Lādogas ezera spoks joprojām regulāri iedveš šausmas vietējiem zvejniekiem un piekrastes iedzīvotājiem 10
Guntars Pļavinskis, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Vēstījumi par spoku kuģiem ir ļoti populāri. Lielākoties tie gan saistīti ar leģendāriem stāstiem par tālām pasaules jūrām, taču ir arī lokālāki fenomeni.
Viens no tādiem, piemēram, vēstī par mistisko kapteiņa Sigvarda kuģi Lādogas ezerā, kas tur joprojām regulāri iedveš šausmas vietējiem zvejniekiem un piekrastes iedzīvotājiem.
Noslēpumainais vientuļnieks
Šis stāsts saistīts ar nelielu Somijas pilsētiņu Kjakisalmi, kas mūsdienās ir Krievijas Federācijas Ļeņingradas apgabala Priozerska, uz kuru 1937. gadā pārcēlās zviedru kapteinis Juhans Sigvards, pret kuru ļaudis jau uzreiz izturējās aizdomīgi.
Viņš bija parupjš, nesabiedrisks, turklāt apmetās Tālajā Mizā – sādžā, kurai jau izsenis piemita nelāga slava.
Aizdomīgs šķita arī kapteiņa suns – nesaprotamas šķirnes milzīgs un negants zvērs.
Kapteinis neapmeklēja vietējo baznīcu, un, kad mācītājs delikāti norādīja uz šo faktu, pretim saņēma, maigi sakot, ne pārāk pieklājīgu atbildi.
Drīz zviedru kapteinis iegādājās lielu tā dēvēto motobotu, uz kura, rūpīgi aizkrāsojot iepriekšējo nosaukumu, tagad uzzīmēja trīs sešiniekus, tādējādi kaimiņos iedzenot jau patiešām reālas šausmas.
Pēc neilga laiciņa ļaudīm radās iemesls vēl vairāk norobežoties no dīvainā kapteiņa. Svētā Ulfa svētku priekšvakarā 31. augustā, ko skandināvi uzskata par burvju salidošanas laiku, divi vietējie zvejnieki bija izbraukuši patālu no krasta, kad pēkšņi sadzirdēja biedējošu kaukšanu, kas pārliecinoši it kā tuvojās viņu laivai.
Jau nākamajā mirklī pārsteigtie zvejnieki ieraudzīja tieši viņu virzienā lielā ātrumā peldošo Sigvarda motobotu, kura priekšgalā lepni stāvēja pats kapteinis ar savu baiso suni.
Bet pārsteidzoši dīvainais bija tas, ka gan cilvēks, gan suns – abi, atgāzuši galvas, unisonā kauca, un tas teju vai lika zvejniekiem zaudēt prātu.
Bet tas vēl nebija viss. Šīs dēmoniskās izrādes otrajā cēlienā no citas puses tālumā atskanēja nule dzirdētajam kapteiņa un viņa suņa unisonam līdzīga kaukšana, un jau nākamajā mirklī no tā virziena ezera ūdens iezīmējies zeltainā krāsā, savukārt Sigvarda kuģis “666” strauji mainīja iepriekšējo kursu un devās starojuma avota virzienā.
Savukārt pilsētiņā vispār tajā naktī bija nemierīgi. No rīta vietējā policijā vērsās mācītājs, vēstot, ka naktī kāds vandalis ielavījies baznīcā un sadauzījis visas statujas, apgriezis otrādi krustu ar visu tur piesisto nelaimes putnu un uz kanceles atstājis krietnu čupu savu ekskrementu.
Bet drīz kļuva zināms arī par pazudušu piecgadīgu meitenīti, kura, visdrīzāk, nolaupīta.
Uzradās arī kāds aculiecinieks, kurš pastāstīja, kā redzējis, ka meitenīti ar lielu laivu aizvedis kāds cilvēks melnā apģērbā. Tiesa, saistībā ar to, ka šis liecinieks pirms vairākiem gadiem bijis kontuzēts un vēlāk bieži pieķerts “sarunājamies ar eņģeļiem”, viņa sniegto liecību atstāja bez īpašas ievērības.
Un, visbeidzot: tajā pašā naktī virs Tālās Mizas plosījusies briesmīga vētra – zibens iespēris tieši Sigvarda mājā, kā rezultātā tā nodegusi līdz pašiem pamatiem. Bet vairs nebija kam par to īpaši raizēties, jo kopš tā laika neviens vairs nav redzējis ne kapteini, ne viņa motobotu.
Policisti izsūtīja pieprasījumu par kuģi “666” uz visām tuvākās apkaimes ostām, taču tas neatradās – pazudis kaut kur Lādogas plašumos. Taču, izrādās, ne gluži uz visiem laikiem…
Dārglietu mednieks un sektants
Par Juhanu Sigvardu zināms, ka viņš nācis pasaulē 1883. gadā Zviedrijas pilsētā Upsalā, ar teicamām sekmēm beidzis mācības navigācijas skolā, vēlāk kā kapteiņa palīgs strādājis uz vairākiem kuģiem.
Iemantojot nevainojamu reputāciju, viņš saņēma piedāvājumu būt par kuģa “Karaliene Kristina” kapteini, kas arī kļuva par viņa karjeras augstāko punktu.
Bet tajā laikā Sigvards iesaistījās arī sektā “Lielhercogs Barbatoss”, kuras locekļi pielūdza dēmonu, kas “atbildīgs” par dažādām senām apslēptajām mantām.
