Lādzīgs, bet garīgi nevesels 0
No garīgām kaitēm baidāmies vairāk nekā no fiziskām ligām. Tādēļ saskarsme ar psihiski slimiem cilvēkiem nav viegli izturama. Ja tā kļuvusi neizbēgama un ikdienišķa, svarīgi zināt, kas no slimā cilvēka var būt sagaidāms un kā rīkoties pašiem.
…20 gadu vecumā Raivis mēģināja izdarīt pašnāvību, iedzerot ļoti stiprus medikamentus. Tāpēc nonāca ārstu redzeslokā un nu jau 16 gadus lieto zāles, kas paredzētas bipolāri afektīvo traucējumu jeb maniakāli depresīvās psihozes (kā to sauca agrāk) slimniekiem. Viņam piešķirts 2. grupas invalīda statuss.
Pašlaik Raivis dzīvo divistabu dzīvoklī kopā ar tēvu, kurš sirgst ar šizofrēniju. Lielākā tiesa atbildības par sadzīvi gulst uz viņa pleciem – jāgatavo ēdiens, jāmazgā veļa –, jo Raivja māte, kas rūpējās par abiem slimniekiem, janvārī vēža dēļ aizgāja aizsaulē.
Drīzumā pie abiem slimniekiem pārcelsies Raivja brālis ar sievu, meitu un drīzumā gaidāmo mazuli. Brāļa ienākumi vairs nav tik stabili, un viņš nespēj samaksāt rēķinus par pašreizējo dzīvesvietu.
Kā viņiem droši sadzīvot vienā nelielā mājoklī, kur mitinās divi garīgi neveseli tuvinieki?
Pārvākties uz tik mazu telpu nav labs risinājums jau no sociālā viedokļa, jo pārlieka saspiestība traucē pat pilnīgi veseliem cilvēkiem, atzīst psihiatrs Elmārs Tērauds. Šajā situācijā tas ir vēl riskantāk, jo abu slimnieku diagnozes nav tās vieglākās. Bipolāri afektīvi traucējumi izpaužas ar garastāvokļa maiņām. Lielākoties tas ir stabils, bet reizēm tomēr slimnieks vairākus mēnešus ieslīgst dziļā depresijā vai gluži otrādi – ir ļoti pacilātā noskaņojumā. Savukārt ar šizofrēniju sirgstošais mēdz sarunāties pats ar sevi, viņam var būt halucinācijas un citi psihiski traucējumi. Tāpēc pirms pārcelšanās uz kopīgu dzīvesvietu vajadzētu vēlreiz kārtīgi apdomāt šo soli. Noteikti jādodas pie slimnieka ārstējošā ārsta, lai noskaidrotu iespējamos riskus šādā kopdzīvē. Ja nav citas izejas kā pārvākties un lēmums ir pieņemts, jāizrunājas ar bērniem, jāizskaidro, ka būs jādzīvo kopā ar garīgi neveseliem cilvēkiem, jāizstāsta, ko drīkstēs darīt un ko ne. Vairums cilvēku, kuriem ir bipolāri afektīvi traucējumi, ir lādzīgi ļaudis, taču par viņiem ir jārūpējas.
Arī Raivis ir lādzīgs cilvēks, pārliecinājās 36,6 °C žurnālists. Viņš regulāri apmeklē mākslas izstādes, dodas uz koncertiem. Piedalās dažādu preses izdevumu rīkotos konkursos un sūta tiem vēstules. Nereti laimē arī pa kādai balvai, lielākoties – grāmatas. Ikreiz, kad tiek pie laimesta, Raivis konkursa rīkotājiem piekodina, lai sūta to biezāko grāmatu, jo tādas paradis kolekcionēt. Viņš atstāj pozitīva, saprātīga, bet lēnīga cilvēka priekšstatu. Varbūt tas zāļu dēļ, kuras lieto, jo tās nomierina un stabilizē garastāvokli?
