienībai, ticamāk, daudzi paliks inerti un vēlēšanu dienā sēdēs mājās, nevairojot “Saskaņas” spēku Saeimā.
Jums nav trauksmes sajūtas par apdraudējumu mūsu vērtībām, Rietumu orientācijai?
Man nav sajūtas par draudiem latviešiem svarīgām nacionālām lietām un eiropeiskai izvēlei. Ir cita sajūta – grūti izšķirties, par kuru nacionālo spēku balsot. Pirmo reizi manu draugu, radu, paziņu lokā, spriežot par situāciju, ir apjukums, neziņa par izvēli.
Tas ir, nevis nav, par ko balsot, bet neziņa, kam uzticēties?
Nē, pragmatiskam latviešu vēlētājam, kad devis balsis tiem, kas strādā, šoreiz nav īsti pārliecinoša līdera. Atbalstāmi cilvēki ir “Attīstībai/Par!”, daudz darījuši ministri un deputāti “Vienotībā” ir uzteicami ZZS kandidāti, spējīgi Bordāna partijas pārstāvji, inteliģenti nacionālisti. Četrās piecās listēs ir cienījamas izvēles, bet man nav favorīta. Tālab daudzi nogaidīs pēdējo brīdi, paskatīsies reitingus izšķirošajā taisnē, jo nekādi negrib pazaudēt balsi, vēlot par kādu, kurš netiks pāri 5% barjerai. Tas ir obligāts nosacījums, jo neriskēšu un nebalsošu par tiem, kam draud palikšana ārpusē. Sens ir stāsts par latviešu nevarēšanu apvienoties un rast kompromisus. Vēl tāda āža kāja, ka izkūņojušies “jaunie” līderi, dibinādami savas partijas, baiļojas – mani neievēlētu, ja es būtu palicis vecajā vietā.
Katoļu draudžu virsgans Stankevičs Aglonā šaustīja alkatību un ieteica plusot godprātīgus politiķus. Bīskapam labs mērkoks, bet kā lietojams?
Vēlētāji godprātību uztver ļoti individuāli. Par Kaimiņu balsotājiem ir savs redzesleņķis – mūsu deputāts runā, domā tāpat kā es! Vecie ir padzenami, par viņiem balsot nevar! “Saskaņas” piekritējiem uzskats – Ušakova komanda ir mūsējie, tātad godprātīgi, citi gan zagļi un nemīl krievus. Godprātība ir svarīga mēraukla, izvēloties deputātus, bet jāvērtē arī profesionalitāte un padarītais darbs.
Kāda jums liekas kampaņu kvalitāte? Sagaidot valsts simtgadi, vēlētāji domāja, ka vēlēšanās startējošie runās par stratēģiskiem, ilgtermiņa jautājumiem, nākotnes prioritātēm, bet tas neatskan.
Neesmu pesimists. Lapojot programmas, labējās partijas piedāvā pragmatiskus sociālos, ekonomiskos risinājumus. Opozīcijas piedāvājumā netrūkst populisma, neīstenojamu absurdu. Kaimiņa partija likvidēšot pusi no ministrijām, bet augstskolas apvienos vienā monstrā. Tā nav noticis nevienā valstī.
“KPV LV” veidos sekretariātus, kur atrisinās sasāpējušus jautājumus, pēc tam slēgs.
Padomju laikā bija modelis veidot komitejas, kur kārto attiecīgas ievirzes problēmas. Kaimiņa sekretariāti praktiski būs tās pašas ministrijas.
Eksperti augstu vis nevērtē partiju programmas. Ikvienā nozarē – virspusēji, pavirši, bez saprašanas un zināšanām.
Praktiskā darbā Kučinska valdība reformas ir virzījusi bez asiem konfliktiem partneru starpā. Pat apbrīnoju mieru un saticību, kāda panākta koalīcijā pēdējos gados, “Vienotības” un NA lojalitāti pret premjeru un ZZS, kas gan lielā mērā skaidrojams ar Māra Kučinska iecietīgo raksturu.
Pie biedra Brežņeva arī bija miers un klusums, bet beigās atklājās – stagnācija!
Būtu pārspīlēti to attiecināt uz šodienu. Tad cilvēki neskrietu uz Kaimiņa nometni, kur sola atrisināt visas problēmas. Jau rītdien atsaukt mājās aizbraukušos liepājniekus!
Piekrītu, ir vairākas samilzušas problēmas. Pirmā – Latvijā neveic tālredzīgu, ilglaicīgu reģionālo reformu. Pie vainas ZZS, kas allaž pretojusies. Nav pilnībā sakārtotas veselības aprūpes lietas. Pie vainas nozares dažādo grupējumu pretrunīgās intereses. Izglītības jomā cēlonis ir nevis politiķu nevēlēšanās uzlabot stāvokli, bet joprojām nepietiekamie naudas līdzekļi skolotāju algām.
Trīssimt tūkstošus tautiešu valdošā koalīcija ir izdzinusi no tēvzemes, viņi spiesti strādāt svešiem ļaudīm!
Jāsaprot, ka dzīvojam atvērtu robežu un globalizācijas laikmetā. Latvieši mācās, strādā ārzemēs, ko nosaka ne vien tas, ka dzimtenē zemas algas, bet arī citi objektīvi iemesli. Vieniem gribas redzēt pasauli. Citus draugi modernos saziņas līdzekļos piecu minūšu laikā informē par pavērušos darba iespēju Norvēģijā, Vācijā. Tas ir vilinoši pat Latvijā labi situētiem cilvēkiem – kāpēc nepamēģināt ko jaunu, interesantu? Anglijā cilvēki smaidīgāki, atvērtāki, Latvijā vide drūmāka.