Sev uzticēto lepno kuģi Sigvards nodeva šaubīgās organizācijas rīcībā, kas uz tā klāja kādu laiku rīkoja dažādus noslēpumainus rituālus.
Kad par to kļuva zināms augstākajai pavēlniecībai, Sigvardu vienkārši norakstīja krastā, ne tikai neizsniedzot nekādus atlaišanas pabalstus, bet vēl arī ar iespaidīgu tā dēvēto vilka pasi azotē.
Pētnieki uzskata: kādā brīdī Sigvards izlēmis pats uzmeklēt kādu no senajām apslēptajām mantām, un tieši Lādogas ezers tam varēja būt vispiemērotākais, jo jau izsenis bijis slavens ar savās dzīlēs nogrimušajām bagātībām.
Ticējums vēstī, ka Lādogas mantu apsargā īpaši gari, un tas, kurš spēs tos pakļaut savai gribai, visu varēs iegūt sev. Un ezoteriķi pauduši, ka Sigvards pirms došanās savos meklējumos izpildījis kādu senu rituālu nolūkā padarīt sev labvēlīgus Lādogas dārgumu sargātājus.
Proti, šajā nolūkā viņš apgānījis kristiešu dievnamu un nolaupījis bērnu, lai sarūpētu upuri gariem.
Taču laikam jau kaut kas tomēr aizgājis greizi…
Sigvards atgriežas mūsdienās
Kopš tās nakts par Sigvardu un viņa motobotu nekas nebija dzirdēts vairākus gadu desmitus, taču 1955. gadā tas pēkšņi atkal uzradās Lādogas plašumos. Par to stāstījis kāds Semjons Škrudņevs, kuram dīvainā kārtā pat sanācis “paviesoties” uz spoku kuģa.
Reiz kādā vakarā jaunais cilvēks devies zvejot, taču neizskaidrojama iemesla dēļ laivā radusies liela sūce un tā ātri nogrimusi. Puisim nācies peldus glābties, un tā viņš izkāpis kādas nelielas saliņas krastā.
Agri no rīta viņš ieraudzījis turpat netālu mierīgi stāvošu motobotu, kura sānus nosaukuma vietā rotāja teju vai nesamanāmi cipari. Daudz nedomājot, puisis meties peldus un aizkļuvis līdz kuģim, kur pa kādu ūdenī it kā speciāli nolaistu virvi uzrāpies uz klāja. Taču tik kārotā izglābšanās tomēr nenesa loloto laimi.
Viņu burtiski stindzināja visapkārt skaidri redzamā pamestība: tīmekļi, izkaltušas ūdenszāles, pussatrunējuši jūras putnu līķi, un nekur nemanīja nevienu dzīvu dvēseli apkalpes locekļu veidā.
Kādā brīdī Semjons tomēr saskatījis lielu, sausnēju un izkāmējušu figūru, kas stāvēja pie stūres rata.
Piegājis tuvāk, jaunais cilvēks uzrunāja nepazīstamo, jautājot, kurp dodas šis motobots. Bet figūra drūmi atbildējusi: “Kuģis dodas uz elli!”
Pēc tā “kapteinis” pagriezies pret “pasažieri”, liekot pēdējam šausmās nodrebēt un tūlīt pat izmisumā mesties no klāja atpakaļ jūrā – dzīva cilvēka vietā viņš bija ieraudzījis nodzeltējušu, kailu un runājošu galvaskausu!
Iespējams, izmisuma pilnais lēciens atpakaļ jūrā izglāba puisim dzīvību. Pēc neilga laika viņu uzņēma kāds zvejnieku kuģis un nogādāja krastā.
Pēc šā notikuma ļaudis sākuši spoku kuģi satikt dažādos Lādogas rajonos. Aculiecinieki vēstīja, ka visbiežāk tas mēdzot parādīties neilgi pirms rītausmas, drīz sāka runāt par aizvien jauniem vecā kuģa un tā kapteiņa “varoņdarbiem”.
Piemēram, 1982. gadā tas manīts pie pionieru nometnes “Ladožskij” piestātnes – tieši tajā brīdī, kad tas vedis prom trīs pionierus. Par šā starpgadījuma liecinieku kļuva viens no pedagogiem, kurš burtiski pēdējā brīdī ieraudzījis uz dīvainā kuģa līdzās liela auguma izkāmējušam stūrmanim brezenta apmetnī ar kapuci rātni stāvam trīs apmulsušus pionierus. Vēlāk šos trīs bērnus tā arī neatrada…
Bet nesen izplatījās runas par to, ka 2010. gada februārī netālu no Volhovas līča ezerā ienesa atrāvušos ledus gabalu ar vairākiem simtiem zemledus makšķernieku. Glābējus nācies gaidīt vairākas stundas.
Kad beidzot ar helikopteriem visus nogādāja drošībā, daži no izglābtajiem pēkšņi sākuši pārmest glābējiem, kāpēc gan sākotnēji viņi atsūtījuši tikai vienu vecu motobotu, kurš atļāvis uz sava klāja uzkāpt tikai četriem cilvēkiem.
Glābēji jutušies pamatīgi apstulbināti, jo, protams, noslēpumainais senais kuģis nebija viņu sūtīts.
Un atkal zīmīgi ir tas, ka neviens nespēja atrast ne tikai noslēpumaino kuģi, bet diemžēl arī četrus ar to aizbraukušos makšķerniekus, kuri tad arī oficiāli kļuva par šā negadījuma upuriem, lai gan neviens nevarēja apliecināt, ka būtu redzējis viņus iekrītam ūdenī un noslīkstam.