Iespējams, piekrīt dakteris Elmārs Tērauds, taču “gan šizofrēnijas, gan bipolāru afektīvo traucējumu gadījumā ārsts rekomendē regulāri uzturošo jeb balsta terapiju – vienīgo pierādīto metodi, kas sniedz iespēju attālināt nākamo slimības uzliesmojumu. Protams, garastāvokļa svārstības, vienalga, var rasties, tomēr nekā labāka par medikamentiem šādā situācijā nav”.
Līdzcilvēkiem brīžos, kad slimniekam manāmas garastāvokļa maiņas pazīmes, piemēram, ir slikts noskaņojums, drūmas domas, miega traucējumi un pašapsūdzības, vajadzētu pievērst pastiprinātu uzmanību tam, vai sirgstošais lieto medikamentus. Tas jādara arī tad, kad noskaņojums ir labs – cilvēks darbojas, ir runātīgāks un, neraugoties uz sadzīves problēmām, ir neizprotami priecīgs. Varētu šķist – kāpēc gan būtu jādzer zāles, ja jūtas kolosāli? Ja pirms tam līdzīgā gadījumā jau bijusi bēdīga pieredze, vajadzētu slimniekam atgādināt, lai tomēr lieto medikamentus. Uzreiz tas izmaiņas neradīs, bet vismaz paātrinās garīgās veselības stabilizēšanos.
Ja terapija ir regulāra, tad risks ir vismazākais, uzsver dakteris Tērauds. Bipolārie traucējumi var sagādāt problēmas pacientam tikai atsevišķu uzliesmojumu laikā. Taču bieži vien jārēķinās, ka balsta terapija būs nepieciešama vairākus gadus vai pat visu mūžu un, to veicot, iespējams tikai stabilizēt stāvokli. Tad pēc medikamentu lietošanas krietnu laiku ievērojamu garastāvokļa maiņu vairs var nebūt.
Medikamentu lietošanas mērķis ir nevis padarīt psihes slimnieku miegainu, bet gan palīdzēt viņam ilgāk noturēties stabilā veselības stāvoklī.
Pacientam, konsultējoties ar savu ārstu, jāsaprot, kādas zāles viņš lieto, kāpēc tās nepieciešamas. Ir medikamenti, kas lietojami punktuāli, neatkarīgi no noskaņojuma, bet citiem dienas devu var arī mainīt. Tuviniekiem vajadzētu runāt ar slimnieku un mudināt mainīt ārstēšanās taktiku, ja tas nepieciešams. Tomēr, ja sirgstošā stāvoklis pasliktinājies un situācija sarežģījusies, ieteicams saukt palīgā mediķus. Ja līdzcilvēkiem ir reāls apdraudējums, iespējams, var būt nepieciešama policijas iesaistīšanās. Bieži gan tā negadās.
Vairums cilvēku ar hroniskiem psihiskiem traucējumiem dzīvo sabiedrībā un ģimenē, tikai neliela daļa – aprūpes centros. “Ar slimiem cilvēkiem var sadzīvot, taču jārēķinās, ka arī viņiem ir savas rakstura īpatnības un vajadzības – nepieciešamība pēc savas dzīves telpas, reizēm pēc vientulības. Līdzcilvēkiem jāpiemērojas sirdzēja vajadzībām, jāpievērš tām uzmanība. Ja apkārtējie kļūst traucējoši, garīgi slimam cilvēkam taču ir grūtāk pielāgoties nekā veselam,” skaidro Elmārs Tērauds. “Noteikti jāvairās saērcināt, kaitināt un provocēt slimnieku.”
Pārdomājot Raivja ģimenes situāciju, dakteris atzīst – jāņem vērā, ka jaunu, neierastu apstākļu un neizbēgami ciešās kopdzīves dēļ sirdzējiem iespējami biežāki slimības saasinājumi. Īpaši, ja mājās ir zīdainis, kurš naktī neguļ, raud. Tomēr var gadīties arī pretēji – cilvēks jūtas apmierināts, ka apkārt skraida bērni un kūsā dzīvība.