Anglijā sprāgst bumbas, dur ar nažiem, Vācijā rīko masu nekārtības.
Ka Latvija ir droša vieta, būs viens iemesls, kādēļ mūsējie atgriezīsies, kad mītnes zemēs haoss pieaugs.
Pensionārs nekur nevar aizbraukt, un veco cilvēku grūtumi valdības bezrūpības dēļ ir neapskaužami.
Panāktais ekonomiskais progress, strādājošo algu paaugstināšana ļauj cerēt, ka pensionāru dzīve uzlabosies. Pensijas palielinās, ja palielināsies iemaksas sociālajā budžetā. Lielā mērā uzņēmējdarbība nosaka – jo bizness būs pelnošāks, veiksmīgāks un valsts kasē maksās vairāk naudas, jo būs iespēja celt pensiju līmeni. Kāpēc atpaliekam no igauņiem? Kaimiņi ir darbīgāki. Igauņi uz iedzīvotāju eksportē 2,2 reizes vairāk preču un pakalpojumu nekā Latvijā. Tas nozīmē, ka Igaunijas budžetā citu valstu iedzīvotāji dod 2,2 reizes vairāk naudas. Produktīvāks, starptautiski konkurētspējīgāks bizness paver iespējas igauņu pensionāriem saņemt lielāku pensiju, skolotājiem un mediķiem – lielāku algu. Man ir pazīstams ķīmijas skolotājs Sāmsalā. Tikāmies Rīgā kolekcionāru saietā. Skolotājam jauns franču auto! Kur dabūji? Zini, mūspusē kartupeļi pērn bija divkārt dārgāki – nopirku divus pūrus latviešu kartupeļu un pārdevu Igaunijā. Par nopelnīto – mašīna! Neaicinu latviešu skolotājus nodarboties kartupeļu tirdzniecībā, bet stāsts ir ar zināmām konsekvencēm. Latvieši grib vairāk dzejot, tikt ierēdņu vietās, bet uzņēmēju gēns ir nīcināts un nav īsti atdzimis.
Ir jautājums partijām – vai iet uz vēlēšanām ar savu Valsts prezidenta amata kandidātu, vai tas nav prioritārs jautājums?
Manuprāt, ir svarīgi, ka partijas iezīmē atbalstāmo prezidenta amata kandidātu loku. Kopš Vīķes-Freibergas laikiem prezidents spēlē aizvien lielāku lomu valdību veidošanā, valstiskās stabilitātes nodrošināšanā. Vēlētājiem, žurnālistiem ir pamatoti prasīt partijām pēc definētām pozīcijām, konkrētiem vārdiem.
Jautājums Lagzdiņam – Raimondam Vējonim jākandidē uz otru termiņu vai jums padomā citi derīgi kandidāti būt par valsts galvu?
Vējoņa kungs visiem spēkiem centies prezidentūru novadīt pēc iespējas veiksmīgi, bet viņa dārziņā samests varbūt pat nepelnīti daudz akmeņu. Domāju, Vējonis jau pats pieņēmis lēmumu atkārtoti nekandidēt. Noteikti ceru – pēc Saeimas vēlēšanām prezidents būs pietiekami neatkarīgs un drosmīgs, lai nākamā valdība nodrošinātu to vērtību saglabāšanu, kādas Latvija izvēlējās 1918. un 1990. gadā. Šī ir Vējoņa iespēja – parādīt valstisku pozīciju un stāju darba perioda noslēgumā. Ticu, viņš to varēs. Ja vaicājat, kas spētu uzņemties augsto amatu, – jau sabiedrībā plaši minētais un atbalstītais Egils Levits. Piemērotas kandidātes būtu politoloģe Žaneta Ozoliņa, profesore Dagmāra Galla-Beitnere.
Vai pirmsvēlēšanu kampaņās saskatāt atspulgus no pasaulē, Eiropā notiekošiem procesiem?
Protams. Notiek vēlētāju paaudžu maiņa. Izauguši tehnoloģiju laikmeta bērni, šovu, izklaides, masu kultūras paaudze. Šiem jaunajiem pievilcīgs šķiet artistiskums un interesantums, bet gudrība, zināšanas, profesionalitāte pārvietojas dibenplānā. Tas skar arī politiku, kur nepieciešams būt interesantam un prast piesaistīt uzmanību, kad pasaulē visapkārt notiek citas saistošas lietas. Senila uzstāšanās, nodeldētas frāzes, pārgudrība atbaida vēlētājus. Latvijā ir divi politiķi, kuri pārvalda komunikāciju atbilstoši mūsdienu kritērijiem. Kaimiņš un Lembergs. Citiem trūkst šovmeņu dotumu un runas dāvanu. Turklāt Eiropas un Latvijas tradicionālo partiju sistēma balstījusies uz kompromisiem un līdzsvarojošu politiku. Tagad pasaule aizvien vairāk pavelkas uz galējībām, ekstrēmismu. Tas piepilda politiku ar personām, kas vēlas sevi izcelt ar ko asu, nebijušu, šokējošu. Politiķiem jāseko sabiedriskajam pieprasījumam un vēlmēm. Taču pirms šīm vēlēšanām nedzeršu nervu zāles, ka pēc 6. oktobra mūs vadīs “ultras”. Ja labējie spēki mobilizē vēlētājus un saprātīgie cilvēki būs pietiekami atbildīgi ziedot pusstundu vēlēšanu sestdienā, Latvijā nav gaidāmi nevēlami satricinājumi.
