– Lagzdiņa kungs, vai jūs, būdams francūzis, nākamajās vēlēšanās balsotu par Lepēnas kundzi, lai izvairītos no pašiem nepatīkamākajiem scenārijiem? 102
– Nē, nekad, tāpat kā Saeimas vēlēšanās es nebalsoju par tiem, kuri plātās ar tukšiem nacionāliem saukļiem. Rietumos jau otrā paaudze lielā mērā parazitē uz iebraucēju melnstrādnieku rēķina, nevēloties atrisināt problēmu pašā saknē. Paradoksāli, bet šobrīd Eiropas tautu ietekmi un jo sevišķi nākotni nenosaka vis šīs tautas intelektuālais potenciāls un attīstības līmenis, bet tas, vai šī tauta fiziski sevi spēj atražot noteiktā teritorijā. Ja franči (tāpat kā latvieši) pieņēmuši lēmumu, ka negrib uzņemties atbildību par nācijas dzīvo spēku, ka negrib ģimenēs bērnus, tad faktiski ar to paraksta savai tautai nāves spriedumu. Saukļi, ar ko pie tautas nāk Lepēna, vai Latvijā nacionāļi, ir un paliek tikai saukļi, jo neatrisina pamatproblēmu. Francijā kļūst arvien mazāk franču, Latvijā latviešu, un cīņa, uz ko aicina Lepēna, ir bezperspektīva. Arī mums ir jācīnās nevis pret Latvijas krieviem, bet par mums – latviešiem. Mūsu nākotne nav vis ES, valdības vai Saeimas rokās, bet pašu latviešu rokās.
– Modernā sabiedrībā ģimenēm nevar pavēlēt – ražojiet bērnus, vairojieties Latvijai –, lai pie kāda patriotisma apelētu. Valdība var cerēt uz dzīvā spēka atjaunināšanu, materiāli veicinot un atbalstot dzimstību, ģimenes, taču ar diezgan minimālām sekmēm.
– Jā, protams. Praktiski visas Rietumeiropas un arī Baltijas tautas izvēlējušās šādu ceļu – neuzņemties atbildību par savas nācijas fizisko nākotni. Tās bauda globalizācijas augļus un patērētāju sabiedrības priekus. Tā vietā Eiropu pārplūdina vitālas Āfrikas un Āzijas tautas, strauji palielinās iebraucēju skaits, šodien viņi ir vienkārši darba darītāji, bet pēc 20 gadiem viņu pēcteči sēdēs Anglijas vai Francijas parlamentā, lemjot par šo valstu likteņiem, saprotams, pirmām kārtām aizstāvot tautasbrāļus un mainot līdzšinējo politiku.
