Nervu zāles nedzers. Saruna ar politiķi Jāni Lagzdiņu 23
Liepājnieks Jānis Lagzdiņš ir ļoti pieredzējis politiskā procesa dalībnieks kā ilggadējs parlamentārietis un sapratīgs notikumu vērotājs. Tāpēc interviju droši var sākt, jautājot kā ar mietu pa pieri.
Lagzdiņa kungs, kas uzvarēs 13. Saeimas vēlēšanās?
Trīs partijas – “Saskaņa” tāpēc, ka ir pārbaudīts, monolīts krieviski runājošs elektorāts plus daļa Rīgas pensionāru, kuri par velti brauc trolejbusā. Zemnieku savienība tādēļ, ka valdību vadījusi diezgan gudri un kritusi cūkas laime pirmoreiz būt pie stūres, kad pasaulē ekonomika virzās augšup. Kaimiņā partija tādēļ, ka tā ir vienīgā izvēle neapmierinātajai sabiedrības daļai. Katrās vēlēšanās ir 20 – 25% neapmierināto, klejojošo balsotāju, kuriem gribas jaunu cerību, Laimes lāci, vai tas būtu Zīgerists, “Saimnieks”, “Jaunais laiks”. Šoreiz Kaimiņš – cita starpā vienīgais latviešu politiķis, ko pazīst un atzīst par interesantu jaunatne.
Viens pats Kaimiņš spēj dzīt dziļu vagu, pieveikt ilggadējos politikas profesionāļus?
Laikmeta problēma. Cilvēki neprasa, lai vadītāji būtu gudri. Vajag atraktivitāti, plašu darbību sociālajos tīklos, vienkārši saprotamus tekstus.
Kā beigsies “Saskaņas” centieni paplašināt elektorātu, piesaistot kandidātus latviešus? Vai kurzemnieki balsos par 1. numuru apgabalā Anriju Matīsu?
Nē. Manuprāt, ir kļūda visur likt cilvēkus ar latviskiem uzvārdiem pirmos. Pirmkārt, “Saskaņas” virzītie personāži nav tādas personības, ar kurām makšķerēt latviešu balsis. Otrkārt, pārlieka latviešu izvirzīšana var atbaidīt krievu vēlētāju. Viņiem tas drīzāk nepatīk.
Balsošanas kabīnē ir pildspalva.
Un to lietos. Turklāt “Saskaņas” atbalstītāji šķiet paguruši, bez īpašas motivācijas iet vēlēt. Ušakovs Rīgā ilgi pie varas, krieviem nekas netiek darīts pāri – sliecos domāt, ka “Saskaņai” būs grūti atkārtot iepriekšējos sasniegumus piekritēju neaktivitātes dēļ. Tiesa, arī latviešu vēlētājs jūtas noguris.
Vēlēšanās tehnoloģiski ir divi akcenti. Vieni aicina balsot par pieredzi un stabilitāti, otri uzrunā par pārmaiņām. Kāds ir noskaņojums tautā, kam par labu izšķirties?
Latvijā ne nacionālo attiecību, ne sociālajā, ne ekonomiskajā jomā nav satricinājumu, kas stimulētu neapmierinātību. It kā tas signalizē, ka balsis saņems pašreizējās varas partijas un stabilitāte. Taču valdošo uzdevums ir panākt, ka viņu atbalstītājs aiziet līdz iecirknim. Dusmīgie vienmēr aktivizējas un grib protestēt, bet apmierinātie ir snaudulīgi. Nerādās publiskajā telpā, internetā neraksta indīgus komentārus, nerīko piketus, mītiņus. Miera stāvoklis izraisa pasivitāti arī vēlēšanās.
Jāpiekrīt, Kučinskis laivu vada samērā labi, skaitļi rāda straujāko ekonomikas pieaugumu ES, vidējā alga virs 1000 eiro. Kur rodas protestētāji – valdību nost?
Kaimiņš ar viņu atbalstu finišēs trešajā vietā, jo vienīgais akumulē neapmierināto balsis kā nosacīti jauns spēks.
Strīķes kundze arī piedāvā asinsnolaišanu.
Rīgas vēlēšanās JKP ieguva negaidīti daudz balsu, taču tad “KPV LV” neuzstādīja spēcīgu sarakstu. Pašlaik aģitācijā Kaimiņa partija visus sit pušu. Domāju, JKP un “Attīstībai/Par!” iekļūšana Saeimā ir zem jautājuma zīmes, kamēr “Jaunajai Vienotībai” pārstāvība tikpat kā nodrošināta, un Nacionālā apvienība tur noteikti būs.
Kāda būtu latviešu tautai vēlamā koalīcija?
Vienmēr esmu pārstāvējis nacionālkonservatīvos spēkus, tāpēc standarta atbilde – labējā koalīcija. Lai piedod rīdzinieki, bet izveidojies balanss, ka Rīgu valda ušakovieši, valsti – labējās partijas. “Saskaņai” kritis ievērojams gabals no Latvijas varas pīrāga, ar ko šo politiķu ambīcijas ir visai apmierinātas.
